Mūsdienu Voleru apkaimi veido divas apdzīvotas vietas – Voleri un Krēmeri –, taču tajā ietilpst arī neapdzīvotā Krievu sala un Lejas Podrags. Voleri kā apdzīvota vieta izveidojās līdz ar Voleru muižu (vācu Wohlershof) 16.–17. gs. mijā. Voleri kā rūpnieciski nozīmīga vieta izveidojās 18. gs., kad latviešu uzņēmējs Jānis Šteinhauers 1736. gadā iegādājās Voleru muižu un uzsāka tās teritorijā attīstīt kokmateriālu apstrādi un tirdzniecību. 18.–21. gs. piedzīvojot dažādas tehnoloģiskas izmaiņas, kokapstrāde ir viens no galvenajiem uzņēmējdarbības virzieniem Voleru apkaimē arī mūsdienās.

Voleru kopējā platība ir 531,5 ha jeb 5,315 km². Iedzīvotāju skaits 2023. gadā – 221. Demonīms – volerieši.

Pastāv uzskats, ka Voleru nosaukums un muiža savu vārdu ieguvuši no kāda Heninga Volera (Henning Wohler), kam 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā mūsdienu Voleru apkaimes teritorijā piederējusi muiža.

Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajonā. Voleri atrodas Daugavas kreisajā krastā starp Daugavu un Daugavgrīvas šoseju, iepretim Spilves pļavām. Apkaimes robežas – Daugava, Hapaka grāvis, Daugavgrīvas šoseja, līnija no Voleru ielas un Daugavgrīvas šosejas krustojuma līdz Daugavai. Apkaimē teritoriāli ietilpst arī Krēmeri, Krievu sala un Lejas Podrags.

No 1924. gada līdztekus citām Pārdaugavas teritorijām Voleri tika iekļauti Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. Padomju okupācijas periodā Voleri atradās Rīgas pilsētas Ļeņina rajona sastāvā, no 1969. gada – Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajonā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Voleri tika iekļauti Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā. No 2008. gada ir Voleru apkaime.

16. gs. beigās Voleru apkārtne piederēja Kurzemes un Zemgales hercogam Gothardam Ketleram (Gotthard von Kettler), kurš, iespējams, to piešķīris H. Voleram. Šī perioda avotos nav minēta muiža, bet tikai pļavas un krogs Voleru apkārtnē. 1623. gadā Zviedru valdība muižu H. Voleram esot atņēmusi jeb reducējusi, lai iznomātu jaunajiem pārvaldniekiem. Zviedru laikā Vidzemē 1638. gadā veiktajā arklu revīzijā Voleru muižā tika uzskaitīts tikai viens vīrietis, kas norāda uz to, ka šī apkārtne tobrīd bija ļoti mazapdzīvota. 17.−18. gs. Voleros līdzīgi kā mūsdienās Voleru apkaimē ietilpstošajos Krēmeros atradās vairākas lauksaimnieku sētas, tomēr vairums apkārtnes iedzīvotāju bija nodarbināti ar upi un jūru saistītos darbos.

1736. gadā Voleru muižu iegādājās latviešu uzņēmējs, Rīgas latviešu brāļu draudzes vadītājs, manufaktūru un muižu īpašnieks J. Šteinhauers, kurš uz muižas zemes nodrošināja ne tikai sekmīgu alus un degvīna brūža darbību, bet arī uzsāka Voleros attīstīt kokapstrādi. Var uzskatīt, ka šis bija pagrieziena punkts Voleru attīstībā, jo J. Šteinhauers bija pieredzējis uzņēmējs kokmateriālu jomā ne tikai Latvijas vēsturiskajā telpā, kur piegādāja kokmateriālus arī Rundāles un Jelgavas pils celtniecībai, bet arī īstenoja kokmateriālu piegādes uz Krievijas Impērijas guberņām, izgatavoja dažādas kuģu detaļas un ar kokmateriāliem apgādāja dažādu valstu kuģus, kas ienāca Rīgas ostā. Izprotot Voleru apkārtnes ekonomisko potenciālu J. Šteinhauers Daugavas krastā uzcēla kokzāģētavu ar trīs gateriem, kas darbojās līdz 19. gs. sākumam. Papildus šiem mērķiem Voleros tika izbūvēta neliela osta, lai nodrošinātu jau sagatavoto kokmateriālu iekraušanu kuģos un liellaivās. Savukārt, lai darbinātu gaterus, tika uzbūvētas vērienīgas dzirnavas.

