Ksenofonts dzimis aristokrāta Grilla (Γρύλλος) ģimenē. Visa viņa bērnība un jaunība pagāja Peloponēsas kara (431.–404. gads p. m. ē.) apstākļos. Kā Atēnu turīgās jaunatnes pārstāvis, Sokrata (Σωκράτης) un Platona (Πλάτων) laikabiedrs, arī Ksenofonts bija saistīts ar Sokratu (Sokrata skolnieks), un, iespējams, dienēja Atēnu kavalērijā.

Notikumu apraksti “Grieķijas vēsturē” liecina, ka Ksenofonts personīgi pieredzējis tādus politiskos notikumus kā Alkibiada (Ἀλκιβιάδης) atgriešanos 407. gadā p. m. ē., stratēgu tiesas procesu 406. gadā p.m.ē. un Trīsdesmit tirānu gāšanu (t. i., oligarhiskā režīma krišanu) 403. gadā p. m. ē.

401. gadā, stratēga Proksena (Πρόξενος) aicināts, Ksenofonts pievienojās Kīra Jaunākā (Κῦρος) grieķu algotņu armijai karagājienā pret viņa brāli, Persijas valdnieku Artakserksu II (Ἀρταξέρξης). Tur pieredzēto Ksenofonts apraksta savā darbā “Anabāze” (Ἀνάβασις, ap 370. gadu p.m.ē.).

Pēc Kīra nāves Kūnaksās (apmēram 70 km attālumā no Babilonas, tagadējā Irākā) grieķu karaspēks (pazīstami arī kā “Desmit tūkstoši” (οἱ Μύριοι)) meklēja iespēju atgriezties Grieķijā, un pēc paša liecībām “Anabāzē” Ksenofonts bija viens no stratēgiem, kas aizstāja persiešu sagūstītos un ar nāvi sodītos grieķu vadoņus. Kopā ar citiem algotņiem Ksenofonts iesaistījās gan Trāķijas valdnieka Seuta (Σεύθης), gan Spartas valdnieku, jo īpaši Agēsilāja (Ἀγησίλαος), militārajā dienestā. Ksenofontam izveidojās tuvas attiecības ar Spartas valdnieku Agēsilāju. Ksenofonts cīnījās Spartas pusē arī pret Tēbām, tā laika Atēnu sabiedrotajām (t.s k. kaujā pie Koronejas 394. gadā p. m. ē.). Par viņa aktivitātēm Atēnas sodīja Ksenofontu ar trimdu. Ksenofonts apmetās uz dzīvi Skillūntā, netālu no Olimpijas, kur spartieši viņam bija piešķīruši īpašumu.

Pēc Leuktru kaujas (Μάχη των Λεύκτρων, 371. gads p. m. ē.) politiskajai situācijai mainoties, Ksenofonts bija spiests pamest Skillūntu un apmetās Korintā, kur nodzīvoja līdz savai nāvei. Lai gan trimda viņam tika atcelta, Ksenofonts vairs Atēnās neatgriezās. Par attiecību atjaunošanos, iespējams, liecina Ksenofonta uzskati viņa darbos “Kavalērijas komandieris” un “Līdzekļi jeb par ienākumiem”, kā arī viņa dēlu dienests Atēnu kavalērijā Mantinejas kaujā (Μάχη τῆς Μαντινείας, 362. gads p. m. ē.).

Ksenofonta radošā darbība bija daudzveidīga. Viņš sarakstīja vairākus atšķirīga apjoma un rakstura sacerējumus dažādos žanros – gan plašus vēsturiskus vai kvazivēsturiskus vēstījumus, gan dažāda apjoma sokratiskos dialogus, gan īsus biogrāfiskus, politiskus vai atsevišķai jomai veltītus praktiska rakstura traktātus. Tie visi saglabājušies līdz mūsdienām. Lai arī nav skaidra to precīza hronoloģija, lielākā daļa darbu visticamāk tapa viņa dzīves pēdējos 15–20 gados.

