Rombīferi bija vieni no senākajiem adatādaiņiem un bija sastopami paleozoja seklajās jūrās. No citiem adatādaiņiem rombīferi atšķīrās ar specializētām rombveida elpošanas struktūrām.

Rombīferi ir viena no vecākajām adatādaiņu grupām. Uzskata, ka rombīferi attīstījās no primitīviem adatādaiņiem, kas apdzīvoja seklas jūras. Iespējams, tie bija eokrinoideji (Eocrinoidea). Evolūcijas gaitā rombīferiem izveidojās sarežģīts ārējais kalcija karbonāta skelets un specializētas rombveida struktūras, kas kalpoja gāzu apmaiņai un, iespējams, barības uzņemšanai. Rombīferiem bija adatādaiņiem raksturīgā radiālā simetrija, bet dažām formām parādījās asimetrijas pazīmes, jo tie pielāgojās dzīvei uz substrāta.

Rombīferi piederēja pie otrmutnieku apakšnodalījuma. Dīgļa attīstības laikā primārā mute (blastopora) tiem pārveidojās par anālo atveri, bet mute veidojās vēlāk zarnu trakta pretējā galā. Rombīferiem bija raksturīga radiālā (piecstarainā) simetrija, bet bieži novērota arī sekundāra bilaterālā asimetrija. Simetrija bija saistīta ar mutes un anālās atveres novietojumu un ūdens straumju virzienu. Rombīferu ķermenis (tēka) bija iegareni sfēriskā vai lodveida formā un dažus milimetrus līdz dažus centimetrus liels. Ķermeni sedza neregulāras, daudzstūrainas kalcija karbonāta plātnītes, kas bija izkārtotas četros vai piecos gredzenos. Plātnītes savā starpā bija savienotas. Ārējam (plātnīšu) skeletam bija aizsardzības funkcijas, balsts ķermeņa mīkstajiem audiem. Tajā atradās elpošanas struktūras. Rombīferu īpašā pazīme bija elpošanas rombi. Tie sastāvēja no divām plātnītēm ar sīkiem kanāliem un porām, kas veidoja rombveida rakstu. Šīs struktūras bija saistītas ar gāzu apmaiņu un darbojās kā primitīva hidrauliska sistēma, kas saistīta ar ķermeņa šķidrumiem. Rombīferiem pie mutes bija no divām līdz piecām ambulakrālajām rievām ar brahiolām. Dažām sugām ambulakrālā sistēma bija reducēta līdz vienai vai divām brahiolām. Mutes atvere rombīferiem atradās ķermeņa orālajā pusē un bija vērsta uz augšu. Ap muti atradās ar skropstiņām klātas brahiolas. Ar šīm skropstiņām rombīferi no ūdens uztvēra organiskas barības daļiņas un ar brahiolām nogādāja tās uz mutes atveri. Aiz mutes atradās barības vads, kas pārgāja zarnās. Tās beidzās ar anālo atveri, kas bieži atradās ķermeņa sānos. Ķermeņa orālajā pusē atradās hidropora un gonopora, kas bija saistīta ar dzimumsistēmu. Rombīferu nervu sistēma bija vienkārša, bez centrālajiem nervu ganglijiem. Daļa rombīferu sugu pieaugušo īpatņu pie substrāta piestiprinājās ar posmotu, elastīgu kātiņu. Daži rombīferi pie substrāta piestiprinājās tieši ar plakanu ķermeņa aborālās puses daļu. 

Rombīferu klases Rhombifera (Zittel, 1879) dzīvnieki mūsdienās ir izmiruši.

Rombīferu sistemātika joprojām nav stabila, dažādi autori to klasificē atšķirīgi. Dažām grupām to piederība pie citām adatādaiņu klasēm ir diskutabla.

Rombīferi bija plaši izplatīti jūru iemītnieki un bija sastopami no apakšējā ordovika pirms 485 miljoniem gadu līdz augšējam devonam pirms 359 miljoniem gadu. Rombīferi vislielāko daudzveidību sasniedza ordovika un silūra periodā un izmira devona izmiršanas laikā. Rombīferi bija sastopami seklās jūrās, kontinentālajos šelfos, mierīgā un siltā ūdenī. To fosilijas īpaši bieži atrod kaļķakmeņos. Latvijas teritorijā rombīferu fosilijas atrastas ordovika un silūra kaļķakmens un dolomīta nogulumiežos.

Rombīferi bija filtrētāji un barojās ar organiskajām daļiņām un planktonu. Tie bija daļa no jūras barības ķēdēm. Rombīferi parāda adatādaiņu agrīnās specializācijas formas elpošanas un barošanās sistēmās un simetrijas attīstību. To elpošanas struktūras bija unikāli pielāgojumi gāzu apmaiņai, kādi nav sastopami mūsdienu adatādaiņiem. Rombīferu fosilijas izmanto stratigrāfijā.