Platā airvabole ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams Eirāzijas rietumu daļā. Pieaugušās vaboles (imago) ir 36–44 mm garas, melnas ar dzelteniem vai oranždzelteniem taustekļiem, kājām, vēderu un ķermeņa virspuses ārējo apmali. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, airvabolei ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Imago dzīvo (un to kāpuri attīstās) ūdenī – ezeros un dīķos.

Platā airvabole pieder pie airvaboļu Dytiscidae dzimtas airvaboļu Dytiscinae apakšdzimtas airvaboļu Dytiscus ģints. Agrākie uzticamie dati par šīs dzimtas izcelsmi ir no krīta perioda vidus Birmas dzintara, kas liek secināt, ka airvaboles ir radušās pirms vismaz 99 miljoniem gadu. Ģints Dytiscus airvaboļu fosilijas ir konstatētas aptuveni 24–25 miljonus gadu vecos terciāra perioda iežos Vācijā. Platā airvabole ir viena no lielākajām airvaboļu dzimtas un citu ūdensvaboļu sugām pasaulē.

Platās airvaboles ķermeņa garums ir 36–44 mm, platums – līdz 25 mm. No citām Dytiscus ģints airvabolēm tā atšķiras ar platu un plakanu olīvkrāsas ķermeni ar platu dzeltenu apmali gar priekškrūšu vairogu un segspārnu sāniem. Galvas priekšējā daļa, kājas, taustekļi un vēders ir līdzīgā gaišā krāsā. Augšžokļi ir īsi, ar asiem galiem, spēcīgi. Acis ir lielas, izliektas, vabolei ir laba redze. Taustekļi ir relatīvi gari un tievi. Priekškrūšu vairogs ir šķērsenisks, cieši pieguļ segspārniem, kuru sānu malas ir ievērojami paplašinātas – saplacinātas plānu, sānskatā asu plātnīšu veidā. Tēviņu segspārni ir gludi, ar vairākām vāji izteiktām gareniskām punktu rindām; mātīšu segspārni ir matētāki un ar gareniskām rieviņām. Kājas ir garas, pakaļējie stilbi ir airu veidā, ar bieziem, vidēji gariem matiņiem. Tēviņiem priekškāju 1.–3. segmenti ir pārveidoti par noapaļotiem piesūcekņiem, kurus izmanto, lai satvertu un noturētu mātīti pārošanās laikā. Kāpuri stipri iegareni, 60–80 mm gari, ar platu, ne pārāk saplacinātu galvu, kuras katrā sānā ir sešas parastās acis (ocelli). Kāpura galva ir platāka aizmugurējā galā un šaurāka priekšējā galā. Šī galvas struktūra ļauj platās airvaboles kāpuram viegli iekļūt maksteņu, ar kuriem kāpuri galvenokārt barojas, mājiņās (makstīs). Kāpura galvas klipeusa (clypeus) priekšējā mala ir gandrīz taisna. Cerkas jeb piedēkļi ir īsāki par pusi no kāpura vēdera pēdējā segmenta. Platās airvaboles dzīves cikls ir tāds, ka tā pārziemo imago fāzē, un kāpuri un kūniņas attīstās pavasarī un vasarā. Platā airvabole vairojas vienu reizi gadā. Latvijas klimatiskajos apstākļos suga dēj olas no marta beigām līdz maija vidum, kāpuru attīstība galvenokārt notiek no maija līdz jūnijam. Šajā periodā kāpuri divas reizes maina ādu, izejot cauri trijām attīstības stadijām. Kūniņu izveido un metamorfozi iziet galvenokārt jūnijā. Kūniņas veidošanās notiek uz sauszemes augsnē. Jūlija beigās vai augusta sākumā jaunie imago atgriežas ūdenī. Saskaņā ar laboratorijas pētījumiem, pilns platās airvaboles dzīves cikls no olu dēšanas līdz imago izšķilšanās procesam temperatūrā no 15° līdz 23° C ilgst 54–64 dienas. Pieaugušie īpatņi var nodzīvot līdz trijiem gadiem. 