Neskatoties uz dažādiem žanriem piederīgo tekstu atšķirīgo formu, tiem piemīt arī vairākas kopīgas iezīmes – jaunas satura vai formas iezīmes (piemēram, agrīnākie ne medicīniska rakstura traktāti, autobiogrāfisks vēstījums, īpatnēja sava laika vai kvazivēsture, savdabīgi sokratiskie teksti, jauna enkomiastiskās jeb slavinošās biogrāfijas forma), aplūkotās tēmas atspoguļo Ksenofonta personīgo pieredzi un intereses, morāli ētisks, didaktisks raksturs (ieteikumi, pamācības, vēstures un mitoloģijas piemēri to ilustrācijai), vienkārša, stilistisko figūru nepārblīvēta un skaidra izteiksme.

Antīkajā pasaulē viņa rakstības stils tika uzskatīts par vienkāršu, patīkamu un pārliecinošu, un, neskatoties uz atsevišķām atkāpēm no literārā atiskā dialekta, par tīras atiskās grieķu valodas paraugu. Diogens Lāertietis (Διογένης Λαέρτιος) savā darbā “Slavenu filozofu dzīve un atziņas” (Βίοι καὶ γνῶμαι τῶν ἐν φιλοσοφίᾳ εὐδοκιμησάντων) norāda, ka patīkamās (burtiski ’saldās’) izteiksmes dēļ viņš dēvēts par “atisko mūzu” (Ἀττικὴ Μοῦσα).

• “Anabāze” (burtiski ‘došanās uz augšu, no krasta uz iekšzemi’) – tiešs (aculiecinieka) vēstījums septiņās grāmatās par Kīra Jaunākā, Persijas valdnieka Dārija II (Δαρεῖος) dēla, karagājienu pret tā brāli, Persijas valdnieku Artakserksu II, “desmit tūkstošu” grieķu algotņu gājienu un piedzīvoto šajā ekspedīcijā, kā arī viņu sarežģīto ceļu pēc Kīra nāves atpakaļ līdz Melnās jūras piekrastei. Kā nozīmīgu Ksenofonts atspoguļo savu lomu grieķu karaspēka stratēģiskā vadīšanā.

Vēstījumā par Kīra Jaunākā mēģinājumu ieņemt persiešu troni un tā sekām autors integrē daudzas arī citos savos darbos risinātas tēmas (piemēram, par ideāla valdnieka / vadoņa īpašībām un prasmēm, panhellēnismu, Spartu, kā arī apoloģiju). Lai radītu priekšstatu par vēstījuma objektivitāti, darbs, iespējams, sākotnēji publiskots ar Sirakūzu Temistogena (Θεμιστογένης ὁ Συρακόσιος) pseidonīmu.

• “Grieķijas vēsture” (Ἑλληνικά) – ievērojams darbs septiņās grāmatās par notikumiem Grieķijā no 411. gada līdz 362. gadam divās atšķirīgās daļās. Pirmā daļa rakstīta kā turpinājums Tūkīdida (Θουκυδίδης) vēsturei, taču atšķirīgā stilā, par Peloponēsas kara (Πελοποννησιακός Πόλεμος) pēdējiem septiņiem gadiem (411.–404. g. p. m. ē.). Otrā daļā vēstīts par Spartas uzvaras sekām, galveno uzmanību veltot Spartai kā dominējošai polisai Grieķijā pēc kara, un aplūkotas vēsturiskās norises Grieķijā līdz 362. gadam, beidzot ar sarežģīto situāciju pēc Mantinejas kaujas.
• “Kīra audzināšana” (Κύρου παιδεία) – vēstījums kvazivēsturiskā ietvarā par Persijas Impērijas dibinātāja Kīra Vecākā (Κύρος ο Πρεσβύτερος) dzīvi, vienlaikus risinot politiska un tikumiska rakstura tēmas. Gan ar piemēru, gan tiešu norādījumu palīdzību tiek atklātas Kīra kā ideāla valdnieka militārās un politiskās vadības metodes, un pozitīvas rakstura īpašības aplūkotas kā pareizas audzināšanas rezultāts. Ņemot vērā vēstījuma raksturu, no citiem grieķu historiogrāfijas tekstiem atšķirīgo vēstījuma struktūru un plaši izmantoto literāro portretējumu, nereti šis darbs tiek uzskatīts par māksliniecisku tekstu un dažkārt saistīts ar vēlākā grieķu romāna pirmsākumiem.
• “Agēsilājs” (Ἀγησίλαος) – slavinoša Spartas valdnieka Agēsilāja II, Ksenofonta tuva drauga un sabiedrotā, biogrāfija, kas uzrakstīta neilgi pēc viņa nāves. Aplūkojot gan Agēsilāja izcelsmi, gan raksturu, gan veikumus (cīņās pret persiešiem, atgriežoties Grieķijā, kaujā pie Koronejas) Ksenofonts viņu attēlo kā prasmīgu karavadoni, militāro taktiķi un izcilām morālām īpašībām apveltītu (ideālu) valdnieku. Darbs vienlaikus atspoguļo Ksenofonta uzskatus par tikumību, Spartas valdnieku atklājot kā paraugu. Daļa teksta ar nelielām izmaiņām iekļauta Ksenofonta “Grieķijas vēstures” otrajā daļā.
• “Lakedaimoniešu valsts iekārta” (Λακεδαιμονίων Πολιτεία) – Spartas pārvaldes, institūciju un tradīciju vēsture un apraksts, aplūkojot cēloņus tās varenībai.

Svarīga Ksenofonta kā Sokrata skolnieka sacerējumu daļa ir sokratiskie darbi, turklāt trīs no četriem ir sokratisko dialogu (σωκρατικοὶ λόγοι) formā, kuros Ksenofonts, līdzīgi citiem sokratiķiem, vēloties saglabāt nākamībai atmiņas par Sokratu un viņa savdabīgo sarunas metodi, ataino viņu sarunās ar dažādiem līdzcilvēkiem, sevišķi viņa sekotājiem, Atēnu jauniešiem, arī sofistiem par dažādām tēmām, un tiecas atspēkot Sokratam izvirzītā apsūdzības.

Ksenofonts ir viens no diviem (līdzās Platonam) sokratisko dialogu autoriem, kura darbi līdz mūsdienām saglabājušies pilnībā (līdz ar Sfētas Aishīna (Αἰσχίνης Σφήττιος) fragmentiem).

• “Sokrata aizstāvēšanās” (Ἀπολογία Σωκράτους; arī Platonam ir līdzīgs darbs) – Ksenofonta sarakstīta Sokrata aizstāvēšanās tiesā.
• “Atmiņas par Sokratu” (Ἀπομνημονεύματα, cits nosaukums Commentarii) – apoloģētisks dialoģisks sacerējums, kurā autora mērķis ir atspēkot Sokratam izvirzītās apsūdzības un pēc savas atmiņas vispusīgi parādīt Sokrata personību un pozitīvo ietekmi uz cilvēkiem, kuri ar viņu pavadīja laiku.

Darba sākuma daļā – 1. grāmatas 1. un 2. nodaļā – (līdzīgi kā darbā “Sokrata aizstāvēšanās”) tiek atspēkotas Sokratam izvirzītās apsūdzības, it īpaši valsts dievu noliegšanā un jauniešu samaitāšanā, bet tālāk sniegtas Sokrata sarunas ar dažādiem sarunu biedriem, atainojot Sokratu kā dievbijīgu, tikumīgu (savaldīgu, taisnīgu, nesavtīgu un tamlīdzīgi) un viņa sekotājiem visnotaļ noderīgu (ὠφελεῖν ‘būt noderīgam’) cilvēku. “Atmiņas” balstītas gan, iespējams, paša pieredzētajā, gan no citiem uzzinātajā, tostarp no mūsdienās zudušiem literāriem avotiem.

• Dialogs “Dzīres” (Συμπόσιον, cits nosaukums Convivium) – sokratiskajiem tekstiem, bet vienlaikus simposija literatūrai piederīgs darbs, kurā attēlotas dzīres bagātā atēnieša Kallija (Kαλλίας) mājās. Ksenofonts kā aculiecinieks (šajā gadījumā tā ir literāra fikcija) pretendē par tām pastāstīt, lai saglabātu atmiņā ne vien nopietnos cildeno un krietno vīru (sevišķi Sokrata) veikumus, bet arī to, ko viņi darīja izklaidējoties. Visai reālistiski atainoto dzīru laikā Sokrats ar pārējiem dzīru dalībniekiem pārspriež, ar ko katrs lepojas. Netrūkst humora un sadzīvisku detaļu. Tāda paša nosaukuma un līdzīgas tematikas darbs ir arī Platonam, un aktuāls ir jautājums par to savstarpējām attieksmēm, tostarp – kurš no tiem tapis pirmais.
• Dialogs “Mājsaimniecība” (Οἰκονομικός) – Sokrata saruna vispirms ar viņa tuva drauga Kritona (Κρίτων) dēlu Kritobūlu (Κριτόβουλος) un pēc tam tās ietvaros atstāstīta saruna ar lauksaimnieku atēnieti Ishomahu (Ἰσχόμαχος) par dažādiem lauksaimniecības un jo īpaši saimniecības vadīšanas jautājumiem, izgaismojot autora interesi par veiksmīga vadītāja (tiklab saimniecības, kā valsts vai armijas vadītāja) nozīmi un īpašībām. Kā viens no agrākajiem tekstiem par ekonomiku (tās sākotnējā mājsaimniecības pārvaldības izpratnē) darbs ir nozīmīgs avots klasisko Atēnu sociālajai vēsturei. Vienlaikus tajā kā sokratiskā dialogā tiek aplūkotas dažādas tēmas, piemēram, bagātības izpratne, tikums, vīriešu un sieviešu īpašības un attiecības, lauku un pilsētas dzīve, verdzība, reliģija un izglītība.

• Dialogs “Hierons” (Ἱέρων) – neliela apjoma darbs, Sirakūzu tirāna Hierona un dzejnieka Simonida no Kejas (Σιμωνίδης ὁ Κεῖος) saruna par laimi, aplūkojot, vai tirāna dzīve ir patīkamāka nekā vienkārša cilvēka dzīve.

Šie darbi visticamāk tapa Ksenofonta Skillūntas periodā, autoram rakstot par aktivitātēm, kurām viņš veltīja savu laiku un uzmanību.

• “Par jāšanu” (Περὶ ἱππικῆς, cits nosaukums De equis alendis) – traktāts par zirgu izvēli, iejāšanu, apmācību un kopšanu.
• “Kavalērijas komandieris” (Ἱππαρχικὸς) – traktāts par kavalērijas virsnieka pienākumiem.
• “Medības ar suņiem” (Κυνηγετικός) – praktiska rakstura traktāts par medībām ar suņiem, medību nozīmi, suņu izvēli un pareizām medību metodēm. Pēc Ksenofonta domām, medības ļauj cilvēkiem kļūt labiem/prasmīgiem gan karā, gan citās lietās, un tā attīstās izcilība domās, vārdos un darbos.
• “Līdzekļi jeb par ienākumiem” (Πόροι ἢ περὶ προσόδων) – aplūkots, kā Atēnās risināma finanšu un ekonomiskā krīze. Sarakstīts 355. gadā p. m. ē. un uzskatīts par pēdējo Ksenofonta darbu.

