Veneroloģija aptver baktēriju, vīrusu, sēnīšu un parazītu izraisītas infekcijas, kas galvenokārt izplatās seksuāla kontakta ceļā. Nozīmīgākās slimības ir sifiliss, gonoreja, hlamīdiju infekcija, trihomonoze, dzimumorgānu herpes, cilvēka papilomas vīrusa infekcija, cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcija un vīrushepatīti, kas var tikt pārnesti dzimumceļā. Pastāv citas lipīgas ādas slimības, kuras iespējams iegūt dzimumkontaktu ceļā. Tomēr to pārnese iespējama arī cieša kontakta laikā, piemēram, sadzīvē. Pie šīs grupas pieder kašķis, kontagiozie moluski, kaunuma utis un dažas citas. Seksuāli transmisīvās infekcijas būtiski ietekmē reproduktīvo veselību, grūtniecības norisi, jaundzimušo veselību un sabiedrības veselību kopumā. Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir definējusi, ka seksuāli transmisīvajām infekcijām ir nozīmīga ietekme uz seksuālo un reproduktīvo veselību pasaulē. 

Veneroloģija ir cieši saistīta ar dermatoloģiju, infektoloģiju, ginekoloģiju, uroloģiju, sabiedrības veselību un mikrobioloģiju. 

Termins “veneroloģija” veidots no latīņu valodas vārda Venus ‘Venēra’, kas romiešu mitoloģijā ir mīlestības dieviete, un grieķu valodas vārda λόγος, logos ‘mācība’, ‘zinātne’. Grieķu valodā veneroloģija ir αφροδισιολογία, afrodisiología.

Vēsturiski ar šo terminu apzīmēja mācību par slimībām, kas ir saistītas ar dzimumkontaktiem. Tomēr mūsdienās veneroloģija un dermatoloģija tiek apvienotas vienā zinātnē – dermatoveneroloģijā.

Veneroloģijas praktiskā nozīme ir seksuāli transmisīvo infekciju agrīna diagnostika, efektīva ārstēšana, komplikāciju novēršana un infekciju izplatības ierobežošana sabiedrībā. Neārstētas infekcijas var izraisīt iegurņa orgānu iekaisuma slimību vīriešiem, sievietēm – neauglību, hroniskas sāpes, ārpusdzemdes grūtniecību, grūtniecības komplikācijas. Var rasties arī jaundzimušo inficēšanās.

Teorētiskā nozīme ir saistīta ar infekciju pārneses mehānismu, mikroorganismu rezistences, imūnās atbildes, vakcinācijas, seksuālās uzvedības un sabiedrības veselības intervences pētīšanu. Veneroloģija ir nozare, kurā individuāla pacienta ārstēšana vienlaikus ir arī infekcijas kontroles un profilakses pasākums.

Veneroloģija ir klīniskās medicīnas un sabiedrības veselības nozare. Eiropā tā tradicionāli bieži tiek apvienota ar dermatoloģiju (dermatoveneroloģija).

Veneroloģijas galvenie sastāvelementi ir seksuāli transmisīvo infekciju klīniskā diagnostika, laboratoriskā diagnostika, ārstēšana, partneru izmeklēšana un ārstēšana, epidemioloģiskā uzraudzība, profilakse, seksuālās veselības izglītība, vakcinācija un infekciju kontroles politika. Pēdējos gados par veneroloģijas izaicinājumu ir kļuvis jautājums par atsevišķu slimību izraisošo baktēriju rezistenci pret antibakteriālo terapiju.

Veneroloģijas teorētisko pamatu veido infekcijas slimību, epidemioloģijas, imunoloģijas un sabiedrības veselības teorijas. Infekcijas pārneses teorijas skaidro, kā mikroorganismi tiek pārnesti dzimumkontakta, asiņu, vertikālas transmisijas vai cieša ādas un gļotādu kontakta ceļā.

Epidemioloģiskās teorijas analizē infekciju izplatību populācijā, riska grupas, partneru tīklus un profilakses pasākumu efektivitāti. Mikrobu rezistences teorijas ir īpaši nozīmīgas gonorejas ārstēšanā, jo Neisseria gonorrhoeae spēj attīstīt rezistenci pret vairākām antibiotiku grupām. Mūsdienās būtiska nozīme ir arī vakcinācijas teorijām, piemēram, cilvēka papilomas vīrusa infekcijas un B hepatīta profilaksē.

Veneroloģijā izmanto klīniskās, laboratoriskās un epidemioloģiskās pētniecības metodes. Klīniskajā praksē nozīmīga ir anamnēze, dzimumorgānu, ādas un gļotādu apskate, simptomu izvērtēšana un riska faktoru noteikšana.

Laboratoriskās metodes ietver nukleīnskābju amplifikācijas testus, seroloģiskos izmeklējumus, mikroskopiju, mikrobioloģisko kultivēšanu, antibiotiku jutības noteikšanu un molekulāro tipēšanu. Pētniecībā izmanto arī populāciju pētījumus, reģistrus, uzliesmojumu analīzi, klīniskos pētījumus, vakcīnu efektivitātes pētījumus un sabiedrības veselības intervences novērtēšanu.

