Olimpiādas Ļišinas (Олимпиада Николаевна Лишина; dzimusi Olimpiāda Valentija, Олимпиада Николаевна Валентия) dibinātā skola tika veidota kā privāta mācību iestāde meitenēm. Skola darbību uzsāka 05.1908. ar pilntiesīgām sieviešu ģimnāzijas tiesībām un krievu valodu kā mācību valodu. Vācijas okupācijas periodā 1917.–1918. gadā skolu pārdēvēja par O. Ļišinas augstāko meiteņu skolu. Pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveides O. Ļišinas vadītā skola 1919. gadā ieguva vidusskolas nosaukumu. Saskaņā ar Izglītības ministrijas rīkojumu par vidusskolu pārdēvēšanu par ģimnāzijām 1929. gadā skola atguva ģimnāzijas nosaukumu un saglabāja to līdz slēgšanai 01.08.1936. Starpkaru periodā skola darbojās kā krievu mazākumtautības izglītības iestāde.

O. Ļišinas ģimnāzija bija privāta izglītības iestāde. Līdz 1917. gadam tā bija pakļauta Rīgas mācību apgabala kuratora uzraudzībai, vācu okupācijas periodā no 1917. līdz 1918. gadam – Rīgas skolu valdei un Rīgas pilsētas skolu padomniekam. No 1919. līdz 1924. gadam tās darbību pārraudzīja Izglītības ministrijas Mazākumtautību departamenta Krievu nodaļa, no 1924. līdz 1934. gadam – Izglītības ministrijas Krievu izglītības pārvalde, bet no 1934. līdz 1936. gadam – Izglītības ministrijas Skolu departaments.

Pedagoģe O. Ļišina (no 1922. gada precējusies – Bočagova) dzimusi Černihivas guberņā, Krievijas Impērijā (mūsdienās – Ukraina), beigusi privātu sieviešu ģimnāziju Odesā, iegūstot mājskolotājas tiesības. 1900. gadā viņa ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Lai uzturētu ģimeni, O. Ļišina īstenoja ieceri atvērt privātu mācību iestādi meitenēm. 27.05.1908. viņa saņēma ģimenes paziņas – Rīgas mācību apgabala kuratora Dmitrija Levšina (Дмитрий Михайлович Левшин) atļauju skolas atvēršanai. Skola oficiāli darbību sāka 08.1908. Tā darbojās ar pilntiesīgas valsts sieviešu ģimnāzijas tiesībām, t. i., skolas absolventes varēja iegūt mājskolotājas tiesības.

Ģimnāzija atradās O. Ļišinai piederošajā namā Rīgā, Dzirnavu ielā 46. Pirmā pasaules kara laikā skolu evakuēja uz Vologdu Krievijā. 11.1916. O. Ļišina atgriezās Rīgā un sāka darbu pie skolas atjaunošanas un atkārtotas atvēršanas. Tika atjaunotas skolas telpas, kas kara laikā bija daļēji sagrautas un izpostītas, savukārt skolas bibliotēka un mācību aprīkojums palika Krievijā. Mācības skola atsāka 22.11.1916. Vācu okupācijas laikā 1917.–1918. gadā skolu iekļāva Vācijas izglītības sistēmā un pārdēvēja par augstāko meiteņu skolu (Höhere Töchterschule) ar vācu mācību valodu.

Pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveides skola iekļāvās jaunajā izglītības sistēmā, kas paredzēja četrgadīgu vidusskolu kā turpinājumu pamatskolas izglītībai. Saskaņā ar 08.12.1919. Latvijas Tautas padomes pieņemto likumu par mazākumtautību skolu iekārtu nacionālajām minoritātēm tika piešķirtas tiesības dibināt savas skolas un iegūt izglītību dzimtajā valodā. O. Ļišinas vadītā ģimnāzija, ko pārraudzīja Krievu izglītības pārvalde, nodrošināja mācības krievu valodā.

