Oļģerts Ozols bija ievērojams 20. gs. vidus Latvijas mehānikas un mašīnu dinamikas jomu zinātnieks un pedagogs, kā arī augstākās izglītības un zinātnes organizators Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA, tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, LBTU) mācību prorektora un rektora, kā arī Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes (LMF) dekāna amatā.

O. Ozola tēvs Gustavs Ozols bija galdnieks rūpnīcā “Provodņik”, māte Anna Ozola (dzimusi Grīnblate) – mājsaimniece. O. Ozola dēls Andris Ozols (1944) ir habilitētais fizikas doktors, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas īstenais loceklis; meita Baiba Ozola (1948) ir ķīmijas doktore, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU, tagad LBTU) docente (līdz 2023. gadam).

O. Ozols 1928. gadā beidza Smiltenes pamatskolu, 1933. gadā absolvēja Rīgas pilsētas Amatnieku skolu, bet 1937. gadā absolvēja Rīgas pilsētas tehnikuma Mehānikas nodaļu. 1938. gadā beidza virsnieka vietnieku kursu pie Atsevišķā artilērijas diviziona Latvijas armijā. 1943. gadā ar izcilību aizstāvēja diplomprojektu Universitātē Rīgā (tagad Latvijas Universitāte, LU) Mehānikas fakultātē un ieguva inženiera mehāniķa kvalifikāciju. 1948. gadā O. Ozolam nācās atkārtoti aizstāvēt diplomprojektu, jo padomju okupācijas vara neatzina nacistiskās Vācijas okupācijas laikā izsniegtos augstākās izglītības dokumentus.

1952. gadā O. Ozols LLA aizstāvēja disertāciju “Koksnes sausās pārtvaices process un aparatūra periodiski darbīgās iekārtās ar iekšējo apsildīšanu” (Процессы и аппаратура при сухой перегонке дерева внутренним обоговом на периодически действующих установках) un ieguva tehnisko zinātņu kandidāta zinātnisko grādu. 1965. gada 2. jūnijā Latvijas PSR ZA Fizikas un tehnikas apvienotās padomes sēdē viņš aizstāvēja doktora disertāciju “Pētījumi par mehānismu konstruēšanas un aprēķinu dažiem galveniem jautājumiem” (Исследование некоторых основных вопросов конструирования и расчета механизмов), un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Augstākā atestācijas komisija 1966. gada 15. oktobrī viņam piešķīra tehnisko zinātņu doktora zinātnisko grādu.

O. Ozols strādāja par mācekli K. Platača lauksaimniecības mašīnu labošanas darbnīcā Raunā (1928–1930), instrumentu atslēdznieku Rīgas Vagonu fabrikā (1930–1932), instrumentu meistaru Rīgas metālapstrādes rūpnīcā “Zenīts” (1932–1933), instrumentu atslēdznieku akciju sabiedrības “G. Ērenpreiss un biedri” velosipēdu rūpnīcā “Omega” (1933–1934), štancbūvētāju Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF; 1934–1937). Dienests obligātajā karadienestā Latvijas armijā (1937–1938), tehniķis VEF (1941). Vecākais referents Racionalizācijas institūtā (1942–1944), atslēdznieks radiorūpnīcā “Telefunken” (1944). LLA Augstākās matemātikas katedras asistents, docents, katedras vadītājs (1944–1949), Teorētiskās mehānikas katedras (no 1957. gada Mehānikas katedra) docents (1949–1966), vadītājs (1949–1961), profesors (1966–1976). LLA LMF dekāns (1953–1955), LLA mācību prorektors (1964–1966) un rektors (1966–1976).

1952. gada 15. novembrī PSRS Augstākā atestācijas komisija piešķīra O. Ozolam docenta zinātnisko nosaukumu Teorētiskās mehānikas katedrā, 1967. gada 4. martā – profesora zinātnisko nosaukumu Mehānikas katedrā. 

O. Ozola vadībā un ar tiešu viņa līdzdalību LLA kopš 1965. gada tika izstrādātas programmētās apmācības shēmas un izveidotas programmētās apmācības laboratorijas, tehniskie līdzekļi tiešai un atgriezeniskai saitei lekcijās un programmētās apmācības mācību metodiskā literatūra. O. Ozols izstrādāja kritērijus augstskolu katedru un mācībspēku darba efektivitātes novērtēšanai. 

