Vladislavs Račkevičs bija valstsvīrs un politiķis, kurš nebija cieši saistīts ne ar vienu partiju, lai gan pēc maršala Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) 1926. gada 12.–15. maijā īstenotā valsts apvērsuma viņš atbalstīja J. Pilsudska vadīto Sanācijas (Sanacja) politisko kustību, kuras mērķis bija valsts pārvaldes pārveidošana. Otrā pasaules kara laikā, kas bija sācies 1939. gada 1. septembrī, prezidents Ignacijs Moscickis (Ignacy Mościcki) 1939. gada 27. septembrī viņu iecēla par savu pēcteci, un amatā viņš stājās 1939. gada 30. septembrī. V. Račkevičs politiskajā amatā demonstrēja mērenību un sadarbojās ar Polijas valdību trimdā – sākotnēji Parīzē un vēlāk Londonā, darbojoties politiskajā gaisotnē, kas Polijai bija ārkārtīgi sarežģīta. Viņa īstenotās politikas lēmumi izraisīja ilgstošu politisko fragmentāciju poļu trimdas kopienā Londonā un visā pasaulē.

Dzimis Kaukāzā, kur V. Račkeviča ģimene bija nonākusi pēc vectēva zemes īpašnieka Minskas guberņā Benedikta (Benedykt) izsūtījuma par piedalīšanos 1863. gada sacelšanās notikumos. V. Račkeviča tēvs Juzefs Račkevičs (Józef Raczkiewicz) bija jurists un tiesnesis Kutaisi. Māte Ludvika (Ludwika; dzimusi Lukaševiča Łukaszewicz) bija mājsaimniece. V. Račkevičs mācījās ģimnāzijā Tverā un beidza to 1903. gadā, bet no 1904. gada studēja Pēterburgas Universitātē (tagad Sanktpēterburgas Valsts universitāte, Санкт-Петербургский государственный университет) – sākumā matemātiku, bet vēlāk tieslietas – un tur darbojās slepenās organizācijās, kas bija saistītas ar Nacionālo līgu (Liga Narodowa), – Nacionālajā jaunatnes organizācijā (Organizacja Młodzieży Narodowej) un Nacionālajā jaunatnes savienībā “Zet” (Związek Młodzieży Narodowej “Zet”). Baidoties no aresta, V. Račkevičs 1909. gadā pārgāja uz Tērbatas Universitātes (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) Juridisko fakultāti (studijas beidza 1911. gadā).

Pēc studiju pabeigšanas un militārā dienesta Krievijas armijā (1911–1912) V. Račkevičs apmetās uz dzīvi Minskā. 1912. gada 25. septembrī viņš tur apprecējās ar Jadvigu Ņesluhovsku (Jadwiga Niesłuchowska; laulībā bērnu nebija) un sāka praktizēt kā jurists.

Pirmā pasaules kara laikā V. Račkevičs dienēja Krievijas armijas Minskas garnizonā. Pēc Februāra revolūcijas sākuma 1917. gada martā viņš iesaistījās poļu armijas veidošanā un tika ievēlēts par Polijas karavīru savienības (Związek Wojskowych Polaków) priekšsēdētāju Minskā; no 1917. gada jūlija V. Račkevičs vadīja Polijas Augstāko militāro komiteju (Naczelny Polski Komitet Wojskowy) Petrogradā, bet pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada novembrī – no 1918. gada februāra – vadīja Poļu bruņoto spēku Augstāko padomi (Rada Naczelna Polskiej Siły Zbrojnej) Kijivā. Komitejas un vēlāk padomes paspārnē Krievijas armijas sastāvā dažādos laika posmos līdz 1918. gadam tika izveidoti trīs poļu korpusi; vēlāk vācieši un austrieši tos atbruņoja. Pēc kara beigām 1918. gada decembrī V. Račkevičs ieradās Varšavā un uz īsu brīdi iestājās Polijas armijā (1918. gadā uzņemts kā leitnants, dienestu 1920. gadā beidza kā majors). Poļu un padomju kara laikā, kas sākās 1919. gada februārī, viņš ieņēma dažādus amatus Polijas pagaidu pārvaldē Baltkrievijā. Pēc tam, kad 1920. gada 9. oktobrī ģenerāļa Lucjana Želigovska (Lucjan Żeligowski) spēki ieņēma Viļņu un 1920. gada novembrī tika izveidota Centrālā Lietuva, V. Račkevičs 1920. gada decembrī tika iecelts par Polijas valdības delegātu šajā reģionā.

