A. Ābele ir starptautiski pazīstama zinātniece, baltu valodu lektore Prāgas Kārļa universitātē (Univerzita Karlova v Praze), Latvijas Universitātes (LU) docente un profesore, Eksperimentālās fonētikas laboratorijas izveidotāja un vadītāja (1924–1944), eksperimentālās fonētikas pamatlicēja Latvijā.

Dzimusi zemnieku Annas un Pētera Ābeļu ģimenē. Beigusi pagastskolu, pēc tam mācījusies Valmieras četrklasīgajā meiteņu skolā. 1898. gadā turpinājusi izglītību Lomonosova ģimnāzijā Rīgā (Рижская Ломоносовская женская гимназия). 1901. gadā pabeidza ģimnāziju un ieguva krievu valodas un matemātikas mājskolotājas tiesības. No 1902. gada bija mājskolotāja tirgotāja Andža Antona Kaudzītes ģimenē Vaivē, pēc tam mācīja krievu valodu un matemātiku Vecpiebalgas draudzes skolā. No 1906. līdz 1907. gadam strādāja par skolotāju Valmierā Augusta Liepiņa privātajā tirdzniecības skolā, no 1907. līdz 1908. gadam – Bauskā Metas Kronbergas privātajā proģimnāzijā, bet no 1908. līdz 1911. gadam – Limbažu pilsētas proģimnāzijā.

No 1911. gada pavasara A. Ābele studēja Pēterburgā Bestuževa Augstākajos sieviešu kursos (Высшие женские Бестужевские курсы). Salīdzināmās valodniecības nodaļu tur vadīja ievērojams salīdzināmās un vispārīgās valodniecības speciālists, Pēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes profesors Jans Boduēns de Kurtenē (Jan Baudouin de Courtenay). Tolaik viņa bijušais students Ļevs Ščerba (Лев Владимирович Щерба) Pēterburgas universitātē bija nodibinājis un vadīja Eksperimentālās fonētikas laboratoriju. A. Ābele studiju laikā tur uzsāka latviešu valodas skaņu, zilbju un intonāciju eksperimentālu pētīšanu. Savā diplomdarbā viņa analizēja uzsvērto patskaņu intonācijas latviešu valodā. Šis pētījums tika augstu novērtēts un publicēts žurnālā Izvestija Imperatorskoj Akademii Nauk (“Ķeizariskās Zinātņu Akadēmijas Vēstis”). A. Ābele 1915. gadā beidza studijas, ieguva slāvu filoloģijas kandidātes grādu, kā arī stipendiju diviem gadiem. Šo laiku viņa izmantoja slāvistikas studijām un arī Vidzemes latviešu valodas triju intonāciju pētījumiem Pēterburgas universitātes Eksperimentālās fonētikas laboratorijā pie profesora Ļ. Ščerbas. 1917. gadā A. Ābele tika ievēlēta laboratorijā par asistenti un nostrādāja tur līdz 1918. gada pavasarim.

A. Ābele 1918. gada pavasarī atgriezās Rīgā. Viņa sāka strādāt Palsmanes draudzes skolā par skolotāju. Šo laiku izmantoja pagasta izloksnes skaņu iepazīšanai un aprakstīšanai, un pēc dažiem gadiem (1922) “Filologu Biedrības Rakstos“ tika publicēts apcerējums par o skaņu palsmaniešu izloksnē.

Īsu laiku A. Ābele bija skolotāja arī Rīgā Olava komercskolā un tautas augstskolā. Pēc Latvijas Augstskolas (no 1922. gada – Latvijas Universitāte) nodibināšanas 1919. gada septembrī A. Ābele strādāja Valodnieciski filozofiskās fakultātes bibliotēkā. 1920. gadā pievērsās baltu filoloģijai un 1922. gadā nokārtoja doktorantūras eksāmenus.

Pēc Prāgas universitātes profesora Josefa Zubatija (Joseph Zubatý) uzaicinājuma un J. Endzelīna ieteikuma 1922. gadā A. Ābele tika nosūtīta uz Prāgas Kārļa universitāti par latviešu valodas lektori. Līdz 1924. gadam viņa vadīja baltu valodu lektorātu, kā arī papildināja savas zināšanas slāvistikā.

1924. gadā A. Ābele atgriezās Rīgā, aizstāvēja savu pro venia legendi darbu un tika ievēlēta par privātdocenti LU Slāvu filoloģijas katedrā. Viņa docēja senslāvu valodu, slāvu valodu salīdzināmo gramatiku, krievu valodas vēsturi, poļu valodu un vispārīgo, eksperimentālo un latviešu fonētiku, arī dialektoloģiju. 1934. gadā A. Ābele tika ievēlēta par docenti, bet 1937. gadā – par vecāko docenti slāvu filoloģijā (1939. gadā amats pārdēvēts par ārkārtas profesoru).

