Lai gan nozares nosaukumā lietots apzīmējums “starptautiskās”, starptautiskās privāttiesības nav starptautisko publisko tiesību sastāvdaļa. Atšķirībā no starptautiskajām publiskajām tiesībām, kas galvenokārt regulē attiecības starp valstīm, starptautiskās privāttiesības regulē pārrobežu privāttiesiskās attiecības starp personām. Starptautiskās privāttiesības nosaka, kuras valsts tiesības piemērojamas konkrētajai tiesiskajai attiecībai, kuras valsts tiesa ir kompetenta izskatīt strīdu, kā arī kādā kārtībā ārvalstu tiesu nolēmumi ir atzīstami un izpildāmi citā valstī, un aptver starptautisko sadarbību civilprocesā. To uzdevums ir nodrošināt tiesisko noteiktību un paredzamību pārrobežu privāttiesiskajās attiecībās.

Terminu “starptautiskās privāttiesības” 1834. gadā darbā “Komentāri par tiesību kolīzijām” (Commentaries on the Conflict of Laws) ieviesa amerikāņu jurists un tiesnesis Džozefs Storijs (Joseph Story). Savukārt terminu “kolīziju tiesības” Eiropas juridiskajā literatūrā lietoja jau 17. gs., īpaši nīderlandiešu juristu Burgundijas Nikolaja (Nicolas de Bourgogne) un Paula Vūta (Paul Voet) darbos. Vēlāk Dž. Storija ieviestais termins plaši nostiprinājās angloamerikāņu tiesību sistēmās un pakāpeniski kļuva par dominējošo apzīmējumu arī kontinentālajā Eiropā, lai gan vairākās valstīs joprojām tiek lietots arī termins “kolīziju tiesības”.

Starptautisko privāttiesību praktiskā nozīme ir cieši saistīta ar cilvēku mobilitāti, starptautisko tirdzniecību un globalizāciju. Šādas attiecības rodas, piemēram, slēdzot līgumus ar ārvalstu partneriem, dibinot ģimeni ar citas valsts pilsoni, saņemot mantojumu vai veicot komercdarbību ārvalstīs, tādēļ nepieciešamas normas, kas nodrošina tiesisko noteiktību un paredzamību.

Šo uzdevumu starptautiskās privāttiesības īsteno, risinot četrus savstarpēji saistītus jautājumus, tas ir, nosakot, kuras valsts tiesa ir kompetenta izskatīt strīdu, kuras valsts tiesības piemērojamas konkrētajām privāttiesiskajām attiecībām, kā arī reglamentējot ārvalstu tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi un starptautisko sadarbību civilprocesā, tostarp dokumentu un pierādījumu apriti pāri valstu robežām.

Starptautiskās privāttiesības atrodas krustpunktā starp nacionālajām privāttiesībām, starptautiskajām publiskajām tiesībām un civilprocesa tiesībām. Tomēr to uzdevums nav radīt vienotu materiāltiesisko regulējumu visām valstīm, bet gan noteikt principus un metodes, kas ļauj izvēlēties piemērojamo tiesību sistēmu un nodrošināt pārrobežu privāttiesisko attiecību efektīvu noregulējumu.

Starptautiskās privāttiesības ir valsts nacionālo tiesību sistēmas sastāvdaļa, kas cieši mijiedarbojas ar starptautiskajām publiskajām tiesībām, Eiropas Savienības tiesībām un nacionālajām privāttiesībām. Atšķirībā no materiālajām privāttiesībām tās nenosaka tiesisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumus, bet gan ar kolīziju normas palīdzību norāda, kuras valsts tiesību sistēmā šis regulējums ir jāmeklē.

Starptautiskās privāttiesības tradicionāli iedala divās daļās – kolīziju tiesībās un starptautiskajā civilprocesā. Kolīziju tiesību uzdevums ir noteikt piemērojamās materiālās tiesības (lex causae), savukārt starptautiskais civilprocess reglamentē pārrobežu jurisdikciju, paralēlas tiesvedības (lis pendens), ārvalstu nolēmumu atzīšanu un izpildi, kā arī starptautisko sadarbību dokumentu un pierādījumu iegūšanā un izsniegšanā ārvalstīs.