1921. gada 28. jūnijā V. Račkevičs stājās iekšlietu ministra amatā Vincentija Vitosa (Wincenty Witos) valdībā un pildīja šos pienākumus līdz 1921. gada 13. septembrim; 1921. gada 10. oktobrī V. Račkevičs tika iecelts par Novogrudekas vojevodu. No 1924. gada 29. augusta V. Račkevičs pildīja valdības pilnvarotā pienākumus Viļņā, bet no 1925. gada 14. jūnija atkal ieņēma iekšlietu ministra amatu Aleksandra Skšiņska (Aleksander Skrzyński) valdībā, kā arī vēlāk, no 1925. gada 20. novembra, Vladislava Grabska (Władysław Grabski) valdībā. V. Račkevičs atstāja ministriju 1926. gada 5. maijā un nepievienojās nākamajai V. Vitosa valdībai, kas tika izveidota 1926. gada 10. maijā; tomēr pēc J. Pilsudska īstenotā valsts apvērsuma (1926. gada 12.–15. maijā) V. Račkevičs atbalstīja J. Pilsudska Sanācijas kustību un 1926. gada 18. maijā prezidents I. Moscickis viņu iecēla par Viļņas vojevodu. Pēc uzvaras Senāta vēlēšanās 1930. gada novembrī V. Račkevičs 1930. gada 9. decembrī tika ievēlēts par šīs parlamenta palātas maršalu. 1934. gadā V. Račkevičs kļuva par Pasaules poļu savienības (Światowy Związek Polaków z Zagranicy), Akadēmiskās jaunatnes draugu biedrības (Towarzystwo Przyjaciół Młodzieży Akademickiej), Vispārizglītojošo pamatskolu celtniecības atbalsta biedrības (Towarzystwo Popierania Budowy Szkół Powszechnych) un Poļu novadpētniecības biedrības (Polskie Towarzystwo Krajoznawcze) priekšsēdētāju. Pēc tam, kad prezidents I. Moscickis 1935. gada 10. jūlijā atlaida Senātu, viņš secīgi pildīja Krakovas vojevodas, pēc tam atkal iekšlietu ministra un, visbeidzot, Pomerānijas vojevodas pienākumus. Kad 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš, V. Račkevičs pameta vojevodistes centru Toruņu un devās uz Volīniju. 1939. gada 17. septembrī viņš pie Kutiem šķērsoja Rumānijas robežu un caur Bukaresti 1939. gada 27. septembrī nokļuva Parīzē. Prezidents I. Moscickis, kurš Rumānijā bija internēts, 1939. gada 30. septembrī atkāpās no amata un par savu pēcteci iecēla V. Račkeviču. Tajā pašā dienā V. Račkevičs Parīzē deva amata zvērestu un pārņēma prezidenta pienākumus; pateicoties šiem soļiem, tika saglabāta varas konstitucionālā pēctecība, un V. Račkevičs ieņēma prezidenta amatu līdz pat savai nāvei.

Padziļinoties ekonomiskajai krīzei un pildot iekšlietu ministra pienākumus, viņš vadīja bezdarbnieku streiku un demonstrāciju apspiešanu Kališā, Vloclavekā, Strijā un Ļubļinā 1926. gada martā un aprīlī. 1936. gada janvārī V. Račkevičs izsludināja politiski ieslodzīto amnestiju, kas bija apjomīgākā starpkaru periodā. 1936. gada martā un aprīlī viņš atkal vadīja bezdarbnieku nemieru apspiešanu Krakovā, Ļvivā, Poznaņā un Gdiņā.

Kara un trimdas apstākļos, nevēloties saasināt politisko situāciju, 1939. gada 30. septembrī V. Račkevičs nāca klajā ar paziņojumu, kurā apņēmās īstenot savas konstitucionālās prerogatīvas (kas ļāva viņam rīkoties neatkarīgi) ciešā saskaņā ar premjerministru ģenerāli Vladislavu Sikorski (Władysław Sikorski). Lai nodrošinātu valsts struktūru darbības nepārtrauktību, viņš izvairījās no politiskiem strīdiem. V. Račkevičs pat parakstīja dekrētus, kuriem pats nepiekrita, tostarp 1940. gada 30. maija dekrētu par komisijas izveidi, kurai bija jānosaka Polijas armijas virsnieku atbildība par militāro sakāvi 1939. gada septembrī. Pēc tam, kad 1940. gada maijā Vācija iebruka Francijā, V. Račkevičs 1940. gada 21. jūnijā evakuējās uz Lielbritāniju. Tur viņš saskārās ar daudziem politiskiem konfliktiem, tomēr nekad nepieļāva Polijas varas iestāžu darbības paralīzi. Neraugoties uz sabiedroto un atsevišķu poļu politiķu spiedienu, viņš atteicās no kompromisiem ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) jautājumā par Polijas varas iestāžu struktūru pēckara periodā un stingri atteicās atzīt jebkādus lielvalstu lēmumus, kas vērsti pret Londonā esošajām Polijas varas iestādēm. Tas noveda pie tā, ka pēc kara beigām 1945. gada maijā Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Lielbritānija 1945. gada 5. jūlijā atzina Varšavā izveidoto Nacionālās vienotības pagaidu valdību, un no tā brīža Londonā esošās Polijas varas iestādes pakāpeniski zaudēja starptautisko atbalstu. 1947. gada aprīlī viņš par savu pēcteci iecēla Augustu Zaleski (August Zaleski), tādējādi mainot iepriekš pieņemto lēmumu prezidenta amatā iecelt Tomašu Arciševski (Tomasz Arciszewski). Šis lēmums vēlāk izraisīja Londonā esošo Polijas trimdas varas iestāžu sašķelšanos konkurējošos grupējumos, kas saglabājās līdz pat 1972. gadam.

V. Račkevičs bija mērenības politiķis. Ieņemot dažādus valdības amatus, viņš prata gūt atbalstu cilvēku vidū ar pretējiem uzskatiem. Būdams prezidents, viņš centās sadarboties ar premjerministru; tomēr, pieņemot lēmumus, kas bija pretrunā ar premjerministra gribu, viņš neeskalēja konfliktus un parasti mazināja potenciālo domstarpību asumu, bieži vien tās pieklusinot saskarsmē ar dažādām politiskajām grupām, kuru aktīvisti centās šos konfliktus saasināt. Viņš centās saliedēt dažādas politiskās aprindas, un mūža nogalē par viņa galveno rūpi kļuva varas nodošana. Lai gan lēmums nodot amatu A. Zaleskim atbilda konstitūcijai, tomēr pārkāpa iepriekšējās politiskās vienošanās un kļuva par iemeslu ilgstošam konfliktam poļu politiskās trimdas vidē Rietumos.

V. Račkevičs apbalvots ar “Polonia Restituta” ordeņa Lielo lenti, Neatkarības krustu un militārā ordeņa “Virtuti Militari” Sudraba krustu. 1995. gada 8. decembrī Senāta komitejas sēžu zāle tika nosaukta V. Račkeviča vārdā.

2008. gadā Polijas pasts sērijā “Polijas Republikas prezidenti trimdā” izdeva pastmarku ar viņa attēlu. 2010. gadā Toruņā, maršala biroja ēkas priekšā, tika atklāts tēlnieka Zbigņeva Mikeleviča (Zbigniew Mikielewicz) veidotais V. Račkeviča piemineklis. 2022. gada oktobrī Kutaisi, Gruzijā, Gruzijas un Polijas draudzības laukumā, tika atklāts V. Račkeviča krūšutēls (tēlnieks Gžegožs Viteks, Grzegorz Witek). Ar Polijas Republikas Senāta lēmumu 2017. gads tika pasludināts par V. Račkieviča gadu.