Sākotnēji O. Ozola pētījumi bija saistīti ar koksnes pirolīzi. Tos rosināja profesors Arvīds Kalniņš jau no Racionalizācijas institūta laikiem. 1948. gadā O. Ozols sāka strādāt pie projekta “Koksnes sausās pārtvaices process un aparatūra periodiski darbīgās iekārtās ar iekšējo apsildīšanu”. Šī projekta tautsaimnieciskais mērķis bija etiķskābes, metilspirta, kokogļu un koka darvas iegūšana no koksnes. Darbs bija kā eksperimentāls, tā teorētisks. Divu gadu laikā projektu izdevās izstrādāt arī kā disertāciju.

1955. gadā O. Ozols paralēli pedagoģiskajam un administratīvajam darbam uzsāka intensīvu zinātnisko darbu teorētiskās mehānikas un mehānismu un mašīnu teorijas (MMT) jomās. Viņam bija radušās šaubas par iepriekšējā pētniecības virziena tautsaimniecisko lietderību. Šajos pētniecības virzienos O. Ozols darbojās līdz mūža noslēgumam. Laikā no 1957. līdz 1962. gadam publikācijas galvenokārt bija veltītas kloķa-klaņa mehānisma kustības aprēķiniem, jaunām cieta ķermeņa ātrumu un paātrinājumu vektoru īpašību aprakstošām teorēmām, kā arī relatīvo inerces spēku izmantošanai dinamiskos aprēķinos.

1960. gadā O. Ozols nolasīja MMT lekciju ciklu Drēzdenes Tehniskajā universitātē (Technische Universität Dresden) Vācijas Demokrātiskajā Republikā.

1961. gadā iznāca O. Ozola, Artura Strēķa, Ekusiela Vasermaņa un Antona Muižnieka sarakstītā mācību grāmata “Teorētiskās mehānikas kurss”. Tās otrais, pārstrādātais izdevums iznāca 1966. gadā.

Sākot ar 1962. gadu O. Ozols veica pētījumus galvenokārt MMT jomā. Viņš izstrādāja jaunu universālu mehānismu struktūras teoriju, kas ņēma vērā to, ka mehānismu elementi var būt deformējami un nepietiekami precīzi izgatavoti. Tieši tas ir sevišķi svarīgi lauksaimniecības mašīnās. Šeit O. Ozols pirmo reizi MMT izmantoja topoloģijas metodes. 1962. gadā viņš publicēja savu mehānismu universālo struktūras formulu:

w = f – 6k + σ,

kur w – mehānisma kustamība, f – kinemātisko savienojumu kustamību kopskaits, k – slēgto kontūru skaits, σ – atkārtoto saišu skaits. Šo formulu O. Ozols uzskatīja par vienu no lielākajiem sava zinātniskā darba sasniegumiem.

O. Ozola struktūras teorijā (bez minētās universālās struktūras formulas) galvenais ir mācība par saitēm. Izrādījās, ka reālos mehānismos, kuru elementi var deformēties, ir jābūt minimālam atkārtoto saišu skaitam. O. Ozola teorija ļauj noteikt šīs atkārtotās saites esošos mehānismos, kā arī radīt mehānismus bez tām. Viņš izveidoja arī vispārējo mehānismu klasifikāciju pēc saišu veidiem. Tā dod iespēju ne vien klasificēt un raksturot esošos mehānismus, bet arī paredzēt jaunus.

O. Ozols izstrādāja un 1966. gadā publicēja arī jaunu plaknisku mehānismu analītisku aprēķinu metodi – trīsstūru metodi.

1974. gadā iznāca O. Ozola grāmata “Mehānismu un mašīnu teorija”.

1977. gadā Ulda Dzintara redakcijā iznāca grāmata krievu valodā “Optimālu stieņmehānismu sintēze” (Синтез оптимальных стержневых механизмов), kurā ietverti galvenokārt nepublicētie O. Ozola darbi par telpisko mehānismu sintēzi. Telpisko mehānismu pētījumus O. Ozols bija sācis nesen.

1979. gadā U. Dzintara redakcijā tika izdota O. Ozola grāmata “Mehānismu konstruēšanas un aprēķināšanas pamati” (Основы конструирования и расчета механизмов), kurā apkopoti O. Ozola darbi mehānismu analīzē un sintēzē, it sevišķi struktūras teorijā.