Platā airvabole apdzīvo stipri aizaugušus ezerus un dīķus, parasti to piekrastes zonas dziļumā līdz pat dažiem metriem. Latvijā šī suga galvenokārt ir saistīta ar dabiskiem mezotrofiem un distrofiem ezeriem un dīķiem un arī vecupēm. Olas tiek dētas dažādu grīšļu sugu (Carex), piemēram, C. acuta, C. pseudocyperus, C. rostrata, kā arī purva pureņu (Caltha palustris), trejlapu puplakša Menyanthes trifoliata un citu līdzīgu augu stiebros. Platās airvaboles imago un kāpuri pieder pie zoofāgu trofiskās grupas, tie barojas ar dzīviem un mirušiem dzīvniekiem. Tomēr sugas attīstības stadiju trofiskā specializācija atšķiras. Imago pieder pie ūdens dzīvnieku trešās izmēru klases, kuras pārstāvji uzturā var iekļaut pat nelielus mugurkaulniekus. Imago ir polifāgi plēsēji, kas uzbrūk praktiski jebkuram pieejamam medījumam, tostarp ūdens bezmugurkaulniekiem – tārpiem, vēžveidīgajiem (ūdens ēzelīšiem Asellus aquaticus), dažādiem kukaiņiem vai to kāpuriem (blaktis, viendienītes, strautenes, spāres, vaboles, makstenes u. c.), gliemjiem (dīķgliemežiem Lymnaea, kreiļgliemežu Physidae dzimtas pārstāvjiem u. c.) un dažiem sīkiem mugurkaulniekiem (astes un bezastes abinieku kāpuriem, zivju mazuļiem u. c.). Platās airvaboles kāpuri spēj aktīvi pārvietoties ūdenī, taču ir saistīti ar bentosa biocenozēm un neistonu (organismi uz ūdens virsmas). Kāpuri apvieno aktīvu medījuma meklēšanu ar medībām no slēpņa. Medījuma lielumam šajā gadījumā nav nozīmes. Piemēram, mazs pirmās stadijas kāpurs spēj uzbrukt lielākam un smagākam Limnephilidae dzimtas maksteņu kāpuram. Platās airvaboles kāpuri būtībā ir specializēti oligofāgi-trihopterofāgi (specializējas vairāku sugu maksteņu kāpuros), bet īpašos gadījumos var kļūt par polifāgiem. Šajos gadījumos to alternatīvais medījums var ietvert dažādus bentosa organismus, piemēram, dažus tārpus un odu kāpurus (trīsuļodus u. c.). Tie var baroties arī ar vienādkājvēžiem, viendienīšu un citu kukaiņu kāpuriem. Platās airvaboles kāpura medījums nereti mēdz būt ievērojami lielāks par paša kāpura lielumu. Kāpura medības notiek pēc viena modeļa: tas uzkāpj uz makstenes kāpura mājiņas un ieņem gaidīšanas pozīciju, turklāt kāpura galva vienmēr ir vērsta pret makstenes mājiņas atveri. Kāpurs uz laiku sastingst tieši virs atveres, un tā atvērtie sirpjformas žokļi ir izvietoti virs makstenes kāpura mājiņas atveres. Stingri turoties ar kājām, kāpurs noliec ķermeni, gatavojoties uzbrukumam. Šajā gadījumā vēdera gals ir stipri izliekts uz priekšu un var pieskarties galvai – tā ir “saspiestās atsperes” pozīcija. Kad no mājiņas parādās makstenes kāpurs, airvaboles kāpurs acumirklī iztaisnojas un uzbrūk. Žokļi nekavējoties caurdur makstenes kāpura galvu vai krūtis. Satvertais makstenes kāpurs instinktīvi padodas atpakaļ iekšpus mājiņai, paraujot līdzi airvaboles kāpuru. Pirmās stadijas airvaboles kāpuram, kas ir neliels, tas ir ļoti riskants paņēmiens, jo ķermenis var iesprūst makstenes mājiņā, tādējādi kāpurs var aiziet bojā. Parasti makstenes kāpurs ierauj savā mājiņā gandrīz pusi no plēsēja ķermeņa, no kura redzams paliek tikai airvaboles kāpura vēdera gals. Tomēr ievadītā gremošanas sekrēta darbības dēļ makstenes kāpura ķermenis drīz kļūst ļengans un vairs nespēj turēties pie savas mājiņas iekšsienām. Izmantojot šo situāciju, airvaboles kāpurs izrauj medījumu no mājiņas un aiznes to prom. Kāpuru medību paradumi ir stereotipiski, kas izpaužas specifiskās darbībās un alternatīva medījuma izvēlē. Platās airvaboles kāpurs ir spiests regulāri pacelties ūdens virspusē pēc gaisa, ar kuru tas elpo. Kāpuri ir ļoti rijīgi un var medīt vairākas reizes dienā.

Platā airvabole ir sastopama no Centrāleiropas līdz Rietumsibīrijai un no Fenoskandijas līdz Vidusjūras reģionam. Latvijā suga sastopama izklaidus pa visu teritoriju, tomēr Kurzemē un Zemgalē atradņu skaits ir daudz zemāks. Latvijas populācijas lielums nav speciāli vērtēts. Dabiskajās ūdenstilpēs platā airvabole dzīvo vairākas desmitgades.

Vecākās zināmās vitālās sugas apakšpopulācijas Latvijā ir sastopamas seklās piejūras ūdenstilpēs, piemēram, Engures ezerā. 

Latvijas populācija ir ar stabilām tendencēm. Apdraudējums ir piemērotas dzīvotnes samazināšanās to dabiskās sukcesijas un antropogēnās ietekmes rezultātā, starpsugu konkurence ar citām airvaboļu sugām un kāpuru barības objektu – maksteņu kāpuru – skaita samazināšanās. 

Platā airvabole ir Eiropas Savienības direktīvas “Par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību” un arī Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Eiropas mērogā sugai ir noteikta Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kategorija VU (Vulnerable jeb jutīga suga). Latvijā suga atbilst kategorijai LC (Least Concern jeb neapdraudēta), jo Latvijas populācija ir pietiekami stabila un bez draudiem tuvākajā nākotnē. Tomēr sugas dzīvotne – dabiskās vecupes, mezotrofi ezeri un dīķi – ir saudzējama.