Kolīziju tiesību piemērošanā nozīmīga vieta ir vairākām doktrīnām un institūtiem, tostarp primārajai un sekundārajai kvalifikācijai (literatūrā angļu valodā classification, characterization, qualification), kolīziju jautājuma sadalīšanai (dépeçage), norādes normām (renvoi), ārvalsts tiesību satura noskaidrošanai, publiskās kārtības (ordre public) atrunai un ārvalsts tiesību piemērošanas ierobežojumiem.

Starptautisko privāttiesību regulējums balstās uz vairākiem pamatprincipiem – gribas autonomiju, visciešākās saistības un labvēlīgāko tiesību piemērošanas principu, kā arī aizsargājošām atrunām. Šie principi nodrošina tiesisko noteiktību, aizsargā sabiedrības pamatvērtības un vājākās tiesisko attiecību puses intereses.

Kopš 19. gs. vidus starptautiskās privāttiesības ir attīstījušās par plaši pētītu juridiskās zinātnes disciplīnu, piesaistot akadēmisko interesi Eiropā un citviet pasaulē. Tās nostiprinājās kā patstāvīgs studiju priekšmets universitātēs, tiesību zinātnieki publicēja monogrāfijas, sistematizēja tiesu praksi, piedalījās nacionālu un starptautisku tiesību kodifikācijas projektu izstrādē.

Klasiskās starptautisko privāttiesību doktrīnas attīstībā izšķiroša nozīme bija vācu juristam Frīdriham Karlam fon Saviņī (Friedrich Carl von Savigny), kuru uzskata par vienu no mūsdienu kolīziju tiesību doktrīnas pamatlicējiem. Viņš sistemātiski attīstīja tiesisko attiecību lokalizācijas pieeju, saskaņā ar kuru jānosaka tiesību sistēma, ar kuru konkrētajai tiesiskajai attiecībai ir tās raksturam atbilstošākā saikne. F. K. fon Saviņī teorija novirzīja kolīziju tiesību attīstību no atsevišķu tiesību normu teritoriālas klasificēšanas uz pašas tiesiskās attiecības analīzi. Viņa darba “Mūsdienu romiešu tiesību sistēma” (System des heutigen römischen Rechts, 1840–1849) astotais sējums bija veltīts starptautiskajām privāttiesībām un vēlāk (1869. gadā) izdots angļu valodā kā patstāvīgs traktāts.

Gan vispārējo tiesību (common law), gan kontinentālās Eiropas tiesību (civil law) tradīcijā starptautisko privāttiesību attīstībā nozīmīga loma bija tiesību doktrīnai. Kontinentālajā Eiropā zinātniskās teorijas ietekmēja kolīziju normu kodifikāciju un normatīvā regulējuma pilnveidošanu. Savukārt vispārējo tiesību valstīs, kur kolīziju tiesības attīstījās tiesu praksē, īpašu nozīmi ieguva precedentu apkopošana, sistematizēšana un teorētiska vispārināšana.

Anglijas kolīziju tiesību sistematizācijā nozīmīgs bija Alberta Venna Daisija (Albert Venn Dicey) un vēlāk Džona Hamfrija Kārlaila Morisa (John Humphrey Carlile Morris) devums. Viņu darbos Anglijas tiesu praksē izveidotie noteikumi apkopoti un formulēti vienotā sistēmā. Šādi darbi nav uzskatāmi par oficiālām kodifikācijām, tomēr tiem bija sistematizējoša nozīme tiesu praksē balstītajā vispārējo tiesību tradīcijā.

Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) nozīmīga loma kolīziju tiesību attīstībā bija Amerikas Tiesību institūta (American Law Institute) sagatavotajiem kolīziju tiesību nolikumiem (Restatements of the Law). Pirmais kolīziju tiesību nolikums (1934) balstījās uz Hārvarda Universitātes (Harvard University) profesora Džozefa Henrija Bīla (Joseph Henry Beale) teritoriālo pieeju un iegūto tiesību (vested rights) teoriju. Savukārt Otrais kolīziju tiesību nolikums (1971) paredzēja elastīgāku tiesiskās attiecības saiknes un nozīmīgāko interešu izvērtēšanu.

