Daugavgrīvas šoseja ir Daugavgrīvas ielas turpinājums. Daugavgrīvas iela un šoseja ir viena no nozīmīgākajām Rīgas maģistrālēm, kas savieno pilsētas centru ar Bolderāju un Daugavgrīvu. Tā nodrošina satiksmi starp Kurzemes rajonu un ostas teritorijām, kalpojot gan pasažieru, gan kravu transportam. Šoseja ir būtiska Rīgas rietumu daļas attīstībai un piekļuvei piejūras un industriālajām zonām.

19. gs. otrajā pusē aptuvenā šosejas trase bija pazīstama kā Dinamindes ceļš (iela) (vācu Dünamündsche Straße, krievu Усть-Двинская улица), kas norādīja virzienu uz Daugavgrīvas cietoksni. Līdz 20. gs. 30. gadu beigām Rīgas ielu sarakstos ar nosaukumu Bolderājas šoseja (bez oficiālas numerācijas). Padomju otrreizējās okupācijas periodā, 60. gados vairākos posmos tika izbūvēta jauna šosejas trase.

Daugavgrīvas šoseja ir vēsturisks ceļš, kas, piedzīvojot trases izmaiņas un seguma modernizāciju, kopš viduslaikiem savieno Rīgu ar Daugavgrīvu un apkārtni. Līdz 20. gs. 50. gadiem Daugavgrīvas šoseja caur vēlāko rūpnieciskās apbūves teritoriju veda līdz Gobas ielas un Lielupes ielas satecei. Savukārt 60. gados Daugavgrīvas šosejai tika izbūvēts posms līdz Platajai ielai, līdzās Rīgas–Bolderājas dzelzceļam.

Mūsdienās šoseja ir Daugavgrīvas ielas turpinājums līdz Gaigalas ielai Bolderājā. Tās kopējais garums ir 6204 metri (Bolderājā – 1740 m). Segums – dažādos periodos klāts asfaltbetons.

Daugavgrīvas šosejas apbūvi Bolderājas apkaimē galvenokārt raksturo dažādu funkciju rūpniecības objekti. Arhitektoniski dominē 20. gs. vidus industriālās būves. Saimnieciskā struktūra atspoguļo transporta un loģistikas nozīmi, jo šoseja nodrošina piekļuvi ostas un industriālajām teritorijām.

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās – “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).