Gaigalas iela atrodas Bolderājas apkaimes centrālajā daļā. Iela sākotnēji bija pazīstama kā Robežu iela, bet 1925. gadā tika pārdēvēta par Gaigalas ielu. Mūsdienās tā savieno Piestātnes ielu ar Finiera ielu, pildot būtiskas satiksmes artērijas funkciju – savienojot Bolderājas apkaimi ar citām Rīgas apkaimēm. Ielas apbūve sastāv no dažādu periodu gan savrupmāju, gan daudzdzīvokļu koka un mūra ēkām.

Gaigala jeb nire ir zosveidīgo kārtas pīļu apakšdzimtas sugas (Bucephala clangula), melnraiba nirējpīle ar samērā lielu galvu un īsu knābi.

20. gs. sākuma avotos minēts nosaukums Robežu iela. Rīgas administratīvajā teritorijā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1925. gadā pārdēvēta par Gaigalas ielu, jo agrākais ielas nosaukums dublēja jau esošo ielas nosaukumu Rīgas pilsētas statistiskajos rajonos – Torņakalnā un Bieriņos. Līdz 1940. gadam oficiālā numerācija septiņos gruntsgabalos, kas atradās tikai ielas nepāra numuru pusē. Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā nosaukums bija Ūdensrožu iela (Seerosenstraße).

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi. Sākotnēji iela veda gar Bolderājas centrālās daļas apbūvētās teritorijas robežu paralēli Rīgas–Bolderājas dzelzceļa līnijai, no Piestātnes ielas līdz Stūrmaņu ielai.

3. gruntsgabalā 20. gs. sākumā darbojās valsts uzturēta pamatskola. 1938. gadā šajā Rīgas pilsētai piederošajā gruntsgabalā uzcēla jaunu ēku, uz kuru pārcēla Bolderājas telefona centrāli (iepriekš Lielajā ielā Nr. 22). No tā paša gada tur darbojās arī Bolderājas pasta nodaļa. Līdz 80. gadiem tur atradās Rīgas 16. sakaru nodaļa. No 1986. gada bibliotēka/klubs “Bolderāja”. Mūsdienās Rīgas Centrālās bibliotēkas Bolderājas filiālbibliotēka.

11. gruntsgabalā 20. un 30. gados Rīgas pilsētai piederošā ēkā atradās Rīgas pilsētas policijas XI iecirkņa Bolderājas nodaļa.

13. gruntsgabalā 20. gados bijušajā Krievijas Impērijas armijas kazarmu ēkā darbojās Rīgas pilsētas 34. Bolderājas latviešu pamatskola (30. gados pārcelta uz jaunceltni Miglas ielā Nr. 9).

30. gadu sākumā, netālu no Gaigalas un Miglas ielu krustojuma atradās Rīgas–Bolderājas autobusu maršruta sākotnējais galapunkts.

Padomju otrreizējās okupācijas periodā 50. gados tika izbūvēts ielas turpinājums līdz jaunierīkotajai Platajai ielai, Gaigalas ielu savienojot ar Daugavgrīvas šosejas jauno trasi.

Mūsdienās iela atdalās no Piestātnes ielas un ved līdz Finiera ielai, kur pāriet Daugavgrīvas šosejā. Ielas garums ir 1099 metri, segums – dažādos periodos klāts asfaltbetons.

Gaigalas iela pārsvarā ir dzīvojamās apbūves iela, kuras ziemeļu un centrālajā daļā sastopamas dažādu periodu dzīvojamās ēkas, kas celtas 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākumā gan mūra, gan koka konstrukcijā. Ielas dienvidu daļā pastāv arī padomju okupācijas perioda daudzdzīvokļu ēku apbūve, kā arī mūsdienu komerciālā apbūve.

Apbūve kopumā atspoguļo Bolderājas sociāli–pilsētbūvniecisko raksturu, kur dzīvojamām ēkām līdzās ir pieejama sociālā infrastruktūra, dažādi pakalpojumi un publiskās iestādes.

Bolderājas apkaimes iedzīvotāji un ielas Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972). Bolderājas apkaimes iedzīvotāji un ielas ir aprakstīti novadpētnieka Arvja Popes darbā “Galvenā Rīgas nomale” (2005.). Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās – “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).