Tehnoloģiskā attīstība un raksturīgākie pielietojuma gadījumi Antīkajā pasaulē, īpaši Senajā Grieķijā, bija plaši izplatītas viengabala bronzas krūšu un muguras bruņas, kā arī atsevišķi roku un kāju aizsargi, kas pamatā bija plastiski kaltas metāla plāksnes, anatomiski pielāgotas nēsātāja ķermeņa formai. No funkcionālās uzbūves viedokļa šie aizsargelementi izmantoja to pašu pamatprincipu, kas vēlāk raksturīgs viduslaiku plākšņu bruņām – ķermeņa aizsardzību ar cietām, formētām metāla virsmām. Tomēr šīs antīkās bruņas vēl neveidoja pilnībā integrētu sistēmu, kāda raksturīga 15.–16. gs. plākšņu bruņām. Grieķu un romiešu bruņojumā kirasa, kāju sargi un citi elementi parasti tika lietoti kā atsevišķi, savstarpēji nesaistīti komponenti.
Par klasisko plākšņu bruņu priekšteci savā ziņā uzskatāmas segmentētās bruņas, kas sastāv no vairākām lielām, daļēji vienai otru pārklājošām plāksnēm. Senākais saglabājies piemērs ir Dendras bruņu komplekts no Mikēnu kultūras Grieķijā (ap 15. gs. p. m. ē.), kas sastāv no 15 bronzas plāksnēm, sedzot valkātāju no kakla līdz ceļiem. Romas Impērijas laikā segmentēto bruņu princips turpinājās “lorica segmentata” formā (lielākoties 1.–2. gs.), kur dzelzs plāksnes tika nostiprinātas ar ādas siksnu sistēmu. Šīs bruņas nodrošināja labu aizsardzību, bet tās bija visai sarežģīti uzturēt, tādēļ pastāvēja līdzās riņķīšu bruņām.
Viduslaikos, attīstoties dzelzs un tērauda apstrādei, kļuva iespējams izkalt lielākas un izturīgākas plastiski veidotas dzelzs un tērauda bruņu plāksnes un tās savienot ar kustīgām eņģēm un siksnām. 15. gs. izveidojās pilns plākšņu bruņutērps, kas ietvēra krūšu un muguras bruņas (kirasu), gurnu, plecu, roku un kāju sargus, bruņu cimdus, kā arī bruņucepuri. Bruņas tika veidotas individuāli, pielāgojot valkātāja ķermeņa proporcijām. Augstas kvalitātes plākšņu bruņas spēja izturēt arī agrīno šaujamieroču triecienus, ko reizēm apliecina kalēju darbnīcās apzināti atstāti ložu trāpījumu nospiedumi. Plākšņu bruņas pilnību sasniedza 15.–16. gs. Šajā laikā pilnībā izveidojās anatomiski veidotas bruņu sistēmas no plastiski kaltām tērauda plāksnēm, kas nodrošināja augstu aizsardzības līmeni pret dažādiem ieročiem. Tās lielākoties bija profesionālajai militārās elites – bruņinieku un smagi bruņotās kavalērijas – raksturīgs ekipējums. Plākšņu bruņas veidoja vienota sistēma ar krūšu un muguras bruņām, kāju un roku bruņām un bruņucepuri. Bruņutērpi tika gatavoti individuāli augsta līmeņa specializētās darbnīcās, īpaši Ziemeļitālijā un vācu zemēs.
15.–16. gs. Eiropā attīstījās arī turnīru plākšņu bruņas. Šīs bruņas raksturoja izteikta konstrukcijas specializācija – pastiprinātas un bieži asimetriskas krūšu plāksnes, fiksēti vai daļēji fiksēti bruņucepures elementi, kā arī ierobežots kustīgums, kas tika apzināti upurēts par labu maksimālai aizsardzībai pret frontālu triecienu ar šķēpu. Turnīru bruņu tipi, piemēram, Stechzeug un Rennzeug, apliecina izcilu sava laikmeta amatnieku tehnoloģisko un amatniecisko meistarību. Lai gan 16. gs. ugunsieroču attīstība sāka samazināt šāda bruņojuma efektivitāti, plākšņu bruņas vēl saglabāja zināmu militāru un statusa nozīmi, īpaši elitāros kavalērijas formējumos.
