Bezdelīgu asinssūcējērces ir putnu ektoparazīti, kas uzturas bezdelīgu un citu savvaļas putnu ligzdās un barojas ar asinīm. Šīs ērces ietekmē putnu veselību, īpaši to mazuļus, un ir svarīga ligzdu mikroekosistēmas sastāvdaļa. 

Bezdelīgu asinssūcējērces morfoloģiski līdzīgas citām Dermanyssus ģints ērcēm. Tās var atšķirt pēc dažām mikroskopiskām pazīmēm: muguras vairodziņš ir iegarenāks nekā mājputnu asinssūcējērcēm, matiņu izvietojums uz tā ir sugai specifisks, un anālā un sternālā vairodziņa novietojums ir atšķirīgs. Pieaugušas bezdelīgu asinssūcējērces ir 0,7–1,5 mm garas. Tēviņi ir nedaudz mazāki par mātītēm. Ērču ķermenis ir ovāls, muguras-vēdera virzienā saplacināts. Asinis nepiesūkušās bezdelīgu asinssūcējērces ir dzeltenīgos līdz pelēcīgos toņos, bet paēdušas ir tumši sarkanas līdz zilganbrūnas. Bezdelīgu asinssūcējērču ķermeņa apvalks nav spēcīgi sklerotizēts un ir elastīgs, lai, sūcot asinis, varētu izplesties. Uz ķermeņa apvalka atrodas matiņi. Daudzi no tiem pilda sajūtu orgānu funkcijas. Bezdelīgu asinssūcējērču gnatosoma ir kustīga un var ievilkties idiosomā. Mutes orgāni ir pielāgoti asins sūkšanai. Pieaugušajām mātītēm, protonimfām un deitonimfām heliceras ir garas, stiletveida ar nelieliem zobiņiem. To otrā posma virsmas ir mediāli ieliektas un savienojoties veido caurulīti, pa kuru ērces iesūc asinis. Ar helicerām ērces pārdur saimniekorganisma ādu un barojas ar asinīm. Tēviņiem heliceras ir salīdzinoši lielas un ar spermodaktilu. Bezdelīgu asinssūcējērces pedipalpas izmanto kā sajūtu un satveršanas orgānus. Hipostoms nosedz heliceras un pedipalpas no virspuses. Ķermeņa mugurpuses lielāko daļu sedz viens nedalīts vairodziņš, bet uz ķermeņa vēderpuses atrodas trīs vairodziņi. Aptuveni otrā kāju pāra līmenī atrodas taisnstūrveida krūšu vairogs. Uz leju no tā mātītēm atrodas iegarens ģenitālais vairodziņš, zem tā ir ovāls anālais vairodziņš. Bezdelīgu asinssūcējērču kustību orgāni ir četri posmotu kāju pāri. Uz kājām atrodas sajūtu matiņi, kas ļauj novērtēt apkārtējo vidi. Kājas ir labi sklerotizētas un sastāv no 6–7 posmiem. Pie pēdiņām atrodas piesūcekņi un nadziņi, ar kuru palīdzību ērces pieķeras pie saimniekorganisma vai pārvietojas vidē. Šķērssvītrotie muskuļi ir piestiprināti pie hitīna ārējā skeleta un nodrošina ekstremitāšu un gnatosomas kustības. Muskuļi ir izvietoti pāros – saliecējmuskulis un atliecējmuskulis. Elpošanas sistēmu veido traheju un traheolu sistēma. Gaisu no apkārtējās vides ērces uzņem caur stigmām, kas savieno peritrēmas ar ārējo vidi. Peritrēmas atrodas ķermeņa vēderpuses sānos, ir salīdzinoši īsas un sniedzas aptuveni līdz II kāju pāra līmenim. Gremošanas sistēma sākas ar priekšzarnu. Tā sastāv no mutes, kas pāriet rīklē un barības vadā. Šo ērču rīklē atrodas muskuļi, ar kuru palīdzību sūc asinis no brūces. Vienas ērces barošanās parasti ilgst 30–60 minūtes. Tālāk atrodas viduszarnas, kas sastāv no centrālās zarnas un sānu izaugumiem. Viduszarnā notiek asiņu sagremošana un barības vielu uzsūkšanās. Gremošanas fermentus izdala viduszarnas šūnas. Galazarna sastāv no taisnās zarnas un anālās atveres, pa kuru no ķermeņa izvada nesagremotās barības vielas. Izvadfunkcijas bezdelīgu asinssūcējērcēm veic Malpīgija vadi. Tie no hemolimfas filtrē vielmaiņas galaproduktus un izvada urīnskābi. Izvadfunkcijas pilda arī rektālie dziedzeri. Bezdelīgu asinssūcējērcēm ir vaļēja asinsrites sistēma, kas sastāv no cauruļveida sirds un hemolimfas. Ķermeņa dobumā brīvi cirkulē hemolimfa, kas transportē barības vielas un hormonus un piedalās vielmaiņā. Bezdelīgu asinssūcējērču nervu sistēma sastāv no centrālās nervu sistēmas, ko veido saplūduši gangliji, kas atrodas pie gnatosomas, un perifērās nervu sistēmas. Nervu sistēma ir cieši saistīta ar ērču kustībām, mutes un maņu orgāniem. Galvenie maņu orgāni ir mehanoreceptori, kas uztver vibrācijas un pieskārienus, ķīmijreceptori, kas uztver oglekļa dioksīdu un smaržvielas, termoreceptori, kas uztver siltumu, un gaismas jutīgi laukumi ar fotoreceptoriem.

