Ciklocistoideji bija mūsdienās izmirušu jūras adatādaiņu klase ar diskveida ķermeni un ārējo kalcija karbonāta plātnīšu skeletu. Tiem seklās, siltās paleozoja ēras jūrās bija bentisks, sēdošs dzīvesveids. 

Uzskata, ka ciklocistoideji bija morfoloģiski specializēts adatādaiņu atzars un attīstījās no agrīniem, primitīviem, sēdošiem adatādaiņiem ar staraino simetriju. Iespējams, tie sākotnēji parādījās Baltijas vai Ziemeļrietumgondvanas kontinentā. Ciklocistoidejiem bija augsti specializēta skeleta organizācija, kas būtiski atšķīra tos no citām adatādaiņu klasēm. Iespējams, tiem tuvi radinieki bija blastozoji (Blastozoa) vai jūras lilijas (Crinoidea). Izteikta ir ciklocistoideju morfoloģiskā līdzība ar edrioasteroidejiem (Edrioasteroidea). Tomēr ciklocistoidejiem ir dažas būtiskas atšķirības, tādēļ daļa zinātnieku uzskata, ka abas grupas pārstāv atsevišķu, agrīnu adatādaiņu atzaru, kas paralēli attīstījuši diskveida uzbūvi. Fosilijās ciklocistoidejus parasti atrod kā atsevišķus diskus vai fragmentāras plātnītes. Pilnībā saglabājušos eksemplārus atrod reti. 

Ciklocistoideji bija divpusēji simetriski dzīvnieki, kas piederēja pie otrmutnieku apakšnodalījuma. Dīgļa attīstības laikā tiem primārā mute (blastopora) pārveidojās par anālo atveri, bet mute veidojās vēlāk zarnu trakta pretējā galā. Ciklocistoidejiem bija piecstarainā simetrija. Tie bija nelieli dzīvnieki ar diskveida vai daudzstūrainu, muguras-vēdera virzienā saplacinātu ķermeni. Vairums sugu bija līdz 10 cm diametrā. Ciklocistoideju apvalku veidoja daudzas kalcija karbonāta plātnītes ar stereomas mikrostruktūru. Ciklocistoideju skeletu veidoja centrālais disks, iekšējais un ārējais plākšņu gredzens un perifērais gredzens ar sarežģītu plātnīšu izvietojumu. Agrīnās formas bija vienkāršākas, bet vēlāk attīstījās sarežģīta malējo kalcija karbonāta plātnīšu sistēma. Ciklocistoideju ķermeņa perifēro daļu veidoja malējo plātnīšu gredzens. Plātnītes tajā bija lielas, regulāri izvietotas, savā starpā kustīgi savienotas un veidoja ķermeņa ārējo kontūru. Šāda struktūra deva dzīvniekiem papildu stabilitāti un aizsardzību. Ciklocistoideju ķermeņa orālās puses centrā atradās centrālais disks, kurā izvietota mutes atvere. Tā bija vērsta uz augšu. No centrālā diska sākās ambulakrālās rievas, kuras apņēma ambulakrālās plātnītes. Atšķirībā no citiem adatādaiņiem ciklocistoideju ambulakrālās struktūras bieži bija nosegtas ar papildu skeleta elementiem. Pa ambulakrālajām rievām barības daļiņas pārvietoja uz muti. Uzskata, ka ciklocistoideji bija vismaz daļēji piestiprinājušies pie substrāta. Iespējams, tiem nebija attīstīts stumbrs kā jūras lilijām un piestiprināties varēja ar bazālajām plāksnēm vai saskares virsmu. Vairumā gadījumu ciklocistoideju fosilijas ir nepilnīgi saglabājušās. 

Ciklocistoideju Cyclocystoidea (Miller, Gurley, 1895) klases dzīvnieki mūsdienās ir izmiruši.

Ciklocistoideji dzīvoja no ordovika līdz devona periodam pirms 471–379 miljoniem gadu. Tie parādījās ordovika perioda sākumā, kad notika strauja jūras bezmugurkaulnieku daudzveidības palielināšanās. Lielākā ciklocistoideju daudzveidība bija ordovikā un silūra perioda sākumā. Pēdējie ciklocistoideji izmira devona masveida izmiršanas laikā. Ciklocistoideji bija plaši izplatīti bentiskie dzīvnieki, kas apdzīvoja cietus substrātus vai stabilus nogulumus seklās jūrās, karbonātu platformu nogulās vai uz kaļķakmeņiem un dolomītiem. Ciklocistoideji bija plaši sastopami Eiropā, Amerikā un Āzijā. Latvijā ciklocistoideju fosilijas atrod galvenokārt ordovika kaļķakmeņos. 

Uzskata, ka ciklocistoideji bija filtrētāji vai detrīta ēdāji un barojās ar organiskajām daļiņām no ūdens vai nogulumiem. Ciklocistoidejiem ir būtiska nozīme evolucionārās bioloģijas un paleontoloģijas pētījumos. To anatomija palīdz izprast, kā notika adatādaiņu attīstība un filoģenēze, parāda radiālās simetrijas variācijas paleozojā, ārējā skeleta attīstību. Ciklocistoidejus izmanto stratigrāfijā.