20. gs. līdzās klasiskajām teritoriālajām un tiesisko attiecību lokalizācijas teorijām, īpaši ASV, lielāka nozīme tika piešķirta valstu interesēm, tiesību normu mērķim, tiesiskās attiecības ciešākajai saiknei un konkrētajā lietā sasniedzamajam rezultātam. Šī attīstība atspoguļoja pāreju no samērā mehāniskas piesaistes faktoru piemērošanas uz daudzpusīgāku tiesisko un faktisko apstākļu izvērtēšanu.

Viena no galvenajām starptautisko privāttiesību pētniecības metodēm ir salīdzinošā tiesību metode. Ar tās palīdzību tiek analizētas dažādu valstu tiesību sistēmu līdzības un atšķirības, kā arī jēdzieni un attīstības tendences. Salīdzinošās tiesības pašas par sevi nenosaka, kuras valsts tiesības piemērojamas konkrētai pārrobežu attiecībai, tomēr tās sniedz metodoloģisku pamatu kolīziju normu izstrādei, ārvalsts tiesību satura izpratnei un dažādu valstu regulējuma tuvināšanai.

Nozīmīgs salīdzinošās jurisprudences (comparative law) pārstāvis bija Ernsts Rābels (Ernst Rabel). Viņa četros sējumos izdotais darbs “Kolīziju tiesības: salīdzinošs pētījums” (The Conflict of Laws: A Comparative Study, 1945–1958) balstījās uz daudzu valstu tiesību sistēmu analīzi un nostiprināja salīdzinošu pieeju kolīziju tiesību pētniecībā. E. Rābels kritiski vērtēja juridisko jēdzienu kvalifikāciju atbilstoši tiesas valsts tiesībām un uzsvēra nepieciešamību ārvalstu tiesību institūtus izprast to tiesiskajā un funkcionālajā kontekstā. Viņa pētījumi ietekmēja starptautisko privāttiesību attīstību un tiesību harmonizāciju.

Salīdzinošās tiesību metodes izaugsmi 20. gs. sekmēja Eiropas izcelsmes zinātnieki, kuri turpināja akadēmisko darbību emigrācijā Apvienotajā Karalistē un ASV, tostarp Martins Volfs (Martin Wolff), Kurts Lipšteins (Kurt Lipstein), Arturs Nusbaums (Arthur Nussbaum), Oto Kāns-Freinds (Otto Kahn-Freund) un Frīdrihs K. Jungers (Friedrich K. Juenger). Dažādu tiesību tradīciju, vēsturisko avotu un valodu pārzināšana ļāva viņiem aplūkot kolīziju tiesību problēmas plašākā salīdzinošā perspektīvā un sekmēja Eiropas un angloamerikāņu tiesību ideju savstarpēju mijiedarbību.

Mūsdienās viens no nozīmīgākajiem starptautisko privāttiesību un salīdzinošo tiesību pētniecības centriem ir Maksa Planka Salīdzinošo un starptautisko privāttiesību institūts (Max Planck Institute for Comparative and International Private Law) Hamburgā, kas pēta ārvalstu, Eiropas un starptautiskās privāttiesības, īpašu uzmanību pievēršot dažādu tiesību sistēmu līdzību, atšķirību un funkcionālās mijiedarbības analīzei. Pētījumi tiek izmantoti priekšlikumu izstrādē tiesību pilnveidošanai, harmonizācijai un unifikācijai Eiropas un globālā līmenī. Institūta pētniecības jomas aptver arī starptautisko civilprocesu, tostarp jurisdikciju, tiesu pārrobežu sadarbību, ārvalstu tiesību piemērošanu un nolēmumu atzīšanu ārvalstīs.