Bezdelīgu asinssūcējērces vairojas dzimumiski. Tām ir četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfas un imago. Mātīšu dzimumsistēmu veido pāra olnīcas, olvadi, dzemde un dzemdes atvere. Tēviņu dzimumsistēma sastāv no sēkliniekiem un sēklvadiem. Spermodaktils atrodas uz heliceru kustīgā pirksta un nodrošina spermas pārvietošanu uz mātītes ģenitālo atveri. Bezdelīgu asinssūcējērcēm ir iekšējā apaugļošanās. Mātītes ķermenī vienlaicīgi nobriest viena ola. Mātītes, kas piesūkušās asinis, dēj no baltām līdz caurspīdīgām olām ligzdu materiālā, spraugās un citās paslēptuvēs. Olas ir apaļas, 0,1–0,35 mm lielas un ar plānu apvalku. Mātīte dzīves laikā izdēj 30–80 olas. No olas pēc 1–2 dienām izšķiļas gandrīz nekustīgs, bāls un caurspīdīgs kāpurs. Kāpuram ir trīs kāju pāri, un tas nebarojas. Pēc novilkšanās (vecā ķermeņa apvalka nomaiņas) sasniedz protonimfas stadiju. Protonimfām ir četri kāju pāri, tās aktīvi kustas un barojas ar asinīm. Piesūkušās asinis, tās nokrīt. Pēc 1–2 dienām notiek novilkšanās, tiek sasniegta deitonimfas stadija. Deitonimfas ir lielākas par protonimfām, aktīvi barojas ar asinīm un ārēji ir līdzīgas imago. Pēc asins sūkšanas tās nokrīt no saimniekorganisma. 1–2 dienas pēc novilkšanās sasniedz imago stadiju un spēj vairoties. Attīstības cikla ilgumu būtiski ietekmē apkārtējās vides sezonalitāte. Labvēlīgos apstākļos (+5–+30 °C un augsts relatīvais mitrums) attīstības cikls ilgst 10–12 dienas. Dzīves ilgums bezdelīgu asinssūcējērcēm ir no vairākām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem. Lielākā attīstības cikla daļa notiek apkārtējā vidē, uz saimniekorganisma ērces tikai barojas. Bezdelīgu asinssūcējērces bez barošanās un saimniekorganisma var izdzīvot 6–8 mēnešus.

Bezdelīgu asinssūcējērces ir plaši izplatītas Palearktikā, ir atrastas Arktikā un Amerikas kontinentā. Šīs ērces uzturas savvaļas putnu ligzdās, putnu būrīšos, koku dobumos, īpaši ligzdās ar sausu materiālu. Bezdelīgu asinssūcējērces ir specializējušās uz bezdelīgām (Hirundo) un čurkstēm (Delichon), bet bieži ir sastopamas arī uz citiem savvaļas putniem (zvirbuļiem, strazdiem, plēsīgajiem putniem un citiem). Daudzi putni izmanto vecās ligzdas vairākus gadus un/vai dzīvo kolonijās, kur ligzdas atrodas tuvu. Tas veicina ērču vairošanos. Kad putni pamet ligzdu, ērces paliek dzīvot ligzdas materiālā un daudzus mēnešus iztiek bez barošanās. Ligzdās šīs ērces var sasniegt lielu blīvumu. Vienā ligzdā ir atrastas pat vairāk nekā 26 000 ērces. Bezdelīgu asinssūcējērces var atrasties cilvēku celto ēku bēniņos, balkonos un citur, kur atrodas putnu ligzdas. Ērces gaišajā diennakts laikā slēpjas, bet naktī ir aktīvas un barojas ar asinīm.

Bezdelīgu asinssūcējērcēm ir ekoloģiska nozīme savvaļas putnu populācijās. Invāzijas gadījumā tās rada putniem stresu un novājina tos. Palielinās jauno putnu mirstība, un palēninās attīstība. Tas ietekmē putnu migrācijas un izdzīvošanas iespējas. Putnu ligzdas ir kā mikroekosistēmas, kurās dzīvo daudzas bezmugurkaulnieku sugas. Bezdelīgu asinssūcējērces šādās ekosistēmās ir dominējošais ektoparazīts. Šīs ērces ir pielāgojušās mainīgiem vides apstākļiem: tām ir ātrs dzīves cikls un spēja ilgstoši dzīvot bez barības. Bezdelīgu asinssūcējērču kā slimību izraisītāju pārnēsātāju nozīme ir maz pētīta. Ir iespējama patogēno baktēriju, vīrusu un vienšūņu pārnēsāšana starp savvaļas putniem. Iespējams, šīs ērces pārnēsā salmonellas (Salmonella) un putnu gripas vīrusu. Saistība ar cilvēkiem šīm ērcēm ir netieša. Ja putni pamet ligzdu, ērces var īslaicīgi uzbrukt cilvēkiem, izraisot niezi un ērču dermatītu. Uz cilvēkiem tās parasti ilgstoši neparazitē, cilvēks ir tikai nejaušs saimniekorganisms. Bezdelīgu asinssūcējērcēm ir nozīme putnu un parazītu savstarpējo attiecību un parazītu daudzveidības pētījumos. Šīs ērces ir barība sīkiem bezmugurkaulniekiem.