Itāļu valodas vārds mandolino ir deminutīvs no mandola un nozīmē ‘mazā mandola’. Nosaukumi mandola, mandora un tiem radniecīgās formas dažādos laikmetos izmantotas vairākiem lautas tipa instrumentiem. To senāko cilmi saista ar sengrieķu pandoura, tomēr instrumentu nosaukumu un uzbūves attīstība nav bijusi vienmērīga.

Mandolīnas galvenās sastāvdaļas ir korpuss, grifs, stīgas, tiltiņš un stīgturis. Korpuss darbojas kā akustisks rezonators. Augšējo deku visbiežāk izgatavo no egles, bet apakšējo deku un sānus – galvenokārt no kļavas, palisandra vai cita blīva cietkoka. Neapoles mandolīnas bļodveida korpusa aizmugure tiek salīmēta no daudzām šaurām koka līstēm, kurām izmanto kļavu, palisandru un citus cietkokus. Plakankorpusa mandolīnas uzbūve ir līdzīga ģitāras uzbūvei, savukārt arkveida korpusa mandolīnas augšējā un apakšējā deka tiek izgrebta līdzīgi vijoles saimes instrumentu dekām. Korpusam var būt apaļš vai ovāls rezonanses atvērums vai arī divi vijoles tipa f formas rezonanses atvērumi. Grifa darbvirsmā iestiprinātie metāla stienīši sadala to pustoņiem atbilstošās iedaļās. Metāla stīgas pāri kustīgam tiltiņam vai slieksnītim ir piestiprinātas pie stīgtura korpusa apakšējā daļā. Mūsdienu mandolīnai visbiežāk ir astoņas stīgas, kuras apvienotas četros, unisonā skaņotos pāros. No zemākā uz augstāko stīgu pāri skaņojums ir g, d1, a1, e2. Mandolīnas menzūra parasti ir aptuveni 33–36 cm. Pēc stīgas ieskandināšanas skaņa ātri izdziest, tāpēc ilgstošas skaņas iespaidu rada ar tremolo.

Pēc Hornbostela–Zaksa (Hornbostel–Sachs) mūzikas instrumentu klasifikācijas, mandolīna ir saliktais hordofons. Neapoles mandolīna ar bļodveida korpusu ietilpst kakla lautu grupā (321.321-6), bet plakanā vai arkveida korpusa mandolīna – kakla kārblaušu grupā (321.322-6). Indekss 6 norāda, ka stīgas ieskandina ar plektru jeb mediatoru.

Klasifikācija pēc korpusa uzbūves: Neapoles jeb bļodveida korpusa mandolīna (bowlback, roundback mandolin), plakanā korpusa mandolīna (flatback mandolin), arkveida korpusa mandolīna (archtop mandolin) un pilnkorpusa elektriskā mandolīna

Klasifikācija pēc reģionālās izcelsmes: Neapoles, Romas, Milānas jeb Lombardijas, Dženovas, Brešas un Kremonas mandolīna. Vēsturiskie paveidi atšķiras ar korpusa formu, stīgu skaitu, materiālu un skaņojumu.

Klasifikācija pēc amerikāņu arkveida korpusa konstrukcijas: A tipa mandolīna (A-style) ar simetrisku, bumbierveida korpusu un F tipa mandolīna (F-style) ar dekoratīvu spirālveida korpusa izvirzījumu

Klasifikācija pēc skaņas pastiprināšanas veida: akustiskā, elektroakustiskā un elektriskā mandolīna

Mandolīnu saimē ietilpst mandolīna, mandola, oktāvas mandolīna, mandolčells (mandocello) un mandobass. Mandolīnu orķestros pirmās un otrās mandolīnas pilda vijolēm līdzīgu funkciju, mandolas – altu, bet mandolčelli – čellu funkciju.

Mandolīnas rašanās saistīta ar Eiropas lautu un viduslaiku giternu. 16.–17. gs. Francijā un Itālijā bija pazīstama mandora jeb mandola – neliels lautas tipa instruments ar zarnu stīgām. 17. gs. Itālijā no mandolas attīstījās mazāks instruments mandolino. Senākajām mandolīnām bija zarnu stīgas, dažāds stīgu pāru skaits un skaņojums. Tās spēlēja ar labās rokas pirkstiem vai putna spalvas plektru.

Muzikologi Džeimss Tailers (James Tyler) un Pols Spārkss (Paul Sparks) nošķir divas agrīnās mandolīnas tradīcijas. Zarnu stīgu mandolino bija īpaši izplatīts Ziemeļitālijā un visbiežāk tika spēlēts ar pirkstiem. 18. gs. Neapolē izveidojās cita tipa instruments ar metāla stīgām, kustīgu tiltiņu un pie korpusa piestiprinātu stīgturi. To spēlēja ar plektru. Šī Neapoles mandolīna kļuva par mūsdienās izplatītākā mandolīnas veida pamatu.

Liela nozīme tās attīstībā bija Neapoles instrumentu meistaru Vinačiju (Vinaccia) dzimtai. 18. gs. otrajā pusē tās meistari izgatavoja mandolīnas ar četriem dubultstīgu pāriem, kuri tika skaņoti kvintās. Metāla stīgas palielināja skaņas spilgtumu un skaļumu. 18. gs. mandolīna kļuva pazīstama arī ārpus Itālijas. Eiropā koncertēja itāļu mandolīnisti, tika publicētas spēles metodes un skaņdarbi mandolīnai.

18. gs. beigās un 19. gs. sākumā mandolīnas popularitāte akadēmiskajā mūzikā mazinājās, tomēr instruments saglabājās Itālijas tautas un sadzīves muzicēšanā. 19. gs. pēdējā ceturksnī mandolīna Eiropā piedzīvoja jaunu popularitātes vilni. To veicināja ceļojoši itāļu ansambļi un mandolīnisti. Tika dibināti mandolīnu klubi, kvarteti un orķestri. Nozīmīgi mandolīnas virtuozi, pedagogi un komponisti bija Rafaēle Kalače (Raffaele Calace), Karlo Munjērs (Carlo Munier), Silvio Ranjēri (Silvio Ranieri) un Džuzepe Petīne (Giuseppe Pettine).

19. gs. beigās Amerikas Savienotajās Valstīs mandolīnu sāka pārveidot pēc vijoles uzbūves principiem. Orvils Gibsons (Orville Gibson) izveidoja instrumentus ar izliektām, no masīvkoka grebtām dekām. Uzņēmuma Gibson meistars Loids Loārs (Lloyd Loar) 20. gs. 20. gados pilnveidoja F tipa mandolīnu. Tās spēcīgais, īsais skanējums vēlāk kļuva raksturīgs blūgrāsa mūzikai. Bils Monro (Bill Monroe) mandolīnu padarīja par vienu no šī žanra pamata instrumentiem.

Brazīlijā mandolīnai radniecīgo instrumentu bandolim plaši izmanto šoru (choro) mūzikā. Mandolīna ieguva vietu arī Īrijas un Lielbritānijas tautas mūzikā, Japānas mandolīnu orķestros un citu reģionu muzicēšanas tradīcijās.

Latvijā mandolīna īpašu popularitāti ieguva 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē. To izmantoja mājas muzicēšanā, saviesīgos vakaros, amatieru ansambļos un orķestros. 1934. gadā dokumentēts Rīgas ebreju mandolīnu orķestra Herclias koncerts, kurā piedalījās 35 mūziķi. Pēc Otrā pasaules kara mandolīnas lietojums pakāpeniski samazinājās. 21. gs. instrumenta spēles tradīciju atjauno tautas mūzikas kopas un Rīgas mandolīnu orķestris. Kopš 2015. gada Latvijā rīkoti arī mandolīnai veltīti mūzikas svētki.

Mandolīnu spēlē sēdus vai stāvus, instrumentu turot ķermeņa priekšā un parasti iekarot siksnā. Ar kreisās rokas pirkstiem stīgas piespiež pie grifa iedaļām. Tā kā mandolīnas menzūra ir īsa, vienā pozīcijā pirksti var aptvert lielāku skaņu diapazonu nekā uz ģitāras. Skaņojums kvintās ļauj izmantot vijoles spēlei radniecīgus aplikatūras principus.

Stīgas parasti ieskandina ar mediatoru. Ilgstošas skaņas iespaidu rada tremolo – ātra un vienmērīga mediatora kustība abos virzienos pa vienu stīgu pāri. Citi raksturīgi paņēmieni ir legato, skaņas ieslidināšana (slide), dubultnotis, akordu spēle, arpedžo un stīgu slāpēšana. Blūgrāsā izmanto crosspicking – secīgu akorda skaņu spēli uz vairākiem stīgu pāriem, kā arī īsu, slāpētu akorda triepienu (chop), kuru visbiežāk spēlē takts otrajā un ceturtajā ceturtdaļā.