17. gs. smagi bruņotā viduslaiku bruņinieku kavalērija transformējās, Ziemeļeiropā un vācu zemēs izveidojoties vieglāk bruņotajām t. s. reiteru vienībām, kuru aprīkojums saglabāja atsevišķus plākšņu bruņu elementus, bet šķēpi lielākoties tika aizstāti ar ugunsieročiem. Reiteru formējumu bruņojums atspoguļo kompromisa meklējumus starp aizsardzību, kustīgumu un izmaksām. Reiteru bruņas lielākoties veidoja kirasa, praksē bieži vien tikai tās krūšu plāksne, dažkārt saglabājās kāju un gurnu augšdaļas bruņas un bruņucepures. Reiteru bruņas iezīmēja pāreju uz jauno laiku karošanas metodēm, kas balstījās formācijas noturēšanā, disciplīnā un uguns jaudas palielināšanā (musketieru kā ieroču šķiras veidošanās).
17. gs. paralēli bruņojuma reducēšanās tendencēm Rietumeiropā, piemēram, Polijas un Lietuvas lielkunigaitijā, saglabājās atšķirīgs smagās kavalērijas modelis, ko pārstāvēja spārnotie huzāri. Atšķirībā no reiteriem huzāri saglabāja ķermeņa bruņas kā funkcionāli nozīmīgu ekipējuma elementu, jo to taktiskais uzdevums joprojām bija frontāls trieciens ar aukstajiem ieročiem, bieži vien tas bija atvieglots un pagarināts šķēps. Spārnoto huzāru bruņojums balstījās mobilitātē, koncentrētā trieciena spēkā un psiholoģiskajā efektā (spārni). Ievērojamākā kauja, kur spārnotie huzāri izšķīra tās iznākumu, ir Vīnes atbrīvošana no turku aplenkuma (1683) Jana III Sobeska (Jan III Sobieski) vadībā. Spārnoto huzāru bruņojums parāda, ka 17. gs. bruņu izzušana nebija universāls process: noteiktos reģionos plākšņu un pat riņķīšu bruņas joprojām saglabāja militāru nozīmi.
18. gs. kā smagās kavalērijas pamattips Rietumeiropā nostiprinājās kirasieri, kuru aprīkojumā joprojām saglabājās viengabala krūšu un muguras bruņas – kirasas. Vēl 19. gs. sākumā kirasieri joprojām lietoja tērauda krūšu un muguras bruņas, piemēram, Vaterlo kaujā (1815), kurā franču kirasieri veica vairākus triecienus britu kājnieku karē formācijām. Lai gan tie demonstrēja augstu disciplīnu un drosmi, tomēr cieta smagus zaudējumus. Šī kauja bieži tiek minēta kā piemērs tam, ka klasiskais smagās kavalērijas trieciens vairs nespēja salauzt labi organizētu kājnieku uguni.
Atsevišķi mēģinājumi atjaunot plākšņu bruņu (pamatā korpusa aizsardzībai) izmantošanu bija vērojami pat 20. gs., galvenokārt ložmetējniekiem un triecienvienībām. Piemēram, Pirmā pasaules kara laikā vairākās valstīs (Francijā, Itālijā, Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV) rūpnieciski ražoja tērauda krūšu bruņas kā individuālās aizsardzības līdzekļus, īpaši ložmetējniekiem un novērotājiem, piemēram, ASV uzņēmumā “Brewster & Co.”. Savukārt Otrā pasaules kara laikā padomju armijā ieviesa SN-42 tērauda krūšu bruņas, kuras fabrikās ražoja sērijveidā.