Mūsdienu starptautisko privāttiesību pētniecībā līdzās salīdzinošajai metodei izmanto vēsturisko, sistēmisko, funkcionālo un tiesu prakses analīzes metodi. Vēsturiskā metode ļauj izsekot kolīziju normu un teoriju izcelsmei, sistēmiskā metode – noteikt to vietu tiesību sistēmā un savstarpējo saistību, bet funkcionālā metode – izvērtēt tiesību normu praktisko uzdevumu un darbību pārrobežu attiecībās. Savukārt tiesu prakses analīze ļauj pētīt, kā teorētiskās nostādnes, kolīziju normas un piesaistes faktori tiek piemēroti konkrētās lietās.

Salīdzinošās un kolīziju tiesību metodoloģijas mijiedarbība joprojām ir nozīmīga normatīvā regulējuma pilnveidošanā un starptautisko privāttiesību harmonizācijā. To apliecina arī Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences (Hague Conference on Private International Law, HCCH) darbība, kuras mērķis ir starptautisko privāttiesību normu pakāpeniska unifikācija, galvenokārt izstrādājot daudzpusējus starptautiskos līgumus.

Starptautisko privāttiesību pirmsākumi meklējami laikā, kad izveidojās valstis un citas teritoriālas vienības ar aktīvu tirdzniecību un atšķirīgu privāttiesisko regulējumu. Senākās liecības par pārrobežu privāttiesiskām attiecībām sastopamas Senajā Grieķijā un Senajā Ēģiptē, kur civiltiesisku strīdu izšķiršanā tika ņemtas vērā attiecīgo polisu vai kopienu paražu tiesības.

Tomēr kolīziju tiesību teorijas veidošanās aizsākās tikai viduslaiku Eiropas pilsētās, kur, attīstoties tirdzniecībai, tika kodificētas tirgotāju paražas (lex mercatoria) un pieņemti pilsētu statūti (statuta). Pārrobežu darījumu pieaugums radīja nepieciešamību noteikt, kuras pilsētas vai teritorijas tiesības piemērojamas konkrētai tiesiskajai attiecībai. Šie priekšnoteikumi veicināja statūtistu skolas (angļu The Statutist school, statutist doctrine) izveidošanos Itālijā, kas vēlāk izplatījās Francijā, Nīderlandē un citviet Eiropā. Par nozīmīgākajiem šīs skolas pārstāvjiem uzskata Bartolo no Sasoferato (Bartolo da Sassoferrato, Bartolus de Saxoferrato) un Baldo no Ubaldiem (Baldo degli Ubaldi, Baldus de Ubaldis), kuri izstrādāja mācību par personālajiem, reālajiem un jauktajiem statūtiem, cenšoties noteikt to teritoriālo piemērošanas jomu. Šī pieeja uzskatāma par pirmo sistemātisko mēģinājumu teorētiski risināt tiesību kolīzijas un kļuva par pamatu turpmākajai starptautisko privāttiesību doktrīnas attīstībai.

17. gs. būtisku ieguldījumu kolīziju tiesību attīstībā deva Nīderlandes skola, īpaši Ulrihs Hūbers (Ulrich Huber), kurš formulēja starptautiskās pieklājības (comitas gentium) teoriju. Saskaņā ar to ārvalsts tiesības piemēro nevis juridiska pienākuma, bet savstarpējas cieņas un starptautiskās sadarbības apsvērumu dēļ. Šī pieeja ietekmēja angloamerikāņu starptautisko privāttiesību doktrīnas veidošanos.

18. un 19. gs. līdz ar apgaismības idejām un civiltiesību kodifikācijām kolīziju normas pakāpeniski tika iekļautas valstu normatīvajos aktos. Īpaši nozīmīga bija Francijas 1804. gada Civilkodeksa izstrāde, kas veicināja līdzīgu risinājumu pārņemšanu citās Eiropas valstīs.

