Mazais dūkuris ir mazs ūdensputns. Ligzdošanas areāls fragmentēts – Eiropā, Centrālāzijā, Āzijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā un Āfrikā. Lielākajā areāla daļā sastopams visu gadu, bet Austrumeiropā, Centrālāzijā un Austrumķīnā–Korejas pussalā tikai ligzdo. Latvijā novērojams visu gadu, taču ziemo nelielā skaitā. Ligzdošanas laikā apdzīvo nelielus aizaugošus ezeriņus, dīķus un vecupes. Pārtiek galvenokārt no kukaiņiem un to kāpuriem.

Pēters Simons Pallass (Peter Simon Pallas) 1764. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Colymbus ruficollis, taču mūsdienās mazā dūkura zinātniskais nosaukums ir Tachybaptus ruficollis. Ģints nosaukums veidots no grieķu valodas vārdiem ταχύς, takhus ‘ātrs’ un βάπτω, bapto ‘ienirt’. Savukārt sugas apzīmējums veidots no latīņu valodas vārdiem rufus ‘ruds’ un collum ‘kakls’.

Sugai izdalītas desmit pasugas: Tachybaptus ruficollis ruficollis (ligzdo Eiropā), Tachybaptus ruficollis albescens (no Kaukāza līdz Kazahstānas austrumu daļai, dienvidos līdz Indijai, Šrilankai un Mjanmai), Tachybaptus ruficollis iraquensis (Irākā un Irānas dienvidrietumos), Tachybaptus ruficollis capensis (Āfrikā, galvenokārt uz dienvidiem no Sahāras, bet arī Ēģiptē), Tachybaptus ruficollis poggei (Austrumāzijā, tostarp Kuriļu salās, Japānā, Hainaņā un Taivānā), Tachybaptus ruficollis philippensis (Filipīnu ziemeļu daļā), Tachybaptus ruficollis cotabato (Mindanao (Filipīnu dienvidu daļā)), Tachybaptus ruficollis vulcanorum (no Javas līdz Tanimbaras salām), Tachybaptus ruficollis tricolor (no Sulavesi līdz Jaungvinejai un Mazajām Zunda salām), Tachybaptus ruficollis collaris (no Jaungvinejas ziemeļu daļas līdz Bugenvila salai). Latvijā sastopama pasuga T. r. ruficollis.

Ķermeņa garums ir 23–29 cm, svars – 130–260 g. Mazs ūdensputns ar druknu ķermeni un izteikti pūkainu pakaļgalu. Abu dzimumu putni līdzīgi. Vasarā apspalvojums tumši brūns, kastaņbrūni vaigi un kakla priekšpuse. Pie knābja pamata neliels, bet uzkrītošs dzeltens laukumiņš. Ziemā ķermeņa pamatkrāsa dzeltenīgi brūna, mugurpuse un galvas virsa tumša.

Raksturīgs sauciens ligzdošanas laikā ir skaļš, tarkšķošs “bibibibibibibi...”.

Mazais dūkuris ir gājputns, Latvijā novērojams visu gadu, taču ziemo nelielā skaitā.

Ligzdošanas laikā apdzīvo nelielus aizaugošus ezeriņus, dīķus un vecupes. Dzīvesveids ir slēpts – cenšas uzturēties ūdensaugu aizsegā un iztraucēts strauji ienirst. Tomēr ceļošanas laikā var būt sastopams arī pilnīgi klajās ūdenstilpēs.

Pārtiek galvenokārt no kukaiņiem un to kāpuriem, piemēram, viendienītēm, strautenēm, blaktīm, vabolēm, divspārņiem, makstenēm, spārēm. Ēd arī gliemjus, vēžveidīgos un abiniekus (galvenokārt kurkuļus) un sīkas zivtiņas.

Ligzdu – peldošu un trūdošu ūdensaugu krāvumu – būvē starp virsūdens augu stublājiem vai applūdušos krūmos. To būvē abi pāra putni.

Olas baltas, bet trūdošā ligzdas materiāla ietekmē kļūst brūnganas. Olu izmērs vidēji ir 37,8x26,2 mm. Dējumā parasti 4–6, bet reizēm – 2–7 olas. Perē abi pāra putni, perēšanas ilgums ir 19–25 dienas. Latvijā atzīmēts tikai viens perējums gadā, bet citur zināms, ka gadā var būt divi vai pat trīs perējumi.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē abi pieaugušie putni, bet tēviņš var mazuļus aprūpēt viens pats, ja mātīte uzsāk veidot jaunu ligzdu. Lidspēju mazuļi iegūst apmēram 44–48 dienu vecumā.

Ligzdošanas areāls fragmentēts – Eiropā (izņemot ziemeļu daļu), Centrālāzijā, Āzijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā un Āfrikā (izņemot Sahāras tuksnesi). Lielākajā areāla daļā sastopams visu gadu, bet Austrumeiropā, Centrālāzijā un Austrumķīnā–Korejas pussalā tikai ligzdo. Pasaules populācijas tendence nav zināma.

Ligzdošanas izplatība Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem mazliet palielinājusies. Eiropā ligzdojošā populācija ir stabila.

Latvijā 20. gs. sākumā mazais dūkuris bija rets ligzdotājs. 20. gs. 90. gadu sākumā lēsts, ka ligzdojošā populācija ir 300–800 pāru liela. 2018. gadā populācijas vērtējums bija 100–160 pāru, bet 2024. gadā – 150–220 pāru. Ņemot vērā atšķirības Latvijas teritorijas apsekotībā un sugas slēpto dzīvesveidu, populācijas tendenci uzskata par nezināmu.

Ligzdošanas izplatība kopš 1980. gada nav būtiski mainījusies, taču jāņem vērā, ka sugu tā slēptā dzīvesveida dēļ ir grūti konstatēt.

Latvijā ziemojošo mazo dūkuru skaits ir neliels. 20. gs. 90. gadu sākumā vērtēts, ka Latvijā ziemo 0–20 indivīdu. 2019.–2024. gadā Latvijā ziemoja 5–61 putns. Lielākais vienuviet ziemojošo putnu skaits reģistrēts Bauskā, kur 2021. gada 23. janvārī Edgars Laucis novērojis 21 mazo dūkuri: 19 Mūsā un 2 Mēmelē.

Caurceļošanas laikā rudenī var novērot lielākā skaitā. 2023. gada 13. septembrī Edgars Smislovs Orenīšu–Drabāku dīķos (pie Lubāna) novēroja 60 putnus. Savukārt Zvejsalas–Ļodānu dīķos (arī pie Lubāna) 2015. gada 19. septembrī Igors Deņisovs uzskaitīja 51 mazo dūkuri.

Pasaulē un Eiropā suga nav atzīta par apdraudētu, bet Latvijā nelielās ligzdojošās populācijas dēļ suga atzīta par apdraudētu.

Latvijā draudi sugai nav pētīti. Eiropas līmeņa novērtējumā atzīmēts, ka suga ir jutīga pret putnu gripu, tāpēc to var apdraudēt šīs slimības uzliesmojumi nākotnē. Populācija var ievērojami samazināties pēc aukstām ziemām ziemošanas vietās. Populāciju negatīvi ietekmē mitrāju iznīcināšana, piesārņošana un izmantošana rekreācijai, bet to bieži atsver jaunu dīķu un ūdenskrātuvju veidošana.

Mazais dūkuris iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā.