Mednis ir lielākais fazānu dzimtas putns ar izteiktu dzimumdimorfismu gan izmēru, gan apspalvojuma krāsu ziņā. Suga apdzīvo tikai Eirāziju un ir saistīta ar boreālo mežu un melleņu izplatību. Poligāms nometnieks ar sarežģītu populācijas sociālo struktūru, apdzīvo tikai piemērotus mežus ar izteiktu priedes pārsvaru (t. i., riesta teritorijas). Pārtiek atkarībā no sezonas: ziemā – no priežu skujām, bezsniega apstākļos – no augu daļām, sevišķi zemsedzes augiem.

Jau 1758. gadā Karls Linnejs (Carl Linnaeus) sugai devis nosaukumu Tetrao urogallus. Uzskata, ka vārds “mednis” atvasināts no lietuviešu valodas vārda medinis (‘koku’ vai ‘meža’), tātad “koku/meža putns”. Vēsturiski izplatīts uzskats, ka vārds “mednis” ir pamatā vārdam “mednieks”, jo mednis medījamo putnu grupā ir viens no dižmedījumiem un medībās nav viegli iegūstams. Pastāv teiciens: “Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.”

Mednim izdala astoņas pasugas, un joprojām notiek to precizēšana. Domājams, ka Latvijā sastopama pasuga T. u. crassirostris.

Mednis ir lielākais no vistveidīgajiem putniem. Izteikta dzimumu atšķirība (dimorfisms) gan izmēru, gan krāsojuma ziņā. Tēviņi ir tītara, bet mātītes, kas ir par apmēram trešdaļu mazākas, ir vistas lielumā. Tēviņiem (gaiļiem) spārna garums ir 380–405 mm, mātītēm (vistām) – 286–312 mm. Gaiļu svars ir 3500–5000 g, vistu – 1500–2500 g. Tēviņi ir zilganmelni ar metālisku spīdumu uz krūtīm, tumšbrūniem spārniem un raksturīgu koši baltu laukumu pleca daļā. Mātītes ir maskējoši brūnpelēki svītrotas ar oranžīgas nokrāsas krūšu daļu, kādas nav ļoti līdzīgajai un nedaudz mazākajai rubeņu vistai. Salīdzinoši retos gadījumos var notikt medņa un rubeņa krustošanās (hibridizācija), kad pēcnācējam ir abu sugu pazīmes.

Balss ir dzirdama pavasarī riesta laikā. Tēviņa dziesma ir salīdzinoši klusa, dzirdama tikai dažus simtus metru, tai var izšķirt divas daļas – “knipēšanu” un “slīpēšanu”. Mātītei, ja to iztraucē riesta vietā, raksturīgi skaļi uztraukuma saucieni jeb “kvokšķi”.

Mednis apdzīvo boreālos mežus, kuros izteikti dominē priede. Izvairās no klajām vietām un par 40–60 gadiem jaunākām mežaudzēm. Latvijā nozīmīgākie biotopi ir zemas bonitātes, par 80 gadiem vecāki mitrie meži – purvājs, priedēm aizaudzis augstais purvs, viršu un mētru kūdrenis, viršu ārenis, slapjais mētrājs, priežu niedrājs un grīnis, bet riestu vietās – arī sils un mētrājs. Zemsedzē svarīgas mellenes un spilves.

Medņi ir poligāmi nometnieki ar sarežģītu populācijas sociālo struktūru. Tie apdzīvo noteiktu meža teritoriju, ko mēdz dēvēt par riesta teritoriju. Tās platība ir aptuveni 300 ha. Atkarībā no mednim piemērota biotopa kvalitātes riesta teritorijā gaiļu skaits, kas tur dzīvo un riesto, var būt dažāds. Maz fragmentētā, no biotopu aspekta piemērotā meža masīvā starp blakus riesta centriem attālums ir vismaz 2 km. Riesta teritorijas centrālajā daļā atrodas 10–30 ha liela riesta vieta, kurā medņi aprīlī un maija pirmajā pusē riesto.

Fragmentētā meža masīvā gaiļu skaits riestos ir mazāks kā nefragmentētā. Vienam gailim nepieciešams vismaz 60–100 ha meža, kas ir vecāks par 40–60 gadiem, bet vistai – uz pusi mazāk.

Pētījumā Ziemeļaustrumlatvijā, kur ar telemetrijas metodi tika iezīmēti divi medņu gaiļi, konstatēts, ka medņi ārpus ligzdošanas un riestošanas sezonas piemērotās mežaudzēs uzturas pat vairāk nekā 5 km attālumā no riesta vietas.

Vairošanās cikla svarīga sastāvdaļa ir tā sākums pavasarī riesta vietā, kur pulcējas riesta teritorijas gaiļi. Vistas izvēlas un pārojas galvenokārt ar dominējošo gaili.