1925. gada pavasarī A. Ābeles vadībā tika nodibināts LU Eksperimentālās fonētikas kabinets, un viņa kļuva par tā pārzini.

A. Ābele ir pētījusi daudzu latviešu valodas izlokšņu, piemēram, Lejasciema, Dundagas, Rucavas, Apukalna, Alūksnes, Rūjienas, Vidzemes lībisko, fonētiku. Rezultāti ir publicēti “Filologu Biedrības Rakstos”, sākot no 1. numura 1921. gadā līdz 1940. gadam, krājumā “Ceļi” un ārpus Latvijas žurnālos “Slavia” (Prāga) un “Slavic Word” (Ņujorka).

A. Ābele regulāri piedalījās Eiropas fonētiķu, slāvistu un psihologu kongresos un konferencēs, no 1926. līdz 1938. gadam gandrīz katrā vasaras brīvlaikā viņa devās ilgākos zinātniskos komandējumos uz Vāciju, Lielbritāniju, Austriju, Čehoslovākiju, lai iepazītos ar pēdējo gadu sasniegumiem eksperimentālajā fonētikā. A. Ābele 1937./1938. akadēmiskā gadā atradās zinātniskā komandējumā Beļģijā, Vācijā, Austrijā, Francijā, kā arī Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā. Viņa bija biedre starptautiskās lingvistu organizācijās, piemēram, Indoeiropiešu biedrībā (Indogermanische Gesellschaft), Starptautiskajā fonētikas zinātņu apvienībā (Internationale Gesellschaft fuer phonetische Wissenschaften), Latvijas profesionālās un sabiedriskās organizācijās (Filologu biedrībā, studentu organizācijā “Ramave”, Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienībā).

A. Ābele piedalījās J. Endzelīna vadītajās Latvijas vietvārdu vākšanas ekspedīcijās Vidzemē, Kurzemē un Latgalē, kā arī vākuma publicēšanā (1922, 1925). Viņa piedalījās “Latviešu pareizrakstības vārdnīcas” gatavošanā.

Padomju okupācijas laikā 1940. gada 1. oktobrī A. Ābele tika iecelta par Slāvu filoloģijas katedras vadītāju, bet jau 1941. gada 4. februārī viņu no šī amata atbrīvoja, tomēr par profesori katedrā paturot.

Vācu okupācijas beigu posmā 1944. gadā A. Ābele ar brāli Pēteri devās bēgļu gaitās uz Austriju, pēc tam uz Vāciju. 1949. gada rudenī izceļoja uz ASV.  Veselības stāvokļa dēļ (zaudēja redzi) atteicās būt par docētāju Hārvarda universitātē (Harvard University). Kopā ar brāli līdz mūža beigām viņa dzīvoja Pokīpsijā Ņujorkas pavalstī.

Par latviešu valodu A. Ābele trimdā publicēja trīs zinātniskus rakstus: žurnālā “Slavic Word” (Ņujorka, 1954), J. Endzelīnam veltītajā krājumā “In honorem Endzelini” (Čikāga, 1960), bet 1948. gadā sacerēto rakstu “Dažas pareizrunas problēmas” – krājumā “Ceļi” (Lunda, 1972).

A. Ābelei ir pētījumi par latviešu valodas fonēmām, intonācijām, zilbi, fonētiskajiem procesiem (anaptiksi, epentēzi, metatoniju, palatālo pārskaņu u. c). Viņa zinātniski analizējusi fonētiku daudzās izloksnēs, kā arī izlokšņu grupās: Vidzemes vidus, Vidzemes lībiskajās, tāmnieku, sēliskajās un latgaliskajās, bet pētījumu rezultātus aprakstījusi apmēram 40 publikācijās latviešu, čehu, krievu, vācu valodā. Tās augstu novērtētas starptautiskajos izdevumos: “Balticoslavica” un “Indogermanische Forschungen”.

A. Ābeles pētījumi, akadēmiskā darbība un eksperimentālās fonētikas aizsākums starpkaru Latvijā ir tas mantojums, ko baltu filologi pēc valstiskās neatkarības atgūšanas ir iepazinuši, novērtējuši un izmantojuši mūsdienu zinātniskajā pētniecībā.

Pēc A. Ābeles nāves brālis Dr. med. P. Ābele 1979. gadā ASV akadēmiskajā organizācijā “Ramave” ar ziedojumu nodibināja A. Ābeles piemiņas fondu pētījumu veicināšanai latviešu filoloģijā. Sākotnēji fonda balvu saņēma trimdas filologi, bet pēc neatkarības atgūšanas arī Latvijas zinātnieki.