Edgars Lāčgalvis pētījumus un izstrādes veltīja vietējiem apstākļiem piemērotu, augstražīgu un ekonomiski efektīvu lauksaimniecības tehnoloģiju, tehnikas un darba metožu izstrādei un ieviešanai. Viņa un institūta kolēģu izstrādātie tehnikas racionālas izvēles principi joprojām tiek izmantoti, pielāgojot tos mūsdienu aprēķinu metodēm.

E. Lāčgalvja tēvs Kārlis Lāčgalvis un māte Zelma Lāčgalve (dzimusi Kalniņa) bija lauksaimnieki. Sieva Velta Lāčgalve; dēls Ainārs Lāčgalvis – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA, tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, LBTU) Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes (LMF) 1986. gada absolvents, ilggadējs Zemkopības ministrijas darbinieks; dēls Egils Lāčgalvis.

E. Lāčgalvis 1945. gadā pabeidza Allažu tautskolas 7. klasi, 1950. gadā – Siguldas vidusskolu, 1955. gadā – LLA LMF (kvalifikācija – inženieris mehāniķis).

1972. gadā LLA aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju “Kūtsmēslu nokraušanas un kompostēšanas tehnoloģiskā procesa pētījumi un stacionāro greifera krāvēju galveno parametru izvēles pamatojums Latvijas PSR apstākļiem” (Исследование технологического процесса и обоснование основных параметров грейферного перегружателя для укладки и компостирования навоза), iegūstot tehnisko zinātņu kandidāta grādu, kas 1992. gadā nostrificēts par inženierzinātņu doktora grādu (Dr. sc. ing.).

E. Lāčgalvis strādāja Lubānas Mašīnu traktoru stacijā par galveno inženieri (1955–1956), zinātniski pētnieciskajā saimniecībā ”Sigulda” par galveno inženieri (1957–1965), Rīgas rajona Lauksaimniecības ražošanas pārvaldē par priekšnieka vietnieku (1965–1966).

1966. gadā E. Lāčgalvis tika pārcelts darbā uz Latvijas Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniski pētniecisko institūtu (mūsdienās LBTU Inženierzinātņu un informācijas tehnoloģiju fakultātes Ulbrokas zinātnes centrs) par direktoru, šajā amatā nostrādāja 25 gadus (1966–1991). Kopš 1986. gada bija šajā gadā izveidotās zinātniskās ražošanas apvienības “Stars” ģenerāldirektors (1986–1991), vienlaikus pildot arī institūta direktora pienākumus. Kopš 1991. gada institūtā strādāja par reģionālās mašīnbūves koordinācijas nodaļas vadītāju (1991–1998), pēc tam par projektu vadītāju un vadošo pētnieku Latvijas Zinātnes padomes projektu (grantu) izpildē (1998–2007). Ilgus gadus viņš bija LLA LMF Valsts eksāmenu komisijas priekšsēdētājs (1971–1993), kā arī Specializētās zinātniskās padomes disertāciju aizstāvēšanai loceklis.

Galvenā E. Lāčgalvja pētījumu tēma un darbības virziens bija lauksaimniecības tehnoloģisko procesu ražīguma celšana un energoietilpības samazināšana. Jau strādājot par saimniecības galveno inženieri, viņa vadībā tika sagatavoti un ieviesti vairāki priekšlikumi lauksaimniecības tehnikas izmantošanas iespēju uzlabošanai. Būdams institūta direktors, E. Lāčgalvis 1971. gadā iedibināja lauksaimniecības inženierzinātnes – radošo lauksaimnieku, zinātnieku, konstruktoru un mašīnbūvētāju – jaunrades labāko paraugu tematisko izstādi “Novators”. Izstāde kļuva par lauksaimnieku ikgadēju pieredzes apmaiņas un izglītošanas centru, to ik gadu novembrī apmeklēja pat 4000–5000 cilvēku. Izstāde Ulbrokā darbojās 25 gadus – līdz 1996. gadam. 90. gadu pirmajā pusē izstāžu rīkošanu pārņēma Rāmavas izstāžu centrs.

Līdz ar institūta darbības paplašināšanu 20. gs. 70. gadu sākumā E. Lāčgalvis iestādē sāka īstenot sistēmu: zinātniskā izstrāde, tehnoloģiskā dokumentācija, mašīnu izgatavošana, ēku projektēšana un iekārtu montāža saimniecībās. Viņa vadībā iestādē izveidoja atbilstošas struktūrvienības. Divdesmit gadu laikā pēc šīs sistēmas saimniecībās īstenoti vairāk nekā 160 projekti. Lauksaimniecības nozares mērogā šī sistēma tika akceptēta 1986. gadā, kad ar Latvijas PSR Valsts agrorūpnieciskās komitejas rīkojumu uz institūta bāzes tika izveidota zinātniskās ražošanas apvienība “Stars”, tajā iekļaujot arī Lauktehnikas Projektēšanas – konstruktoru biroju un rūpnīcu “Stars”. Izmantojot institūta iestrādes, apvienības mērķis bija attīstīt Latvijas PSR apstākļiem piemērotas lauksaimniecības tehnikas ražošanu jeb tā laika terminoloģijā – reģionālo mašīnbūvi. Par apvienības ģenerāldirektoru tika iecelts E. Lāčgalvis. Apvienībā ietilpstošie uzņēmumi veiksmīgi attīstīja zemnieku saimniecībām vajadzīgās tehnikas ražošanu.