Padomju Savienības Komunistiskā partijas (PSKP) biedrs (kopš 1953. gada), PSKP LLA komitejas loceklis (kopš 1964. gada), Jelgavas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes deputāts (kopš 1966. gada). PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas MMT Metodiskās padomes loceklis. PSRS Ļeņina un Valsts prēmiju komitejas loceklis. LPSR Valsts prēmiju zinātnē un tehnikā komitejas loceklis. LPSR racionālas lauksaimniecības sistēmas izstrādāšanas Zonālās komisijas priekšsēdētājs Vissavienības Ļeņina vārdā nosauktās Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas (Всесоюзная академия сельскохозяйственных наук имени В. И. Ленина) un PSRS Lauksaimniecības ministrijas uzdevumā. LPSR ZA Sabiedrisko un dabaszinātņu koordinācijas komitejas loceklis. LPSR Augstskolu rektoru padomes prezidija loceklis.

LPSR ZA īstenais loceklis, profesors, zinātņu doktors A. Kalniņš recenzijā par O. Ozola grāmatu “Ievads augstākā matemātikā” norāda, ka latviešu valodā nav bijusi atbilstoša mācību grāmata augstākās matemātikas apgūšanai fakultātēm ar relatīvi nelielu mācību stundu skaitu un ka autoram izdevies šo trūkumu veiksmīgi aizpildīt. Grāmata esot uzrakstīta skaidrā, labi saprotamā valodā. Raksturīga esot priekšmeta veiksmīga ģeometriskā interpretācija, teksta izkārtojums – vienmērīgs, labi izvēlēti piemēri. Iepriekšminēto īpašību dēļ grāmata esot īpaši piemērota neklātienes studentiem. Noslēgumā recenzents atzīmē, ka grāmatas autors ar savu darbu LLA un sarakstīto mācību grāmatu esot parādījis izcilas pedagoģiskās spējas.

Atšķirībā no analoģiskiem darbiem koksnes pirolīzes jomā un tiem raksturīgās empīriskās pieejas, O. Ozols plaši izmantoja arī uz hidrodinamiku, siltumvadītspējas teoriju un līdzības teoriju balstītus matemātiskus aprēķinus. Šie daudzie aprēķini PSRS Augstākajai atestācijas komisijai šķita aizdomīgi, tādēļ pēc disertācijas sekmīgas aizstāvēšanas 1950. gada 5. maijā tā bija jāpārtulko krieviski, pēc tam to caurlūkoja vairākās komisijās. Tomēr noslēgums bija sekmīgs un 1952. gada 17. jūlijā tika parakstīts diploms par tehnisko zinātņu kandidāta grāda piešķiršanu O. Ozolam.

1961. un atkārtoti 1966. gadā izdotā mācību grāmata “Teorētiskās mehānikas kurss” bija pirmā pilna kursa mācību grāmata augstskolu tehniskajām specialitātēm latviešu valodā.

O. Ozols par vienu no saviem lielākajiem zinātniskā darba sasniegumiem uzskatīja 1962. gadā publicēto mehānismu universālo struktūras formulu. Tā, līdzās Pāvela Somova (Павел Сомов) 1887. gadā un Aleksandra Mališeva (Александр Малишев) 1923. gadā publicētajām formulām, bija trešā zināmā mehānismu universālā struktūras formula.

O. Ozola piedāvātā trīsstūru analītiskā plaknisku mehānismu aprēķinu metode vienlīdz noderīga kā parastiem diadu mehānismiem, kuriem vedošā ķēde satur statni, tā mehānismiem, kuriem statne ir vedamās ķēdes loceklis, un augstāku šķiru mehānismiem.

O. Ozola oriģinālā grāmata “Mehānismu un mašīnu teorija” šajā disciplīnā ir pirmā mācību grāmata latviešu valodā. Tajā ir ļoti daudz autora pašrocīgi veidotu zīmējumu. Grāmata satur daudz oriģināla materiāla. Šī iemesla dēļ to 1984. gadā, jau pēc autora nāves, izdeva izdevniecība “Nauka” (Наука) Maskavā krievu valodā (Теория механизмов и машин).

1961. gadā O. Ozols tika apbalvots ar medaļu “Par darba varonību”, 1965. gadā – ar ordeni “Goda zīme”, 1971. gadā – ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. 1973. gadā viņam tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukums.

Par grāmatu “Mehānismu un mašīnu teorija” O. Ozolam 1976. gadā tika piešķirta LPSR Valsts prēmija.

1984. gada 6. janvārī O. Ozola septiņdesmitajā dzimšanas dienā LLA LMF tika atklāta O. Ozola memoriālā auditorija.

O. Ozola kapa vietā 1. Meža kapos Mākslinieku kalniņā (Rīgā) uzstādīts piemineklis, tā autori ir tēlnieks Oļegs Skarainis un arhitekts Modris Ģelzis.