19. gs. Voleru muižas īpašnieki bija tirgotāju un rūpnieku Tālheimu ģimene, kam daļa muižas zemju piederēja vēl 20. gs. 30. gados. Vismaz no 19. gs. otrās puses Voleros bija vairākas zemnieku saimniecības, kas specializējās galviņkāpostu audzēšanā un skābēšanā. Gatavā produkcija tika novirzīta gan vietējam tirgum, gan tika eksportēta uz Krievijas Impērijas iekšzemes guberņām. No 19. gs. otrās puses līdz ar ziemas ostas (1851), telegrāfa sakaru (1852) un dzelzceļa (1873) izbūvi, kas savienoja Daugavgrīvu ar Rīgu, līdzīgi kā netālajā Bolderājā, arī Voleros sāka dinamiski attīstīties rūpniecība un tirdzniecība. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Volerus ar Rīgu un Bolderāju savienoja regulāra dzelzceļa un tvaikonīšu satiksme. Voleros galvenokārt dzīvoja ostas un dažādu fabriku strādnieki, ostas krāvēji un zvejnieki.

Pirmā pasaules kara laikā vairāku uzņēmumu, kas atradās Voleros, iekārtas tika evakuētas uz Krievijas Impērijas iekšzemes guberņām un vairākas kādreizējo uzņēmumu ēkas tika izpostītas. 1919. gada rudenī Voleros un to apkārtnē norisinājās vairākas Latvijas armijas militāras operācijas, kurām bija izšķiroša nozīme Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju. Īpaši intensīvas kaujas izvērtās laika posmā no 1919. gada 16. oktobra līdz 21. oktobrim un 3. novembrī. 1924. gada 24. februārī Saeimā tika pieņemts “Likums par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām”, kā rezultātā Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā tika iekļauti arī Voleri līdz ar citām Pārdaugavas teritorijām (Bolderāju, Daugavgrīvu, Kleistiem un citām). Starpkaru periodā Voleru iedzīvotāji galvenokārt nodarbojās ar zvejniecību, strādāja Voleru un Bolderājas kokapstrādes uzņēmumos, nodarbojās ar baļķu pludināšanu un nodrošināja sagatavoto kokmateriālu iekraušanu kuģos un liellaivās. 1938. gadā Voleros, Krēmeros un Spilvē kopējais iedzīvotāju skaits bija 789 personas. 

Pēc Otrā pasaules kara Volerus pievienoja Rīgas pilsētas Ļeņina rajonam. 1958. gadā pilnībā tika pārtraukta pasažieru vilcienu satiksme no Rīgas uz Bolderāju, to aizvietoja ar samērā neregulāru autobusu satiksmi, kas ietekmēja arī Voleru iedzīvotājus. 1969. gadā no Ļeņina rajona atdalīja ziemeļu daļu un izveidoja Ļeņingradas rajonu, kurā iekļāvās arī Voleri. Otrreizējās padomju okupācijas periodā līdz pat Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukumam Voleri turpināja attīstīties kā rūpniecisks rajons, darbojās daudzi uzņēmumi, kas daļēji turpina darboties arī mūsdienās. 20. gs. 60.–80. gados Voleros un tuvākajā apkārtnē izveidojās vasarnīcu un mazdārziņu kolonija, kas degradētā stāvoklī daļēji pastāv arī mūsdienās.

1990. gadā īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ļeņingradas rajons, kurā atradās arī Voleru apkaime, tika pārsaukts par Kurzemes rajonu. 1993. gadā teritorijā starp Krēmeriem un Voleriem tika izveidots dabas liegums “Krēmeri”, lai saglabātu un aizsargātu putniem nozīmīgu ligzdošanas vietu Rīgas pilsētā. 1999. gadā liegumam piešķirts valsts nozīmes dabas lieguma statuss. Dabas lieguma teritorija ir 15 ha un platības ziņā tā ir mazākā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Rīgā.

Mūsdienās Voleru apkaime galvenokārt attīstās kā rūpniecisks ostas rajons un tā ir mazapdzīvota. Lielākā daļa dzīvojamo ēku ir 1–2 stāvu, un tās ir izvietotas šaurā strēmelē gar Daugavas krastu. Lielākās ielas ir Zilā iela un Voleru iela, kas pārtop Krēmeru ielā. Satiksmi ar citām Rīgas apkaimēm nodrošina Daugavgrīvas šoseja.

