Dzidras Zeberiņas pavārgrāmata “Ģimenes pavards: moderna pavāru grāmata” bija nozīmīgs žanra izdevums trimdā pēc Otrā pasaules kara. Tas ietekmēja latviešu kulināro praksi un priekšstatus par ēdiena gatavošanu jaunajos dzīves apstākļos. Pavārgrāmatā autore iekļāva starpkaru Latvijas kulināro pieredzi, to integrējot jaunās mītnes zemes kulinārajā kultūrā. 

Pavārgrāmatas autore ir rakstniece Dz. Zeberiņa, kura 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk pārcēlās uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), aktīvi iesaistoties latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē un trimdas presē publicējot receptes un padomus mājsaimniecībā. Grāmata radīta laikā, kad latviešu trimdas sabiedrībai bija nepieciešami praktiski pielāgošanās rīki jaunajiem dzīves apstākļiem, tāpēc tajā latviskās kulinārās tradīcijas tika apvienotas ar amerikāņu virtuves elementiem. Pavārgrāmata atspoguļo arī pēckara pārmaiņas ASV sabiedrībā, tostarp sievietes lomas nostiprināšanos mājsaimniecībā un modernizētas, tehnoloģiski aprīkotas virtuves izmantošanu un popularizēšanu. 

Raksturīga pavārgrāmatas iezīme ir autores personības klātbūtne. Tā izpaužas gan pieredzes, atmiņu un ikdienas novērojumu aprakstos, gan recepšu atlasē – autore norāda, kur un kā tās apguvusi vai izgudrojusi. Nozīmīgu vietu grāmatā ieņem gastronomiskas epizodes no dzīves Latvijā. Salīdzinot tās ar pieredzi ASV, autore uzsver Latvijā izmantoto produktu pārākumu, taču secina, ka Latvijas kulinārās prakses jaunajos dzīves apstākļos nav pilnībā pārnesamas. Spriedzi starp zaudējuma sajūtu un pielāgošanos iezīmē autores vīra, rakstnieka Modra Zeberiņa, priekšvārds, kurā, lai attaisnotu grāmatas “pārlieko amerikāniskumu”, uzsvērts, ka latviešu virtuve vēsturiski ir veidojusies aizguvumu ceļā un pielāgošanās mītnes zemei ir tās attīstības fāze. 

Grāmata ataino latviešu ēdienkartes maiņu ASV, iepazīstina ar jaunu produktu klāstu un sociālajām ēšanas praksēm, vienlaikus norāda uz grūtībām tradicionālo ēdienu pagatavošanā, nepieciešamo sastāvdaļu un tehnoloģiju nepieejamību. Tam piedāvāti risinājumi, piemēram, gatavot zirņu pikas no zaļajiem, nevis pelēkajiem zirņiem vai “viltotajā” rupjmaizes kārtojumā izlīdzēties ar karamelizētām auzu pārslām. 

Pielāgošanās izpaužas arī virtuves modernizācijā – jaunu izejvielu, tehnoloģiju, konservu un pusfabrikātu izmantošanā, kā arī modernos produktu uzglabāšanas paņēmienos, piemēram, saldēšanā un pektīna cukura lietošanā. Konservēšana tiek skatīta nevis kā ražas saglabāšana, bet kā veikalā nopērkamu produktu radoša izmantošana, piemēram, tiek piedāvāts no konservētas seleriju zupas pagatavot omleti. 

Pārmaiņu process atklājas arī terminoloģiskā līmenī. Ēdienu nosaukumos amerikāniskums tiek izmantots kā jaunā un modernā marķieris. Raksturīgs piemērs ir amerikāņu deserts, ko autore apzīmē kā “Amerikas raušus”. Oriģinālvalodā šis ēdiens pazīstams kā pie, taču tā burtisks tulkojums latviešu valodā kā “pīrāgs” būtu maldinošs, jo latviešu kulinārijā tas attiecas uz cita veida ēdienu. Izvēloties nosaukumu “rauši”, autore apzināti izvairās no tieša tulkojuma un izmanto semantiski tuvāku, latviešu lasītājam saprotamu kategoriju. Norāde uz Ameriku uzsver ēdiena svešo izcelsmi. 

Kulinārijas terminoloģijas pārveidošanas grūtības atspoguļo grāmatas noslēgumā iekļautā “Mazā virtuves vārdnīca”. Tā kalpo kā orientieris ASV pārtikas nozarē, tulko nepazīstamos produktu nosaukumus, apraksta to iegādi, apstrādi un lietojumu. Autore meklē atbilstošus apzīmējumus iepriekš latviešu virtuvē nepazīstamiem augļiem un dārzeņiem un dažkārt piedāvā pašas veidotus terminus. Pavārgrāmata ne tikai ievieš jaunus ēdienus un produktus, bet arī strukturē to uztveri latviešu valodā un kulinārajā domāšanā.

Atšķirībā no pavārgrāmatām, kur ilustrācijas kalpo kā instrukcijas vai uzsver ēdiena dekorativitāti, “Ģimenes pavardā” tās veido patstāvīgu nozīmju slāni. Grāmatu ilustrē scenogrāfa Ēvalda Dajevska karikatūras, kas vizualizē gastronomiskas situācijas. Ilustrāciju humoristiskais raksturs akcentē mūsdienīgu attieksmi pret ēdiena gatavošanu kā radošu un dzīvespriecīgu nodarbi, nevis smagu pienākumu. 

Apjomīgais izdevums ar gandrīz 800 receptēm pirmoreiz izdots 1955. gadā Ņujorkā izdevniecībā “Grāmatu draugs” un guvis atsaucību latviešu trimdas sabiedrībā, par ko liecina deviņi atkārtoti izdevumi. Pēdējais trimdas izdevums publicēts 1989. gadā Bruklinā. Grāmata atkārtoti izdota arī Latvijā 2002. gadā (“Madris”).