AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 29. augustā
Ineta Salmane

ehinozoji

(angļu echinozoans, vācu Echinozoen, franču échinozoaires, krievu эхинозои)
ehinozoju apakštips (subphylum Echinozoa) pieder pie adatādaiņu tipa (phylum Echinodermata), otrmutnieku apakšnodalījuma (subcladus Deuterostomia), divpusēji simetrisko dzīvnieku nodalījuma (cladus Bilateria), daudzšūnu dzīvnieku apakšvalsts (subregnum Eumetazoa), dzīvnieku valsts (regnum Animalia), eikariotu impērijas (dominium Eukaryota), neomūru virsimpērijas (superdominium Neomura)

Saistītie šķirkļi

  • adatādaiņi
  • daudzšūnu dzīvnieki
  • divpusēji simetriskie dzīvnieki
  • dzīvnieki
  • otrmutnieki

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ehinozoju izcelšanās un evolūcija
  • 3.
    Ehinozoju vispārīgs raksturojums
  • 4.
    Ehinozoju sistemātika
  • 5.
    Ehinozoju sastopamība
  • 6.
    Ehinozoju nozīme
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ehinozoju izcelšanās un evolūcija
  • 3.
    Ehinozoju vispārīgs raksturojums
  • 4.
    Ehinozoju sistemātika
  • 5.
    Ehinozoju sastopamība
  • 6.
    Ehinozoju nozīme
Kopsavilkums

Ehinozoju kāpuri ir divpusēji simetriski dzīvnieki, bet imago raksturīga piecstarainā simetrija. No astoņām apakštipā esošajām klasēm mūsdienās sastopami jūras eži un jūras gurķi. 

Ehinozoju izcelšanās un evolūcija

Uzskata, ka ehinozoju priekšteči bija vienkārši divpusēji simetriski dzīvnieki ar muti, zarnu traktu un anālo atveri. Šie priekšteči pielāgojās sēdošam dzīvesveidam, barojās filtrējot un radiālo simetriju attīstīja sekundāri. Ehinozoju kāpuri ir divpusēji simetriski un brīvi peldoši, bet pieaugušajiem īpatņiem raksturīga piecstarainā simetrija. Uzskata, ka ehinozoji ir asterozoju (Asterozoa) māsas grupa. Pēdējo gadu pētījumi rāda, ka ehinozoju evolūcija notikusi sarežģītāk, nekā iepriekš tika uzskatīts. 

Ehinozoju vispārīgs raksturojums

Ehinozoji ir divpusēji simetriski dzīvnieki un pieder pie otrmutnieku apakšnodalījuma. Dīgļa attīstības laikā tiem primārā mute (blastopora) pārveidojas par anālo atveri, bet mute veidojas vēlāk zarnu trakta pretējā galā. Ehinozojiem ir radiāli simetrisks, pamatā sfērisks vai lodveida, bet sekundāri cilindrisks vai diskveida ķermenis. Ehinozojiem iekšējie orgāni atrodas sekundārajā ķermeņa dobumā (celomā). Ehinozoji ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Tiem no olas izšķiļas kāpurs, kas attīstības laikā iziet sarežģītas metamorfozes.

Pieaugušajiem jūras ežiem raksturīga radiālā piecstarainā simetrija. Jūras ežu ķermenis ir sfērisks, diskveida vai ovālas formas. Ķermeņa ārējo skeletu veido cieši pieguļošas kalcija karbonāta plātnītes, uz kurām blīvi izkārtotas adatas un cauruļveida pēdiņas. Jūras eži mēdz būt melni, zaļi, violeti, brūni vai sarkani. Jūras ežiem nav kāju; tie pārvietojas ar cauruļveida pēdiņām. Pret grunti vērstajā ķermeņa pusē jūras ežiem atrodas mute. No mutes atiet barības vads uz piecdaļīgu ķermeņa dobumu. Ķermeņa dobumā ir gremošanas sulas. Vielmaiņas galaproduktus jūras eži izvada caur anālo atveri. Jūras ežiem nav acu.