Ligzdu, kas atrodas uz zemes, vista var ierīkot dažādā attālumā no riesta vietas, bet pēc Latvijas datiem – vidēji 450 m. Dējumā 5–11 sīkpunktaini dzeltenbūnas olas, apmēram mājas vistas olu lielumā. Perēšanas ilgums ir 24–26 dienas. Mazuļi ir ligzdbēgļi, kurus vista vadā viena. Lidspēju iegūst apmēram divu nedēļu vecumā.

Nereti meža ceļu un pat šoseju malās var novērot knābājam granti, kas mednim nepieciešama kā gastrolīti barības sasmalcināšanai. Saules ilgāk apspīdētās vietās ierīko smilšu vannas, var pērties arī sausā kūdrā.

Medņu barības sastāvs ir atkarīgs no gadalaika. Ziemā, sevišķi sniega apstākļos, tās ir priežu skujas, bet siltajā periodā – arī spilvju, melleņu, zileņu lapas un ziedi, ogas un dzinumi, kā arī dažādas sēklas un paparžu, parasto apšu, bērzu, alkšņu, vītolu lapas un pumpuri. Dzīvnieku valsts pārstāvji (dažādi kukaiņi u. c.) ir nozīmīga mazuļu barība, bet pieaugušajiem sastāda ap 10 %.

Suga izplatīta tikai Eirāzijā un ir saistīta ar boreālo mežu un melleņu izplatību. Latvijas medņu populācija ir sašķelta, veidojot izolētas populācijas daļas Ziemeļkurzemē, Viduslatvijā un Austrumlatvijā. Pārrāvums starp izolēto Ziemeļkurzemes un Viduslatvijas (Sēlijas) populācijām ir 135 km. Detalizētāk par Latvijas medņu populācijas daļām, to saiknēm un pārrāvumiem var uzzināt medņa sugas aizsardzības plānā (2012).

Salīdzinoši nesenā medņu ģenētikas pētījumā noskaidrots, ka Viduslatvijas (Sēlijas) medņu populācijai nav ģenētiskas saites ar Austrumlatvijas populācijas medņiem, bet, neraugoties uz pārrāvumu, ir ar Ziemeļkurzemes populāciju.

Skaits visā Baltijā pēdējo 100 gadu laikā ir samazinājies. Skaita vērtējums Latvijā dažādos avotos un laikos ir atšķirīgs, pēdējos 30 gados tas variē no 2800 tēviņiem aptuveni 700 riestos (2012. gads) līdz aptuveni 1932 tēviņiem (minimums 1069) 454 riestos (2016. gads).

Skaita vērtējums 2021. gadā ir 1932 gaiļi, bet 2025. gadā – 3864 pieauguši indivīdi. A/s “Latvijas valsts meži” veiktais monitorings no 2012. līdz 2025. gadam norāda uz statistiski ticamu, mērenu populācijas samazinājumu, kas atbilst aptuveni 5 % kritumam gadā. Tas liecina par ilgstošu negatīvu populācijas dinamiku.

Skaits pasaules populācijā pamazām samazinās, taču suga nav atzīta par apdraudētu. Atbilstoši IUCN kritērijiem sugas apdraudētības pakāpe novērtēta kā apdraudēta (Endangared, EN).

Uzskata, ka sugu apdraud daudzi faktori; to ietekmes nozīmība ir dažāda, kas summējas. Galvenie ir mežu fragmentācija, nosusinošās meliorācijas ietekme, mazas populācijas grupas, plēsēju ietekme, traucējumi, troksnis, sadursmes ar infrastruktūras objektiem, sadursmes uz autoceļiem.

Latvijā un arī citās valstīs mednis tradicionāli ir bijis medījams putns, tomēr pašlaik ir ierobežoti medījama suga. Saistībā ar skaita samazināšanos kopš 2011. gada medņa pavasara medībām noteikts nulles limits. No 2013. gada atļautas medņu medības rudenī (no 1. septembra līdz 31. oktobrim). Periodā no 2012. līdz 2025. gadam nomedīti 45 putni.

Mednis iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Taču vienlaikus suga iekļauta arī minētās direktīvas 2. pielikumā, kas pieļauj šīs sugas medības.

Arī Latvijā suga iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, taču tā sadaļā “Ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu saraksts”, tādējādi vienlaikus ar aizsardzību tiek pieļautas šīs sugas medības.

Suga iekļauta arī Ministru kabineta noteikumos Nr. 940 “Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu” 2. pielikumā, kas nozīmē, ka sugas ligzdošanas vietu aizsardzības nodrošināšanai var veidot mikroliegumus.