Arveds Kalniņš bija viens no starpkaru perioda Latvijas armijas perspektīvajiem augstākajiem artilērijas virsniekiem, karjeras noslēguma posmā ieņēma Zemgales artilērijas pulka komandiera amatu.

Dzimis krāšņu mūrnieka Kārļa Andreja (no Kalnciema pagasta) un Annas (dzimusi Franca-Nervelovska) Kalniņu triju dēlu ģimenē, kristīts Rīgas evaņģēliski luteriskajā Jēzus baznīcas draudzē. Vēlāk tēvs iegādājās namīpašumus Rīgā un Rīgas Jūrmalā, darbojās Rīgas Svētā Pētera vācu draudzē. Beidzis Aleksandra ģimnāziju Rīgā. 08.1913. nokārtoja kavalērijas rezerves virsnieka zināšanu pārbaudījumu. 30.09.1921.–16.10.1922. – mācījās un ar I šķiru beidza Latvijas armijas artilērijas virsnieku kursus, 01.11.–09.12.1922. artilērijas novērotāju kursus Aviācijas divizionā, 28.01.–10.06.1926. – artilērijas virsnieku kursus, 28.11.1930.–01.09.1931. – artilērijas virsnieku kursus, 05.10.1937.–30.07.1938. – pulku komandieru kursus.

Precējies 06.1927. ar Leontīni Sniķeri (dzimusi Bēmane), bērni – Edīte, Ralfs Pauls; visi 25.03.1949.–05.04.1957. izsūtījumā Amūras apgabalā.

Vecākais brālis Oskars Leonards Kalniņš – Latvijas armijas pulkvedis-leitnants.

11.10.1912. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, 2. Kurzemes leibulānu pulkā Kalvarijā, Suvalku guberņā. 26.06.1913. beidza pulka mācību komandas kursu, no 23.07.1913. jaunākais unteroficieris. 15.–20.08.1913. izturēja kavalērijas rezerves virsnieka zināšanu pārbaudījumu 26. kājnieku divīzijas štābā Grodņā, uzreiz pēc tam 26.08.1913. atvaļināts rezervē. 20.01.1914. paaugstināts par kavalērijas rezerves praporščiku. Dzīvoja Rīgā. 24.06.–18.07.1914. iesaukts apmācībā 2. Pavlohradas leibhuzāru pulkā Suvalkos. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 30.07.1914. Rīgā mobilizēts armijā, 30.08. komandēts uz kavalērijas daļu rezerves vienībām Vitebskā. 07.08.1914. piekomandēts 75. kājnieku rezerves bataljonam Oranu sādžā Grodņas apgabalā kā kaujām sagatavoto rotu pavadītājs ceļā uz aktīvo armiju frontē. 11.07.1915. komandēts uz Varšavu, 14.07. iedalīts 218. Gorbatovas kājnieku pulkā frontē 4. armijas sastāvā, 1. rotas komandieris, no 28.07.1915. – sakaru, no 18.01.1916. – jātnieku-izlūku nodaļas priekšnieks. Piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Polijā, pēc tam Baltkrievijā. Kornets (22.01.1916.). 30.03.–02.06.1916. slimības dēļ evakuācijā ārstēšanai frontes aizmugurē. 09.11.1916. pārvietots uz 1. kavalērijas rezerves pulku Sizraņā, mācību komandas priekšnieka palīgs. 09.02.1917. atgriezās 218. kājnieku pulkā frontē. 19.02.1917. iecelts par 55. kājnieku divīzijas sakaru priekšnieku (skaitījās piekomandējumā no 218. kājnieku pulka). Poručiks (16.03.1917.), 12.04.1917. izvirzīts paaugstināšanai par štābrotmistru (militāri politiskās situācijas dēļ pavēle par paaugstināšanu nav izdota). 20.02.1918. atvaļināts no armijas. Atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā.

29.12.1918. Rīgā brīvprātīgi iestājās Baltiešu landesvēra artilērijas daļās, vācu zemessargu 1. vieglajā baterijā, tajā pašā dienā (29.12.) tās sastāvā atkāpās uz Jelgavu, no turienes – uz Skrundu Kurzemes frontē pret Padomju Latvijas armiju. No 22.01.1919. vezumnieku (transporta) priekšnieks (amatā līdz 06.02.1920.). 08.1919. Vācu zemessargu sastāvā ar atpakaļejošu 05.07.1919. datumu ieskaitīts Latvijas armijā (virsleitnants). No 06.02.1920. Vācu zemessargu artilērijas diviziona, no 01.04.1920. Latvijas armijas Kurzemes artilērijas pulka 13. artilērijas diviziona Kašķaino zirgu punkta priekšnieks. No 01.05.1920. virsnieks 3. baterijā, 03.09.1920. 2. diviziona adjutants. Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma pulks no Latgales frontes pārvietots pastāvīgā novietojumā Liepājas garnizonā. No 25.02.1921. – saskaņā ar miera laika štatu sarakstu 2. diviziona sakaru virsnieks. Kapteinis (31.03.1921.; par kaujas nopelniem). No 01.06.1921. bija 4. baterijas vecākais virsnieks, no 23.09.1921. – 4. baterijas komandieris. 13.02.–11.08.1923. bija 2. diviziona komandiera vietas izpildītājs (vēl vairākkārt īslaicīgi), no 24.11.1923. šajā amatā pastāvīgi (24.10.1924. apstiprināts tajā). Pulkvedis-leitnants (18.11.1925.). No 01.10.1926. pulka saimniecības priekšnieks, no 17.10.1930. – 2. diviziona komandieris. 27.07.1932. pārvietots uz Vidzemes artilērijas pulku Rīgā, no 29.08. – pulka 1. Ziemeļlatvijas artilērijas diviziona komandieris. 07.01.1937. paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Zemgales artilērijas pulka komandieri Daugavpilī.

Pēc valsts okupācijas 27.09.1940. pārskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, 640. atsevišķā haubiču artilērijas pulka komandieris Limbažu apkārtnē. 12.06.1941. korpusa augstāko latviešu artilērijas virsnieku grupas sastāvā nosūtīts mācīties uz kursiem F. Dzeržinska Artilērijas kara akadēmijā (Артиллерийская академия РККА имени Ф. Э. Дзержинского) Maskavā. 28.06. akadēmijas vasaras nometnē Gorohovecā Gorkijas (tagad Ņižņijnovgoroda) apgabalā apcietināts, izvests un ieslodzīts Noriļskas soda nometnēs, 40 Baltijas valstu artilērijas virsnieku grupas sastāvā ievietots Lamas ezera apakšnometnē. 1943. gadā Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede piesprieda astoņus gadus ieslodzījuma.

A. Kalniņš bija viens no starpkaru perioda Latvijas armijas perspektīvajiem augstākajiem artilērijas virsniekiem, karjeras noslēguma posmā ieņēma mobilizācijas plānos Austrumu robežas aizsardzībai būtiskā Zemgales artilērijas pulka komandiera amatu. Viņa gadījuma īpatnēja bija citiem šīs kategorijas virsniekiem neraksturīgā jātnieku un kājnieku dienesta pieredze Krievijas armijā Pirmā pasaules karā, kā arī dienests Baltiešu landesvērā Latvijas Neatkarības kara laikā (arī laikā, kad tas cīnījās ar Ziemeļlatvijas brigādi Cēsu kaujās).

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā Pirmā pasaules kara laikā A. Kalniņš apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira, III šķira, abi ar šķēpiem); par nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Aizsargu Nopelnu krustu.

Sākot ar 20. gs. 80. gadu beigām ģimene (meita Edīte Kalniņa, dēla Ralfa Kalniņa ģimene) aktualizēja A. Kalniņa piemiņu medijos un pasākumos. 05.08.1990. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvju ekspedīcija nometnes vietā pie Lamas ezera atklāja piemiņas plāksni bojāgājušajiem Baltijas valstu virsniekiem. Ģimenes kapavietā Rīgas 1. Meža kapos A. Kalniņa vārds simboliski ierakstīts kopīgajā piemiņas plāksnē.