Jūras gurķiem ir iegarens vai sfērisks, mīksts ķermenis, kuru klāj cieta āda. Jūras gurķiem kalcija karbonāta ārējais skelets ir vāji attīstīts, reducējies līdz nelieliem sklerītiem, kurus savieno saistaudi. Dažām sugām nav ārējā skeleta. Jūras gurķiem daļa orgānu ir novietoti bilaterāli. Jūras gurķiem ap mutes atveri atrodas taustekļu vainags. Jūras gurķi ir no dažiem milimetriem līdz trijiem vai vairāk metriem gari. Tie pārvietojas ar cauruļveida pēdiņu palīdzību, pie tām dažām sugām atrodas piesūcekņi. Dažām jūras gurķu sugām ir nelielas acis. Ofiocistioidejiem bija sfērisks, saplacināts ķermenis, kuru ietvēra kaļķa plātnītes – līdzīgi kā mūsdienu jūras ežiem. Mutes atvere bija vērsta uz leju, anālā atvere atradās ķermeņa sānos. Ofiocistioidejiem bija īpaši garas cauruļveida pēdiņas, kas atradās ap mutes atveri un gar ķermeņa malām. Tās, atšķirībā no citiem adatādaiņiem, klāja plātnītes. Helikoplakoideju ķermenis bija elipsveida. Helikoplakoidejiem bija spirālveida simetrija. Edrioasteroidejiem bija diskveida vai cilindrisks ķermenis ar piecām taisnām vai izliektām ambulakrālajām rievām. Tās radiāli atgāja no mutes atveres. Edrioasteroidejiem bija piecstarainā simetrija. Ciklocistoideji bija nelieli dzīvnieki ar diskveida ķermeni, kura apvalku veidoja daudzas kalcija karbonāta plātnītes. 

Ehinozoju sistemātika

 Ehinozoju Echinozoa (Leske, 1778) apakštips:

Klase Apakšklase  Infraklase  Virskārta Kārta  Apakškārta 
jūras eži Echinoidea (Leske, 1778) zīmuļveidīgie jūras eži Cidaroidea (Smith, 1984)     Cidaroida (Claus, 1880)  
  simetriskie jūras eži Euechinoidea (Bronn, 1860) Aulodonta (Jackson, 1912)  Diadematacea (Duncan, 1889) garadatu jūras eži Diadematoida (Duncan, 1889)  
        Micropygoida (Kroh, Smith, 2010)  
      Echinothuriacea (Jensen, 1982) Aspidodiadematoida (Kroh, Smith, 2010)  
        Echinothurioida (Claus, 1880)  
    Carinacea (Kroh, Smith, 2010) Calycina (Gregory, 1900)    
      Echinacea (Claus, 1876) Arbacioida (Gregory, 1900)  
        Camarodonta (Jackson, 1912)  
        Salenioida (Delage, Hérouard, 1903)  
        Stomopneustoida (Kroh, Smith, 2010)  
    Irregularia (Latreille, 1825)   Holasteroida (Durham, Melville, 1957) Meridosternata (Lovén, 1883)
        sirdsveidīgie jūras eži Spatangoida (L. Agassiz, 1840) Brissidina (Stockley, Smith, Littlewood, Lessios, MacKenzie-Dodds, 2005)
          Brissidea (Stockley, Smith, Littlewood, Lessios, MacKenzie-Dodds, 2005)
          Micrasterina (Fischer, 1966)
          Paleopneustina (Markov, Solovjev, 2001)
          Micrasterina incertae sedis
        smilšu dolāri Clypeasteroida (A. Agassiz, 1872)  
        Holasteroida incertae sedis  
        Spatangoida incertae sedis  
  Echinoidea incertae sedis        
jūras gurķi jeb holotūrijas Holothuroidea (Blainville, 1834) Actinopoda (Ludwig, 1891)     Dendrochirotida (Grube, 1840)  
        Elasipodida (Théel, 1882)  
        Holothuriida (Miller, Kerr, Paulay, Reich, Wilson, Carvajal, Rouse, 2017)  
        Molpadida (Haeckel, 1896)  
        Persiculida (Miller, Kerr, Paulay, Reich, Wilson, Carvajal, Rouse, 2017)  
        Synallactida (Miller, Kerr, Paulay, Reich, Wilson, Carvajal, Rouse, 2017)  
  Paractinopoda (Ludwig, 1891)     Apodida (Brandt, 1835)  
  Actinopoda incertae sedis        
  Holothuroidea incertae sedis        
helikoplakoideji Helicoplacoidea (Durham, Caster, 1963), izmiruši          
ofiocistioideji Ophiocistioidea (Sollas, 1899), izmiruši          
kemptostromatoideji Camptostromatoidea (Ruedemann, 1933), izmiruši          
ciklocistoideji Cyclocystoidea (Miller, Gurley, 1895), izmiruši          
edrioblastoideji Edrioblastoidea (Fay, 1962), izmiruši          
edrioasteroideji Edrioasteroidea (Billings, 1858), izmiruši          
Ehinozoju sastopamība

Ehinozoju fosilijas zināmas jau no kembrija perioda 570 miljonus gadu vecām nogulām. Ehinozoji ir brīvi dzīvojoši jūru un okeānu iemītnieki. Mūsdienās sastopamas tikai divas ehinozoju klases – jūras eži un jūras gurķi. Jūras ežu fosilijas atrastas kopš ordovika perioda pirms 460 miljoniem gadu. Jūras gurķi ir bentiski dzīvnieki, kas plaši izplatīti seklos ūdeņos un līdz pat 11 km dziļumam. Lielākā to daudzveidība atrodama Klusajā okeānā. Helikoplakoideju fosilijas atrastas kembrija perioda nogulās. Ciklocistoideji bija sastopami no ordovika vidus līdz devona vidusdaļai pirms 460–375 miljoniem gadu. Edrioasteroideji bija sastopami no apakšējā kembrija līdz apakšējam akmeņogļu periodam pirms 570–340 miljoniem gadu. Edrioblastoideji bija sastopami ordovika periodā pirms 375 miljoniem gadu. Ofiocistoideju fosilijas ir atrastas no apakšējā ordovika līdz augšējam silūram pirms 500–395 miljoniem gadu.   

Ehinozoju nozīme

Jūras eži pārsvarā barojas ar brūnaļģēm, bet ēd arī gliemjus, sūkļus, čūskastes, koraļļu polipus un jūras lilijas. Ar jūras ežiem barojas dažu sugu zivis un Klusā okeāna jūras ūdrs (Mustelidae, Enhydra lutris). Jūras ežus pārtikā izmanto arī cilvēki. Jūras gurķi barojas ar detrītu un planktonu. Jūras gurķiem ir nozīmīga loma jūru ekosistēmās, jo tie kā detritofāgi palīdz noārdīt organiskās atliekas. Viens pieaudzis jūras gurķu īpatnis gadā var patērēt 45 kg detrīta. Jūras gurķus pārtikā izmanto cilvēki.

Saistītie šķirkļi

  • adatādaiņi
  • daudzšūnu dzīvnieki
  • divpusēji simetriskie dzīvnieki
  • dzīvnieki
  • otrmutnieki

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Adatādaiņi, video
  • Blogs par jūras iemītniekiem, echinoblog.blogspot.com tīmekļa vietne
  • Ehinozoju apakštips, fossiilid.info tīmekļa vietne
  • Jūras eži, video
  • Jūras gurķi, video

Ieteicamā literatūra

  • Dogels, V., Bezmugurkaulnieku zooloģija, Rīga, Zvaigzne, 1986.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • G., J.S., ‘A Monograph of the Echinoidea’, Nature, 138, 1936.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Reich, A. et al., ‘Phylogenomic Analyses of Echinodermata Support the Sister Groups of Asterozoa and Echinozoa’, PLoS ONE, 10(3).
  • Reich, M., ‘The early evolution and diversification of holothurians (Echinozoa)’, in Echinoderms: Durham, Proceedings of the 12th International Echinoderm Conference, Durham, New Hampshire, USA, Taylor & Francis, 2010.

Ineta Salmane "Ehinozoji". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/258358-ehinozoji (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/258358-ehinozoji

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana