Onihomikoze ir lipīga nagu sēnīšu infekcija. Ja onihomikozi izraisa dermatofīti, šo stāvokli sauc par nagu sēnīti. Termins “onihomikoze” ietver dermatofītu, rauga un saprofītisko pelējuma sēnīšu infekcijas. Patoloģisks bojātais nags, ko izraisījusi sēnīšu infekcija, ir distrofisks nags.

Nagu sēnīte ietekmē veselību. Tā izraisa nagu sabiezēšanu, krāsas maiņu, lūšanu, sāpes un diskomfortu; smagākos gadījumos var veicināt bakteriālas infekcijas attīstību. Īpašu aktualitāti nagu sēnīte iegūst cilvēkiem ar cukura diabētu, asinsrites traucējumiem apakšējās ekstremitātēs, novājinātu imunitāti, gados vecākiem cilvēkiem.

Nagu sēnīte ietekmē arī cilvēka dzīves kvalitāti. Var rasties estētiski bojājumi, diskomforts, valkājot apavus, psiholoģiskas problēmas (kauns, sociāla izvairīšanās).

Nagu sēnīte viegli izplatās sabiedriskās vietās (baseinos, sporta zālēs, SPA centros), ģimenē un valkājot koplietošanas apavus.

Nagu sēnīte bieži skar seniorus, diabēta slimniekus, sportistus, cilvēkus ar novājinātu imunitāti un smēķētājus.

Ārstēšana ir ilgstoša un dārga; nagu sēnīte ietekmē darba spējas un veselības aprūpes izmaksas. Profilakse ietver higiēnu, arī higiēnu publiskās vietās (sporta zālēs, SPA centros, baseinos utt.), apavu kopšanu un agrīnu diagnostiku.

Nagu sēnīte tiek pētīta arī teorētiski. Mikrobioloģijā tā palīdz pētīt dermatofītu, rauga un pelējuma sēņu bioloģiju un augšanas apstākļus. Epidemioloģijā – analizēt infekciju izplatības ceļus, riska faktorus un profilakses stratēģijas. Imunoloģijā sniedz ieskatu saimnieka–patogēna mijiedarbībā un imūnās atbildes mehānismos. Farmakoloģijā veicina jaunu pretsēnīšu līdzekļu izstrādi un rezistences pētījumus. Medicīnas izglītībā kalpo kā piemērs hronisku infekciju diagnostikai un ārstēšanas stratēģijām. Zināšanas par onihomikozēm ir nozīmīgas ārstiem, medicīnas māsām, citiem medicīnas specialistiem, podologiem, pedikīra meistariem un iedzīvotājiem. 

Onihomikoze ir sēnīšu izraisīta nagu slimība, kas attiecas uz medicīnu un bioloģiju. Galvenie sastāvelementi ir izraisītāji, naga struktūras bojājums, klīniskās pazīmes, diagnostika un ārstēšana.

Medicīnas zinātne, pamatā dermatoloģija, pievēršas nagu slimību diagnostikai, klīniskajām formām, diferenciāldiagnostikai un ārstēšanai. Infektoloģija – sēnīšu infekcijām kā lipīgo infekciju slimībām. Sabiedrības veselība – izplatībai, profilaksei, riska grupām un riska faktoriem. Mikrobioloģija un tās apakšnozare medicīniskā mikoloģija – patogēno sēņu (dermatofītu, rauga, pelējuma sēņu) izpētei. Veselības aprūpe un lietišķās zinātnes, piemēram, farmācija – pretsēnīšu medikamentu izstrādei un rezistences pētījumiem. Podoloģija un māszinības – nagu kopšanai, profilaksei un pacientu aprūpei.

Slimības izraisītāji: dermatofīti (visbiežāk): Trichophyton rubrum, Trichophyton interdigitale; rauga sēnes: Candida spp.; pelējuma sēnes: Aspergillus, Scopulariopsis u. c.

Sēnītes var skart nagu plāksni, nagu gultni, matriksu. Matrikss ir naga augšanas vieta, šeit šūnas dalās un sāk veidoties naga plāksne. Naga plāksne veidota no pārragoto šūnu blīva gala produkta – keratīna. Sēnīšu nonākšana nagu matriksā ir smaga nagu sēnīte.

Klīniskās izpausmes: naga krāsas izmaiņas (dzeltena, balta, brūna). Naga sabiezējums, brīvās malas drupšana, formas deformācija. Naga atdalīšanās no gultnes (oniholīze).

Riska faktori ir apkārtējās vides paaugstināts mitrums (pēdu svīšana), cieši un nepiemēroti apavi. Arī sabiedriskas vietas: baseini, sporta zāles. Nagu sēnīti var izraisīt novājināta imunitāte, cukura diabēts, smēķēšana. Riska faktori ir arī nagu traumas un nagu trauslums (avitaminozes, malabsorbcijas, nepilnvērtīgs uzturs, diētas, badošanās).