Voleros atrodas Daugavpils Universitātes aģentūra “Latvijas Hidroekoloģijas institūts”, kas veic akadēmiskus un lietišķus pētījumus ūdeņu ekoloģijā, koncentrējoties uz planktona un bentisko organismu sezonālo dinamiku, svešo sugu ietekmi uz dabīgo ekosistēmu, piesārņojošo vielu, tajā skaitā mikroplastmasas, izplatību un ietekmi uz organismiem un citus pētījumus. Voleros atrodas vairāki Latvijā nozīmīgi kokapstrādes, koksnes un koka izstrādājumu ražošanas uzņēmumi. Piemēram, SIA “Bono energy”, kas nodarbojās ar kurināmās šķeldas ražošanu, realizāciju un loģistiku. Voleru apkaimē, tostarp Krēmeros un Krievu salā, darbojās vairāki uzņēmumi, kas nodrošina graudaugu uzglabāšanu un eksportēšanu. Voleros atrodas SIA “Latvijas propāna gāze” eksporta bāze “Regus”, kas nodarbojās ar gāzes apgādi.

Voleros darbojas arī vairāki uzņēmumi, kas nodrošina akmeņogļu tranzītu. Piemēram, SIA “Rīgas ogļu termināls”, kas ir a/s “Riga Port Group” uzņēmums un specializējās dažāda veida ogļu apstrādē. Termināls savu darbību uzsāka 2019. gadā pavasarī Krievu salā, un tajā tiek izmantotas mūsdienīgas kraušanas iekārtas un tehnika. Lai slāpētu dažādu beramkravu putekļus, tiek izmantotas stacionāras un pārvietojamas mitrināšanas iekārtas, kā arī termināļa operatīvo zonu ierobežo ~ 2 km garš un 17 m augsts vēja (putekļu) žogs, kas samazina putekļu iekļūšanu apkārtējā vidē.

Šie un citi uzņēmumi nodarbina ievērojamu daļu Voleru un tuvāko apkaimju iedzīvotāju.

2024. gadā satiksmi ar citām Rīgas apkaimēm nodrošina Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” 3., 30. un 54. autobusa maršrutu kustība, kas savieno Voleru apkaimi ar Bolderāju, Daugavgrīvu, Centru, Iļģuciemu, Pļavniekiem un citām Rīgas apkaimēm.

Mūsdienās Voleru apkaimē neatrodas neviens no sociālās infrastruktūras objektiem.

No kādreizējām muižu ēkām saglabājusies tikai viena 18. gs. beigās celtā Voleru muižas dzīvojamā ēka, kas atrodas Voleru ielā Nr. 21. Ēkai 1998. gada 19. decembrī tika piešķirts reģiona nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Šī ēka ir vienīgais kultūras piemineklis visā Voleru apkaimē. Voleru muižas dzīvojamo ēku raksturo atturīgas baroka iezīmes ar lakonisku dekoru.

Dabas vērotāju un ornitologu apmeklēts objekts ir dabas liegums “Krēmeri”, kura plašāko jeb dienvidu daļu aizņem mitrājs, kas aizaudzis ar niedrēm, bet lieguma ziemeļu daļā pārsvarā ir sausa pļava, kas daļēji aizaugusi ar krūmiem un kokiem. Lieguma austrumu daļā atrodas dūņaina ūdenstilpe ar atklātu ūdeni un pavedienu glīvenes audzēm centrālajā daļā. Dabas liegumā ir sastopamas Latvijā īpaši aizsargājamas putnu sugas – lielais dumpis (Botaurus stellaris), niedru lija (Circus aeruginosus), Seivi ķauķis (Locustella luscinioides) un somzīlīte (Remiz pendulinus).

Dažādi apkaimes notikumi ir aprakstīti novadpētnieka Arvja Popes retrospektīvajā darbā “Rīgas galvenā nomale” (2005). Voleru (arī Krēmeru) apkaimes daba, iedzīvotāji un arhitektūra ir atspoguļota LTV ilggadējā raidījuma “Ielas garumā” sērijās (“Voleru iela” un “Krēmeru iela”).