Skolu uzturēja no Izglītības ministrijas pabalsta, audzēkņu mācību maksas un ziedojumiem. Mācību maksa ģimnāzijā 20. gs. 20. gados bija 200 lati gadā. Trūcīgajām skolniecēm piemēroja pazeminātu mācību maksu vai pilnībā atbrīvoja no tās. Viņu finansiālajam atbalstam 03.1931. izveidoja Rīgas O. N. Ļišinas privātās sieviešu ģimnāzijas trūcīgo skolēnu palīdzības biedrību. Pie skolas 1918. gadā izveidoja O. Ļišinas krievu pamatskolu abu dzimumu bērniem.

Skolas darbību būtiski ietekmēja Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izglītības politika, kas pastiprināti uzsvēra nacionālismu un latviskumu. Būtiski samazinoties skolnieču skaitam, 17.06.1936. ģimnāzijas pedagoģiskā padome pieņēma lēmumu par skolas slēgšanu. Ar Izglītības ministrijas lēmumu skolu oficiāli slēdza 01.08.1936.

1908./1909. mācību gadā skola darbu sāka ar sešām klasēm – divām sagatavošanas klasēm un četrām ģimnāzijas klasēm. Līdz 1911./1912. mācību gadam skola atvēra arī piekto, sesto un septīto ģimnāzijas klasi, bet 1912./1913. mācību gadā – astoto pedagoģisko klasi, kas sagatavoja audzēknes mājskolotājas eksāmena kārtošanai.

Neatkarīgās Latvijas izglītības sistēma ieviesa vidējo izglītību, kas ilgst četrus gadus. 1918./1919. gadā no O. Ļišinas ģimnāzijas atdalīja zemākās klases, uz kuru bāzes izveidoja O. Ļišinas pamatskolu. Uz atlikušo ģimnāzijas klašu pamata tika izveidota četru ģimnāzijas klašu sistēma – pirmā (zemākā), otrā, trešā un ceturtā (augstākā) klase. Skola turpināja organizēt arī divas sagatavošanas klases iestājai ģimnāzijā. 1934. gadā saskaņā ar likumu par tautas izglītību vidusskolu kurss tika pagarināts līdz pieciem gadiem un mainījās klašu uzskaitījums: piektā (zemākā), ceturtā, trešā, otrā un pirmā (augstākā) klase.

Starpkaru gados O. Ļišinas ģimnāzija darbojās kā humanitārā ģimnāzija ar diviem nozarojumiem: 1) latīņu un 2) jauno valodu.

Visu O. Ļišinas ģimnāzijas pastāvēšanas laiku skolā uzņēma tikai meitenes. Pirmajā (1908./1909.) darbības gadā mācības skola uzsāka 66 audzēknes, bet 1914. gadā skolnieču skaits sasniedza gandrīz 500.

Atjaunojot ģimnāzijas darbību vācu okupācijas laikā, 1917./1918. mācību gadā skolā mācījās 360 audzēknes.

Starpkaru gados skolnieču skaits ģimnāzijā samazinājās, ko ietekmēja plašais krievu minoritāšu skolu tīkls. 1924./1925. mācību gadā ģimnāzijā mācījās 223 skolnieces. 1929./1930. mācību gadā ģimnāzijā bija 107 skolnieces un apmācību veica 20 pedagogi, bet 1932./1933. mācību gadā – 84 skolnieces un 19 pedagogi.

Audzēkņu skaits turpināja samazināties arī autoritārā režīma periodā. Likums par tautas izglītību (izsludināts 17.07.1934.) noteica, ka latviešu bērniem arī gadījumos, ja viens no vecākiem piederēja citai tautībai, bija jāmācās skolā latviešu valodā. Pirms šī likuma stāšanās spēkā O. Ļišinas ģimnāzijā krievu un ebreju tautības skolnieces katra veidoja vidēji 40 % no visām audzēknēm, latviešu tautības skolnieces – 10 %, vācietes – 5 %, bet citu tautību pārstāves – 6 %. Ģimnāzijas pēdējā darbības gadā (1935./1936.) tajā mācījās 72 skolnieces, bet mācību darbu nodrošināja 17 skolotāji.

Visā ģimnāzijas pastāvēšanas laikā skolas direktore bija O. Ļišina.

Nozīmīgākie pedagogi bija teātra un literatūras kritiķe Paula Jēgere-Freimane, pedagoģe Helēna Francmane, skolotājs un žurnālists Boriss Merkulovs.