19. gs. uzskata par mūsdienu starptautisko privāttiesību doktrīnas izveides laikmetu. Nozares attīstībā īpaši nozīmīgs bija amerikāņu tiesneša Dž. Storija, itāļu jurista un politiķa Paskvāles Stanislao Mančīni (Pasquale Stanislao Mancini) un vācu tiesību zinātnieka F. K. fon Saviņī devums. Dž. Storijs sistematizēja kolīziju tiesību principus angloamerikāņu tiesību tradīcijā un popularizēja terminu private international law (‘starptautiskās privāttiesības’). P. S. Mančīni attīstīja valstspiederības principa nozīmi personas statusa noteikšanā. Savukārt F. K. fon Saviņī izstrādāja tiesisko attiecību lokalizācijas teoriju, saskaņā ar kuru katra privāttiesiska attiecība pakļaujama tās valsts tiesību sistēmai, ar kuru tai ir visciešākā saikne. Šī teorija kļuva par klasiskās Eiropas kolīziju tiesību doktrīnas pamatu un joprojām ir viens no nozīmīgākajiem starptautisko privāttiesību teorētiskajiem atskaites punktiem.

20. gs. sākumā plašu ievērību guva universālisma ideja, kas paredzēja iespēju izveidot vispārēji piemērojamus kolīziju tiesību principus. Tomēr pēc Pirmā pasaules kara dominējoša kļuva pieeja, ka starptautiskās privāttiesības ir katras valsts nacionālās tiesību sistēmas sastāvdaļa. Pēc Otrā pasaules kara no jauna aktivizējās tiesību harmonizācijas un unifikācijas procesi, kuru rezultātā būtiski pieauga starptautisko konvenciju un vēlāk arī Eiropas Savienības tiesību nozīme jurisdikcijas, piemērojamo tiesību un ārvalstu nolēmumu atzīšanas regulēšanā.

Nozīmīgu ieguldījumu starptautisko privāttiesību attīstībā devušas tādas starptautiskas organizācijas kā Starptautisko tiesību asociācija (International Law Association) un Starptautisko tiesību institūts (Institut de droit international), kas dibināti 1873. gadā. Hāgas Starptautisko privāttiesību konference, kuras pirmā sesija notika 1893. gadā, ir kļuvusi par galveno daudzpusēju starptautisko līgumu izstrādes forumu. Savukārt 1926. gadā Romā dibinātais Starptautiskais privāttiesību unifikācijas institūts pēta privāttiesību, īpaši komerctiesību, modernizācijas vajadzības un metodes, kā arī izstrādā starptautiskas konvencijas, principus un parauglikumus.

Latvijā starptautisko privāttiesību attīstības pirmsākumi saistāmi ar Baltijas Vietējo likumu kopojuma III daļas stāšanos spēkā 1865. gada 1. jūlijā. Tajā bija ietvertas kolīziju normas, kas regulēja Baltijas guberņu un Krievijas Impērijas tiesību piemērošanu. Daļa šo risinājumu vēlāk pārņemta Latvijas Civillikuma ievadā, kas joprojām ir galvenais nacionālais starptautisko privāttiesību regulējuma avots, ciktāl attiecīgo jautājumu neregulē Eiropas Savienības tiesību akti vai Latvijai saistoši starptautiskie līgumi.

Mūsdienu starptautisko privāttiesību attīstību raksturo klasiskās kolīziju tiesību metodoloģijas, tiesību unifikācijas, Eiropas Savienības (ES; European Union, EU) regulējuma un tehnoloģiju attīstības savstarpēja mijiedarbība. Nozare joprojām balstās uz F. K. fon Saviņī attīstīto ideju, ka privāttiesiska attiecība piesaistāma tai tiesību sistēmai, ar kuru tā ir visciešāk saistīta. Tomēr mūsdienu regulējumā šī pieeja netiek īstenota tikai ar vienu vispārīgu saiknes kritēriju, bet gan ar daudzpusējām kolīziju normām, kas dažādām tiesisko attiecību kategorijām paredz atšķirīgus piesaistes faktorus.

Piesaistes faktori var būt personas pastāvīgā dzīvesvieta (habitual residence), juridiskās personas pārvaldes vai uzņēmējdarbības vieta, līgumam raksturīgā izpildījuma vieta, kaitējuma rašanās vieta, īpašuma atrašanās vai cita ar tiesisko attiecību saistīta vieta. Kolīziju normas uzdevums nav tieši noteikt strīda materiāltiesisko rezultātu vai izvēlēties abstrakti “taisnīgākās” tiesības, bet gan norādīt uz tās valsts tiesību sistēmu, kuras materiālās normas regulēs pārrobežu attiecību.