Mandolīnas partiju parasti raksta vijoles atslēgā reālajā skanējumā. Labās rokas mediatora kustības var apzīmēt ar lejup un augšup vērstām zīmēm. Tremolo notācijā norāda ar atkārtotu nošu rakstu vai šķērssvītrām pie nošu kātiem.

Mandolīnas nelielais izmērs, vieglā pārnēsāšana un iespēja spēlēt gan melodiju, gan akordus sekmēja tās izplatību amatieru un mājas muzicēšanā. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā mandolīnu klubi un orķestri kļuva par nozīmīgu pilsētu muzikālās dzīves daļu Eiropā, Ziemeļamerikā un Japānā. Tie veicināja nošu izdevniecību, instrumentu būves un mūzikas izglītības attīstību.

Akadēmiskajā mūzikā mandolīna tiek izmantota kā solo, kamermūzikas un orķestra instruments. Tautas un populārajā mūzikā tā ieguvusi dažādas funkcijas. Itālijā mandolīna kļuvusi par vienu no atpazīstamākajiem Neapoles muzikālās kultūras simboliem. Blūgrāsā tā ir gan solo, gan ritma instruments, Brazīlijas šoru mūzikā bandolim spēlē melodiju un improvizāciju, bet Īrijas tautas mūzikā mandolīnu izmanto deju melodijām un dziesmu pavadījumiem.

18. gs. mandolīnai komponēja Antonio Vivaldi (Antonio Vivaldi). Viņa koncerts mandolīnai un orķestrim Do mažorā RV 425 un koncerts divām mandolīnām un orķestrim Sol mažorā RV 532 ir vieni no pazīstamākajiem instrumenta repertuāra darbiem. Sonātes, koncertus un kamermūziku mandolīnai rakstīja Johans Ādolfs Hase (Johann Adolf Hasse), Džovanni Batista Džervāzio (Giovanni Battista Gervasio) un Džovanni Batista Sammartini (Giovanni Battista Sammartini).

Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart) mandolīnu izmantoja Dona Žuana serenādē “Nāc pie loga, mana dārgā” (Deh, vieni alla finestra) operā “Dons Žuans” (Don Giovanni, 1787). Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven) komponēja sonatīnes, adagio un variācijas mandolīnai ar klavierēm vai klavesīnu WoO 43 un WoO 44. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā nozīmīgu oriģinālrepertuāru radīja mandolīnisti R. Kalače un K. Munjērs.

Mandolīnas tembru simfoniskajā, operas un baleta mūzikā izmantojuši Džuzepe Verdi (Giuseppe Verdi), Gustavs Mālers (Gustav Mahler), Arnolds Šēnbergs (Arnold Schönberg), Antons Vēberns (Anton Webern), Sergejs Prokofjevs (Сергей Сергеевич Прокофьев) un Igors Stravinskis (Игорь Фёдорович Стравинский). Nozīmīgas mandolīnas partijas sastopamas G. Mālera septītajā un astotajā simfonijā, A. Šēnberga “Serenādē” (Serenade, op. 24), S. Prokofjeva baletā “Romeo un Džuljeta” (Roméo et Juliette, 1936) un I. Stravinska baletā “Agons” (Agon, 1957).

Nozīmīgi 20.–21. gs. akadēmiskās mandolīnas izpildītāji ir Ugo Orlandi (Ugo Orlandi), Katerīna Lihtenberga (Caterina Lichtenberg), Karlo Aonco (Carlo Aonzo), Avi Avitals (Avi Avital), Jakobs Ruvēns (יעקב ראובן) un Alons Sariels (Alon Sariel). Amerikas kantrī un blūgrāsa tradīciju pārstāv B. Monro, Džesijs Makreinoldss (Jesse McReynolds), Deivids Grismens (David Grisman), Sems Bušs (Sam Bush), Maiks Māršals (Mike Marshall) un Kriss Tailijs (Chris Thile). Brazīlijas šoru nozīmīgākie mandolīnisti ir Luperse Miranda (Luperce Miranda), Žakobs du Bandolims (Jacob do Bandolim) un Hamiltons de Holanda (Hamilton de Holanda).