Visbiežāk melanoma rodas ādā, bet var attīstīties arī gļotādās, acī un citās anatomiskās lokalizācijās. Melanoma cilvēka organismā ir bīstams ļaundabīgs audzējs.

Melanoma ir ļaundabīgs audzējs, kas attīstās no melanocītiem – pigmentu producējošām šūnām, kas galvenokārt atrodas epidermas bazālajā slānī, retāk gļotādās, acī un citās lokalizācijās. Melanoma veido nelielu daļu no visiem ādas ļaundabīgajiem audzējiem, tomēr izraisa lielāko daļu ar ādas vēzi saistīto nāves gadījumu augstās metastazēšanās spējas dēļ. Pēdējo desmitgažu laikā melanomas incidence pieaug lielākajā daļā pasaules valstu, vienlaikus agrīna diagnostika un imūnterapijas attīstība ir būtiski uzlabojusi pacientu dzīvildzi. Mūsdienās melanoma ir viena no visintensīvāk pētītajām onkoloģiskajām slimībām, kurā apvienojas dermatoloģijas, onkoloģijas, molekulārās bioloģijas, ģenētikas un mākslīgā intelekta (MI) sasniegumi.

Melanoma ir agresīvākais ādas ļaundabīgais audzējs. Tā rodas paša cilvēka organisma ģenētisku un ārējās vides faktoru mijiedarbības rezultātā. Nozīmīgākais riska faktors ir ultravioletais starojums, īpaši intensīva intermitējoša insolācija un saules apdegumi bērnībā un jaunībā. Slimības attīstību ietekmē arī iedzimta predispozīcija, fenotips, pigmentētu veidojumu skaits, imūnsistēmas stāvoklis un noteiktas ģenētiskas mutācijas.

Agrīni diagnosticēta melanoma lielākoties ir pilnībā izārstējama ķirurģiski, savukārt vēlīnās stadijās nepieciešama kompleksa ārstēšana, izmantojot ķirurģiju, staru terapiju, imūnterapiju un mērķterapiju.

Melanoma ir viena no nozīmīgākajām dermatoloģijas un onkoloģijas problēmām sabiedrības veselībā. Slimības sastopamība pieaug daudzās valstīs, īpaši populācijās ar gaišu ādas fototipu. Vienlaikus tā kalpo kā modelis personalizētai medicīnai, jo ārstēšanas taktiku arvien vairāk nosaka audzēja molekulārais profils.

Melanomu klasificē pēc anatomiskās lokalizācijas, histopatoloģiskā tipa, augšanas rakstura un molekulārā profila.

Galvenie histoloģiskie tipi ir virspusēji izplatītā melanoma (superficial spreading melanoma), mezglainā melanoma (nodular melanoma), lentigo maligna melanoma, akrālā lentiginozā melanoma, gļotādu melanoma, uveālā melanoma, desmoplastiskā melanoma, spitzoīdā melanoma un citi retāk sastopami varianti.

Slimības stadijas nosaka saskaņā ar TNM klasifikāciju, vērtējot audzēja biezumu (Breslova biezumu), čūlošanos, limfmezglu iesaisti un attālu metastāžu klātbūtni.

Diagnostikā būtiski elementi ir klīniskā apskate, dermatoskopija, digitālā dermatoskopija, visa ķermeņa fotografēšana (Total Body Photography), histopatoloģiskā izmeklēšana, molekulārā diagnostika, attēldiagnostika metastātiskas slimības gadījumā.

Melanomas attīstības izpratne balstās vairākās papildinošās teorijās.

Ultravioletās kanceroģenēzes teorija skaidro dezoksiribonukleīnskābes (DNS) bojājumu uzkrāšanos ultravioletā starojuma ietekmē, kas izraisa mutācijas un ļaundabīgu transformāciju.

Daudzpakāpju kanceroģenēzes teorija paredz pakāpenisku pāreju no normāla melanocīta uz invazīvu audzēju ģenētisku un epiģenētisku izmaiņu rezultātā.