Personu tiesību aizsardzība pārrobežu lietās ir atkarīga ne tikai no piemērojamo tiesību noteikšanas, bet arī no tā, vai prasību iespējams celt kompetentā tiesā, vai procesa dalībniekiem ir nodrošināta efektīva tiesas pieejamība un no tā, vai pieņemtais nolēmums būs atzīstams un izpildāms citā valstī. Tādēļ kolīziju normu piemērošana ir cieši saistīta ar jurisdikcijas, tiesu sadarbības un ārvalstu nolēmumu atzīšanas regulējumu.

Būtiska tendence ir atteikšanās no pārmērīgi mehāniskas viena piesaistes faktora piemērošanas. Daudzās kolīziju normās tiek izmantotas tādas elastīgas formulas kā “visciešākā saikne” vai “acīmredzami ciešāka saikne”. Tomēr tās nekalpo kā neierobežota tiesas rīcības brīvība, bet gan kā atkāpes vai papildinoši mehānismi situācijās, kurās piesaistes faktors novestu pie tādas tiesību sistēmas piemērošanas, kurai ar konkrēto attiecību ir nepietiekama saikne.

Latvijai ir saistoši vairāki divpusēji tiesiskās palīdzības līgumi ar valstīm ārpus ES, kā arī daudzpusēji starptautiskie līgumi, kas regulē starptautisko tiesisko sadarbību civillietās, jurisdikciju, piemērojamās tiesības un ārvalstu nolēmumu atzīšanu un izpildi. Kopš Latvijas pievienošanās ES būtiska daļa šo jautājumu tiek regulēta ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, jo īpaši regulām, kuras ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs.

Starptautisko privāttiesību attīstību arvien vairāk ietekmē digitālā ekonomika. Tradicionālie piesaistes faktori, piemēram, personas dzīvesvieta, līguma izpildes vieta vai īpašuma atrašanās vieta, ne vienmēr ir piemērojami digitālajā vidē, kur darījumi var vienlaikus aptvert vairākas jurisdikcijas. Jauni izaicinājumi rodas saistībā ar digitālajiem aktīviem, blokķēdes tehnoloģijām, mākslīgā intelekta sistēmām, automatizētiem līgumiem un pārrobežu datu apriti.

Hāgas Starptautisko privāttiesību konference kopš 2020. gada īsteno Digitālās ekonomikas projektu (Digital Economy Project), pētot starptautisko privāttiesību jautājumus digitālajā vidē. Savukārt 2023. gadā pieņemtie Starptautiskā privāttiesību unifikācijas institūta (Institut international pour l’unification du droit privé, International Institute for the Unification of Private Law, UNIDROIT) Principi par digitālajiem aktīviem un privāttiesībām (Principles on Digital Assets and Private Law) piedāvā risinājumus digitālo aktīvu kontroles, nodošanas, glabāšanas un piemērojamo tiesību jautājumos. ES Digitālo pakalpojumu akts (Digital Services Act) un Digitālo tirgu akts (Digital Markets Act) papildina digitālās vides regulējumu, taču tie nav starptautisko privāttiesību kodifikācijas, jo nesatur kolīziju normas.

Līdztekus kolīziju tiesību attīstībai pieaug vienotu materiālo privāttiesību normu nozīme. Ja pārrobežu attiecību tieši regulē starptautiski unificētas materiālās tiesību normas, nepieciešamība vispirms izvēlēties vienas valsts materiālās tiesības tiek samazināta vai novērsta attiecībā uz jautājumiem, kurus regulē šis tiesību akts.

Nozīmīgākais piemērs starptautiskajā tirdzniecībā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma–pārdevuma līgumiem (United Nations Convention on Contracts for the International Sale of Goods, CISG; arī Vīnes konvencija). Tā nosaka vienotas normas par starptautisku preču pirkuma līgumu noslēgšanu, pušu pienākumiem un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem līguma pārkāpuma gadījumā. Līgumiem, kas ietilpst konvencijas piemērošanas jomā, CISG ļauj izvairīties no valstu atšķirīgā līgumsaistību regulējuma. Tomēr konvencija neaptver visus ar darījumu saistītos jautājumus, piemēram, līguma spēkā esību un tā ietekmi uz īpašuma tiesībām, tādēļ kolīziju normas pilnībā nezaudē savu nozīmi.