Seksuāli transmisīvās slimības ir zināmas kopš senatnes, taču veneroloģija kā patstāvīga medicīnas joma izveidojās pakāpeniski, attīstoties klīniskajai medicīnai, mikrobioloģijai un sabiedrības veselībai. Sifilisa plašā izplatība Eiropā 15. un 16. gs. būtiski veicināja šīs jomas attīstību. Ilgu laiku sifiliss un gonoreja tika uzskatīti par cieši saistītām vai pat vienas slimības izpausmēm.

19. gs., attīstoties bakterioloģijai, tika identificēti vairāki nozīmīgi slimību ierosinātāji. 20. gs. nozari būtiski mainīja seroloģisko testu, antibiotiku un sabiedrības veselības programmu ieviešana. Penicilīna lietošana sifilisa ārstēšanā kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pavērsieniem veneroloģijā. 20. gs. beigās HIV infekcijas epidēmija būtiski paplašināja veneroloģijas saistību ar infektoloģiju, imunoloģiju, epidemioloģiju un sabiedrības veselības politiku.

Mūsdienās veneroloģija ir starpdisciplināra nozare, kuras centrā ir ne tikai infekciju ārstēšana, bet arī profilakse, agrīna diagnostika, partneru apzināšana, vakcinācija un seksuālās veselības veicināšana. Starptautiskajās vadlīnijās arvien lielāka uzmanība pievērsta diagnostikas precizitātei, antimikrobiālās rezistences uzraudzībai, HIV profilaksei, cilvēka papilomas vīrusa vakcinācijai un stigmas mazināšanai. Latvijā Slimību profilakses un kontroles centrs nodrošina seksuāli transmisīvo infekciju ārstēšanas vadlīnijas un klīniskos resursus speciālistiem.

Nozīmīgākās problēmas ir gonorejas antimikrobiālā rezistence, sifilisa gadījumu pieaugums vairākās valstīs, iedzimta sifilisa novēršana, hlamīdiju infekcijas biežums, HIV un citu infekciju līdzinfekcijas, nevienlīdzīga piekļuve diagnostikai un ārstēšanai. Pētniecībā nozīmīga ir jaunu diagnostikas testu, vakcīnu, profilakses stratēģiju un jaunu antibakteriālu līdzekļu izstrāde.

Nozīmīga organizācija ir Starptautiskā seksuāli transmisīvo infekciju apkarošanas savienība (International Union against Sexually Transmitted Infections), kas izstrādā ārstēšanas vadlīnijas un apvieno speciālistus seksuāli transmisīvo infekciju jomā.

Eiropā būtiska nozīme ir Eiropas Dermatoloģijas un veneroloģijas akadēmijai (European Academy of Dermatology and Venereology), kas dibināta 1987. gadā Luksemburgā un apvieno dermatoloģijas un veneroloģijas profesionāļus.

Nozīmīgas institūcijas un organizācijas ir arī PVO, Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (European Centre for Disease Prevention and Control), ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (Centers for Disease Control and Prevention), nacionālie sabiedrības veselības institūti, universitāšu klīnikas un seksuālās veselības centri.

Latvijā veneroloģija vēsturiski un organizatoriski ir cieši saistīta ar dermatoloģiju. Speciālistu sagatavošana notiek dermatologa venerologa specialitātē. Studiju laiks rezidentūrā dermatoveneroloģijas specialitātē šobrīd ir trīs gadi.

Nozīmīgi periodiskie izdevumi veneroloģijā un seksuāli transmisīvo infekciju pētniecībā ir Sexually Transmitted Infections (kopš 1925. gada), Sexually Transmitted Diseases (kopš 1977. gada), International Journal of STD & AIDS (kopš 1990. gada), Journal of the European Academy of Dermatology and Venereology (kopš 1991. gada), Clinical Infectious Diseases (kopš 1979. gada), The Lancet Infectious Diseases (kopš 2001. gada), Eurosurveillance (kopš 1995. gada) un Emerging Infectious Diseases (kopš 1995. gada).

Džons Hanters (John Hunter) – skotu ārsts, ķirurgs, 18. gs. būtiski ietekmēja venerisko slimību izpēti, lai gan daļa viņa uzskatu vēlāk tika pārskatīta, attīstoties mikrobioloģijai un klīniskajai diagnostikai; Filips Rikors (Philippe Ricord) – viens no 19. gs. pamatlicējiem veneroloģijā, skaidroja sifilisa un gonorejas klīniskās atšķirības un būtiski ietekmēja venerisko slimību klasifikāciju; Alberts Neisers (Albert Neisser) – 1879. gadā aprakstīja gonorejas ierosinātāju Neisseria gonorrhoeae, kas kļuva par nozīmīgu pavērsienu bakterioloģiskajā diagnostikā; Frics Šaudins (Fritz Schaudinn) un Ērihs Hofmans (Erich Hoffmann) – 1905. gadā identificēja sifilisa ierosinātāju Treponema pallidum, kas ļāva precīzāk izprast slimības etioloģiju; Pēteris Sniķers – 20. gs. pirmā pusē Latvijas dermatoloģijas un veneroloģijas izglītības pamatlicējs, praktizējošs ārsts un viens no aktīvākajiem sifilisa apkarotājiem mūsu valstī; Augusts fon Vasermans (August von Wassermann) – izstrādāja seroloģisku sifilisa diagnostikas metodi, kas ilgstoši bija viens no nozīmīgākajiem sifilisa laboratoriskās diagnostikas instrumentiem.