Lielupes iela atrodas Bolderājas apkaimes dzīvojamās zonas austrumu–ziemeļu–ziemeļrietumu daļā. Lielupes iela ir Miglas ielas turpinājums no Lielās ielas, šķērsojot Stūrmaņu ielu, līdz T veida krustojumam ar Gobas ielu.

Starpkaru periodā Lielupes iela bija viena no lielākajām un nozīmīgākajām Bolderājas ielām, kurā atradās vairākas amatnieku darbnīcas, pārtikas preču veikali un sīkpreču tirgotavas.

Ielas apbūve ietver dažādu periodu ēkas – gan 19. gs. otrās puses un 20. gs. pirmās puses savrupmājas, gan 20. gs. vidus un otrās puses daudzdzīvokļu namus.

Lielupes iela ir hodonīms, kura nosaukums cēlies no Lielupes upes nosaukuma.

20. gs. sākumā ielas nosaukums bija Rīgas iela. Galvaspilsētā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1938. gadā pārdēvēta par Lielupes ielu. Līdz padomju okupācijai 1940. gadā ielas oficiālā numerācija bija 28 gruntsgabalos. Otrā pasaules kara laikā, nacistiskās Vācijas okupācijas periodā, ielas nosaukums tika pārveidots un pielāgots vācu valodas lietojumam – Kurzemes upes iela (Kurländische Aa Straße).

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi. Ielas trase konstatējama avotos vismaz no 19. gs. otrās puses.

Līdz 20. gs. 30. gadiem iela stiepās no Meniķu ielas (mūsdienās nepastāv) gar Loču kanālu līdz Miglas ielai un tālāk līdz Jātnieku ielai. Līdz jaunās Bolderājas šosejas izbūvei tā bija savienota ar veco Bolderājas šoseju (arī Daugavgrīvas šoseju) – ceļu Rīgas virzienā.

1. gruntsgabalā 20. gs. sākumā atradās Bolderājas ugunsdzēsēju depo (arī Stūrmaņu ielā Nr. 17).

2. un 4. gruntsgabals – starpkaru periodā Rīgas pilsētas īpašums Loču kanāla krastā starp Meniķu un Viesnīcas ielu. 30. gadu otrajā pusē bijušajā loču kantora ēkā atradās Rīgas pilsētas sociālās apgādības nodaļas 9. nespējnieku patversme (pansionāts).

29. gruntsgabalā 30. gados uzcelta finiera fabrikas “Lignums” vadošo darbinieku dzīvokļu ēka. Tā cieta ugunsgrēkā 2001. gadā; mūsdienās ir pilnībā demontēta.

42. gruntsgabalā līdz 30. gadu beigām atradās Bolderājas kurpnieka J. Danča apavu darbnīca.

44. gruntsgabals līdz 30. gadu beigām bija Rīgas pilsētas īpašumā. 20. gadu beigās un 30. gados kādreizējās Bolderājas pagastmājas telpās atradās Rīgas pilsētas 8. bibliotēka ar lasītavu, kā arī bibliotēkas pārziņa Augusta Popela dzīvoklis. Ēkā bija izvietots arī Bolderājas–Daugavgrīvas Patērētāju biedrības veikals. Līdz mūsdienām apbūve nav saglabājusies.

48. gruntsgabalā padomju otrreizējās okupācijas periodā tika izvietots Baltijas kara flotes Atsevišķais sakaru bataljons un radiotehniskā aprīkojuma noliktavas.

70. gados, paplašinot Bolderājas austrumu un dienvidaustrumu daļas rūpniecisko apbūvi, Daugavgrīvas šoseja tika savienota ar Gaigalas ielu, savukārt Lielupes ielas posms pakļauts industriālajai apbūvei.

Mūsdienās Lielupes iela ir Miglas ielas turpinājums no Lielās ielas, šķērsojot Stūrmaņu ielu, līdz T veida krustojumam ar Gobas ielu. Ielas garums ir 1632 metri. Segums – dažādos periodos klāts asfaltbetons. Iela kalpo kā sekundāras satiksmes artērija, galvenokārt nodrošinot lokālo satiksmi.

Ielai raksturīga 19. gs. beigu, kā arī 20. gs. pirmās un otrās puses jaukta tipa apbūve. Dzīvojamās apbūves dinamika pēdējās desmitgadēs bijusi lēna – notiek pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana.

Bolderājas apkaimes ielas un iedzīvotāji Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).