Manuskriptu tradīcijā minēts arī darbs “Atēniešu valsts iekārta” (Ἀθηναίων πολιτεία), kurā aprakstīta klasisko Atēnu pārvalde un sabiedrība. Mūsdienās uzskata, ka to nav sarakstījis Ksenofonts.

Antīkajā pasaulē Ksenofonts tika augstu vērtēts – gan kā vēsturisko, gan sokratisko darbu autors, gan arī kā grieķu pasaulē nozīmīgu (ideoloģiski, vēsturiski un citādi) notikumu līdzdalībnieks. Viņa darbi vērtīgi atklāj dažādas klasiskā perioda grieķu pasaules norises un nereti kalpoja par paraugu vēlākiem autoriem. Skaidrās un salīdzinoši vienkāršās atiskās grieķu valodas dēļ tie joprojām tiek izvēlēti kā vieni no pirmajiem lasāmajiem tekstiem sengrieķu valodas apguvē.

Jaunāko laiku pētniecībā dominējuši divi virzieni:

• Ksenofonts uzlūkots primāri par vienu no trim sengrieķu historiogāfijas autoriem, un viņa vēsturiskie darbi analizēti salīdzinājumā ar Hērodota (Ἡρόδοτος) un Tūkīdida darbiem;
• galvenā uzmanība pievērsta Ksenofontam kā Sokrata skolniekam un viņa sokratiskajiem darbiem, pētītas to iezīmes, gan vērtējot Sokrata tēlu (tā paustās (ne)filozofiskās idejas, meklējot potenciāli vēsturisko Sokratu u.tml.), gan salīdzinot ar Platona dialogu raksturiezīmēm.

Vairākas desmitgades, ne vienmēr novērtējot viņa daudzpusību, Ksenofonts tika nereti kritizēts par saviem tik atšķirīgajiem praktiska un didaktiska rakstura vēstījumiem, tomēr 20. gs. beigās un 21. gs. sākuma pētījumos vērojama uzskatu maiņa. Ksenofonts tiek atzīts par vienu no izcilākajiem sengrieķu prozas autoriem, kura darbi sniedz nozīmīgu savdabīgu redzējumu par antīkās pasaules (sevišķi Senās Grieķijas) klasiskā perioda beigu un pirmshellēnisma laika vēstures norisēm, sabiedrību un kultūru. Tie vērtīgi arī literārā ziņā.

Gan Ksenofonts, gan viņa tekstos (piemēram, “Anabāzē”, “Kīra audzināšanā” un citos) aprakstītie notikumi daudzveidīgi atainoti dažādos mākslas darbos – skulptūrās, gravīrās, arī dažādās mūsdienu mākslas formās. Paša Ksenofonta attēlojums vispirms parādījās vairākās viņa hermas romiešu laika kopijās. Herma ar viņa vārda inskripciju (120. gads) atrasta 1949. gadā Aleksandrijā, un vairākas to kopijas ir gan Prado muzeja (Museo del Prado), gan Atēnu un Vatikāna muzeju kolekcijās. Ksenofonta teksts “Kīra audzināšana” ilustrēts britu graviera un ilustratora Viljama Māršala (William Marshall) 1632. gada gravīrā. Austriešu tēlnieka Hugo Hertla (Hugo Haerdtl) 1899. gadā veidotā Ksenofonta figūra atrodas pie Austrijas Republikas parlamenta ēkas Vīnē ieejas.

Pastāv arī mūsdienīgākas mākslinieciskas interpretācijas, piemēram, Siobānas Makgibonas (Siobhán McGibbon) un Meivas O’Linas (Maeve O’Lynn) starpdisciplinārais mākslas projekts “Ksenofonta projekts” (The Xenophon Project), kas, izmantojot vēstījumu, skulptūru un tehnoloģijas, pēta bioētikas jautājumus, un Sendijas Hendersones (Sandie Henderson) bareljefa skulptūra ar nosaukumu “Pēc Ksenofonta” (After Xenophon).