Klonālās evolūcijas teorija uzsver audzēja šūnu evolūciju selekcijas ceļā, veicinot rezistences attīstību pret terapiju.

Audzēja mikrovides teorija analizē imūnsistēmas, stromas un iekaisuma nozīmi melanomas progresijā.

Galvenās pētniecības metodes ietver epidemioloģiskos pētījumus, klīniskos pētījumus, dermatoskopiju, digitālo attēlu analīzi, histopatoloģiju, imūnhistoķīmiju, molekulāro ģenētiku, pilna genoma sekvencēšanu, MI algoritmu izmantošanu medicīnisko attēlu analīzē, translācijas medicīnas pētījumus.

Pirmie melanomas gadījumi zināmi jau inkiem. Dokumentēti avoti pieejami kopš 18. gs., bet slimības histopatoloģiskā izpratne veidojās 19. gs. 20. gs. otrajā pusē tika ieviesta Breslova audzēja biezuma noteikšana un Klārka invāzijas līmeņi, kas kļuva par svarīgiem prognostiskajiem rādītājiem.

20. gs. 80.–90. gados plašu pielietojumu ieguva dermatoskopija, kas būtiski uzlaboja agrīnu melanomas diagnostiku. 21. gs. tika identificētas nozīmīgas molekulārās mutācijas (īpaši BRAF, NRAS, KIT), kas pavēra ceļu mērķterapijai.

Par vienu no nozīmīgākajiem pavērsieniem kļuva imūnkontrolpunktu inhibitoru ieviešana (anti-CTLA-4, anti-PD-1 terapija), kas ievērojami uzlaboja metastātiskas melanomas pacientu dzīvildzi.

Pašlaik intensīvi attīstās personalizētā medicīna, šķidrā biopsija, telpiskā transkriptomika, vienšūnas sekvencēšana, digitālā patoloģija, MI diagnostikā un riska prognozēšanā.

Par pasaulē vadošajiem melanomas pētniecības centriem uzskata Melanomas institūtu Austrālijā (Melanoma Institute Australia), Memoriālo Slouna-Keteringa vēža centru (Memorial Sloan Kettering Cancer Center), Nacionālo vēža institūtu (National Cancer Institute) u. c. Eiropā nozīmīga ir Eiropas Dermatoonkoloģijas asociācija (European Association of Dermato-Oncology) un Starptautiskā Dermatoskopijas biedrība (International Dermoscopy Society).

Latvijā melanomas diagnostika un pētniecība notiek Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Universitātē, Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā.

Galvenie zinātniskie žurnāli melanomas un dermatoonkoloģijas jomā ir: Journal of the American Academy of Dermatology (kopš 1979. gada), JAMA Dermatology (kopš 1882. gada), British Journal of Dermatology (kopš 1888. gada), Journal of Investigative Dermatology (kopš 1938. gada), The Lancet Oncology (kopš 2000. gada), Annals of Oncology (kopš 1990. gada), Nature Cancer (kopš 2020. gada), Pigment Cell & Melanoma Research (kopš 2008. gada).

Melanomas diagnostikas un ārstēšanas attīstībā īpaši nozīmīgi ir šādi pētnieki: Aleksanders Breslovs (Alexander Breslow) – Breslova biezuma autors; Voliss Klārks (Wallace Clark Jr.) – Klārka invāzijas līmeņu autors; Alfrēds Kopfs (Alfred Kopf) – agrīnās melanomas diagnostikas pionieris; Darels Rigels (Darrell Rigel) – epidemioloģijas un profilakses pētījumi; Džuzepe Ardženciāno (Giuseppe Argenziano) – dermatoskopijas diagnostisko algoritmu izstrāde; Haralds Kitlers (Harald Kittler) – digitālā dermatoskopija un attēlu analīze; Džons Tompsons (John Thompson) – melanomas ķirurģija un klīniskie pētījumi; Karoline Robēra (Caroline Robert) – imūnterapija un mērķterapija; Džordžīna Longa (Georgina Long) – metastātiskas melanomas ārstēšana; Ričards Skoljērs (Richard Scolyer) – melanomas patoloģija un translācijas pētniecība.