Pastāv vairāki zinātniskie skaidrojumi, kas izskaidro onihomikozes izcelsmi, attīstību, izplatību un noturību.

Onihomikozi izraisa patogēnas sēnes. Šī ir pamata un visplašāk atzītā teorija. Šīs teorijas galvenie aspekti ir:

• Dermatofīti (Trichophyton rubrum, T. interdigitale) izmanto keratīnu kā barības vielu;
• Sēnes iekļūst nagā caur mikrotraumām vai naga brīvo malu no zemnaga spraugas;
• Slimība ir lipīga un var izplatīties tiešā vai netiešā kontaktā. Lipīgums gan nav absolūts.

Slimības attīstību nosaka organisma imūnā atbildes spēja. Galvenie aspekti:

• Veselai imūnsistēmai sēnīte var būt klātesoša bez slimības;
• Novājināta imunitāte (diabēts, vecums, hroniskas slimības) veicina infekcijas attīstību;
• Izskaidro, kāpēc onihomikoze bieži ir hroniska un atkārtojas.

Sēnīšu attīstību veicina noteikti vides apstākļi. Galvenie aspekti:

• Silta, mitra un tumša vide (apavi) veicina sēnīšu augšanu;
• Paaugstināts pēdu svīšanas līmenis palielina risku;
• Izskaidro augsto saslimstību sportistu vidū.

Nagu mikrotraumas atvieglo sēnīšu iekļūšanu. Galvenie aspekti:

• Mehāniski bojājumi (spiediens, berze) rada “ieejas vārtus”;
• Īpaši raksturīga kāju nagiem (futbolistiem, tenisistiem);
• Šī teorija bieži tiek skatīta kopā ar infekciozo teoriju.

Pamatideja: slikta perifērā asinsrite veicina onihomikozes attīstību. Galvenie aspekti:

• Samazināta imūnšūnu un medikamentu piegāde nagam;
• Raksturīga gados vecākiem cilvēkiem;
• Izskaidro grūtības ārstēšanā.

Sēnes spēj veidot biofilmas, kas aizsargā tās no ārstēšanas. Galvenie aspekti:

• Biofilmas samazina pretsēnīšu līdzekļu efektivitāti;
• Izskaidro terapijas neveiksmes un recidīvus;
• Aktīva pētniecības joma.

Onihomikozes izpētē izmanto gan klīniskās, gan laboratoriskās, gan eksperimentālās pētniecības metodes.

Nagu un ādas sēnīšu slimību pazīmes tika aprakstītas jau Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romā. Hipokrats (Ἱπποκράτης) aprakstīja nagu deformācijas, kas mūsdienās atbilst onihomikozei. Viduslaikos sēnīšu slimības tika uzskatītas par “ādas bojājumiem” bez skaidra cēloņa. Ārstēšanā izmantoja tiem laikiem atbilstošus augu izcelsmes līdzekļus un mehānisku naga noņemšanu. 19. gs., kad attīstījās mikroskopija, tika pierādīts sēnīšu infekciozais raksturs. 1839. gadā identificēja pirmos dermatofītus, kas izraisīja ādas un nagu sēnītes. 20. gs. onihomikoze tika atzīta par atsevišķu klīnisku slimību dermatoloģijā. Tika izstrādātas laboratoriskās diagnostikas metodes, parādījās pirmie efektīvie pretsēnīšu medikamenti. 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā ieviesa molekulārās diagnostikas metodes, piemēram, polimerāžu ķēžu reakciju (PĶR), pētīja sēnīšu rezistenci un biofilmas. Attīstījās kombinētā terapija (lokāla un sistēmiska, medikamentoza un nemedikamentoza).

Mūsdienās onihomikoze tiek uzskatīta par plaši izplatītu un hronisku infekciju. Tās izpratne, diagnostika un ārstēšana pēdējās desmitgadēs ir būtiski attīstījusies.

Neskatoties uz lielu progresu diagnostikā (ātra un precīza PĶR) un ārstēšanā (jauni, efektīvi medikamenti ar labāku panesamību, jaunas zāļu formas un nemedikamentozās metodes, piemēram, selektīvā fototermolīze), mūsdienās novēro slimības izplatības pieaugumu un sēnīšu rezistences attīstību pret atsevišķiem medikamentiem. Profilaktiskiem pasākumiem ir ļoti liela nozīme, tāpēc jāpievērš uzmanība nagu higiēnai, apavu dezinfekcijai, pacientu un iedzīvotāju izglītošanai.

Aditja Gupta (Aditya Gupta) – viens no visvairāk citētajiem mūsdienu onihomikozes pētniekiem; Ričards Šērs (Richard Scher) – viens no autoriem onihomikozes klīniskajā klasifikācijā; Mahmūds Ganūms (Mahmoud Ghannoum) – biofilmu un rezistences pētnieks.