Materiālo tiesību unifikāciju un starptautisko privāttiesību harmonizāciju veicina Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komisija (United Nations Commission on International Trade Law, UNCITRAL), Starptautiskais privāttiesību unifikācijas institūts un Hāgas Starptautisko privāttiesību konference. Šo organizāciju darbība aptver starptautisko tirdzniecību, komerclīgumus, digitālos aktīvus, vērtspapīru darījumus, jurisdikciju, piemērojamo tiesību izvēli, tiesu sadarbību un nolēmumu atzīšanu. Tomēr vienotu materiālo normu attīstība neaizstāj starptautiskās privāttiesības kopumā, jo nepieciešams noteikt kompetento tiesu, neregulēto jautājumu risināšanai piemērojamās tiesības un nolēmumu pārrobežu iedarbību.

Tādējādi pašreizējo starptautisko privāttiesību attīstības stāvokli raksturo nevis klasiskās kolīziju metodes izzušana, bet tās papildināšana. Noteiktas un paredzamas piesaistes normas tiek kombinētas ar elastīgām atkāpes atrunām, starptautiskā civilprocesa mehānismiem, tieši piemērojamām imperatīvām normām un vienotām materiālo tiesību normām. Vienlaikus digitālā ekonomika rada nepieciešamību pārskatīt tradicionālo piesaistes faktoru piemērotību un izstrādāt jaunus risinājumus attiecībām, kuras nav viennozīmīgi lokalizējamas vienas valsts teritorijā.

Starptautisko privāttiesību attīstību un vienveidīgu piemērošanu veicina starptautiskas organizācijas, tiesu prakses datubāzes un zinātniskās institūcijas, kas izstrādā tiesību instrumentus, apkopo praksi un sekmē valstu sadarbību.

Hāgas Starptautisko privāttiesību konference ir vadošā starpvaldību organizācija šajā jomā. Tā izstrādā daudzpusējas konvencijas jurisdikcijas, piemērojamo tiesību, ārvalstu nolēmumu atzīšanas un izpildes, kā arī citu pārrobežu privāttiesisku attiecību regulēšanai.

ANO Starptautisko tirdzniecības tiesību komisija izstrādā starptautiskās tirdzniecības tiesību instrumentus un uztur Tiesu un šķīrējtiesu prakses par UNCITRAL dokumentu piemērošanu datubāzi CLOUT (Case Law on UNCITRAL Texts), kurā apkopota valstu tiesu un šķīrējtiesu prakse par šo instrumentu piemērošanu. Starptautisko komerctiesību prakses avoti ir arī datubāzes UNILEX un Trans-Lex.

Starptautiskā Tirdzniecības palāta (International Chamber of Commerce, ICC) izstrādā starptautiskajā tirdzniecībā plaši izmantotus ieteikuma tiesību (soft law) instrumentus, tostarp Starptautiskos komercnoteikumus (International commerce terms, Incoterms) un citus standartizētus tirdzniecības noteikumus.

Starptautiskais privāttiesību unifikācijas institūts sekmē privāttiesību harmonizāciju un unifikāciju. Plaši pazīstami ir Starptautiskā privāttiesību unifikācijas institūta Starptautisko komerclīgumu principi (Principles of International Commercial Contracts), kurus izmanto kā līgumu interpretācijas un tiesību harmonizācijas avotu.

Nozīmīgs pētniecības centrs ir Maksa Planka Salīdzinošo un starptautisko privāttiesību institūts, kas veic pētījumus starptautisko privāttiesību, salīdzinošo tiesību un starptautiskā civilprocesa jomā.

Šīs starptautiskās organizācijas, datubāzes un zinātniskās institūcijas sekmē starptautisko privāttiesību attīstību, vienveidīgu tiesību normu interpretāciju un starptautisko sadarbību pārrobežu privāttiesisko attiecību regulēšanā.