E. Lāčgalvis bija iniciators institūta zinātnisko rakstu krājuma sagatavošanai un izdošanai. Pavisam izdoti 16 zinātnisko rakstu sējumi, kuros publicēti 283 raksti. Periodiski tika izdots arī lauksaimniekiem un studentiem paredzētais rakstu krājums “Jaunākās atziņas lauksaimniecības mehanizācijā”, pavisam piecas grāmatas.

E. Lāčgalvis ierosināja LLA LMF studiju programmā ieviest studiju priekšmetu “Jaunākā lauksaimniecības tehnika”, kas pakāpeniski pasniedzēja darbam piesaistīja institūta darbiniekus un sekmēja fakultātes un institūta sadarbību un vēlāk arī integrāciju.

E. Lāčgalvis bija viens no aktīvajiem Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas dibināšanas iniciatoriem un veidotājiem (1992), tās īstenais loceklis un pirmais Inženierzinātņu nodaļas vadītājs (1992–1999). E. Lāčgalvis rosināja un atbalstīja institūta un citu lauksaimniecības nozaru institūtu pakāpenisku integrāciju Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU, tagad LBTU), kas Ulbrokas institūtam sākās 01.01.1998., ar Ministru kabineta rīkojumu nr. 500 kļūstot par LLU Tehniskās fakultātes Ulbrokas zinātnes centru, bet pilnībā noslēdzās 01.01.2016.

E. Lāčgalvis bija aktīvs jaunāko atziņu popularizētājs, labs orators, publicēja rakstus par mehanizācijas jautājumiem dažādos preses izdevumos, piedalījās Latvijas Radio lauksaimniekiem paredzētajos raidījumos.

Ar savu darbību 25 gadu periodā E. Lāčgalvis veicināja Ulbrokas infrastruktūras attīstību, aktīvi atbalstīja sporta un mākslinieciskās pašdarbības attīstību institūtā un Stopiņu ciemā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas E. Lāčgalvja zinātniskā darbība bija veltīta zemnieku saimniecību mašīnu sistēmas pamatošanai un tehnikas racionālas izvēles metodikas izstrādāšanai.

20. gs. otrajā pusē Latvijas lauksaimniecībā notika tehnoloģiskās attīstības process, kas sekmēja mehanizētas ražošanas veidošanu. Šajā procesā svarīga nozīme bija piemērotu tehnoloģiju atrašanai, padomju saimnieciskā režīma apstākļos pieejamās tehnikas pareizai izvēlei un pielāgošanai Latvijas apstākļiem. E. Lāčgalvja zinātniskā un organizatoriskā darbība šajos virzienos, pētījumi un sistēma jautājumu risināšanai no zinātniskās izpētes līdz izstrādāto tehnoloģiju un ražoto iekārtu ieviešanai saimniecībās tika akceptēta lauksaimniecības nozarē, un 20. gs. 80. gadu otrajā pusē tika dibinātas vēl vairākas zinātniskās ražošanas apvienības. Iedibinātā sistēma sevi attaisnoja arī 90. gados, kad jaunveidojamās zemnieku saimniecības iespēju robežās tika nodrošinātas ar vajadzīgo tehniku.

E. Lāčgalvis bija pirmās, ar LR Ministru padomes 1990. gada 3. jūlija lēmumu izveidotās Latvijas Zinātnes padomes loceklis, vēlākos gados tās eksperts. Bija viens no Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas dibināšanas iniciatoriem un tās īstenais loceklis (1992), akadēmijas Inženierzinātņu nodaļas (sākotnēji Mehanizācijas un enerģētikas nodaļa) vadītājs (1992–1999). LLU Goda doktors (1995). Padomju okupācijas laikā LPSR Nopelniem bagātais lauksaimniecības mehanizators (1965), saņēmis LPSR Valsts prēmiju (1985), Latvijas lauksaimnieku prēmiju “Sējējs” (1991). Valsts emeritētais zinātnieks (2003).

2020. gada nogalē atbilstoši Stopiņu novada domes izsludinātā konkursa rezultātiem tēlnieks Valtis Barkāns izveidoja un uzstādīja piemiņas zīmi vietā, kur strādāja E. Lāčgalvis – Ulbrokā, Institūta ielā 1. Laukakmenī veidotā piemiņas zīme godina ne tikai E. Lāčgalvja – izcila zinātnieka un organizatora – piemiņu, bet arī aicina atcerēties un pieminēt to lauksaimnieku paaudzi, kas sāka dzīvi neatkarīgā Latvijā, piedzīvoja pieckārtēju varas maiņu, represijas, smagu darbu un dzīvi godam noslēdza atkal neatkarīgā Latvijā.