Jomas iela atrodas Bolderājas apkaimes centrālajā daļā un savieno Lielupes un Gaigalas ielu. Tai raksturīga 19. gs. otrās puses, 20. gs. pirmās un otrās puses vienstāvu un divstāvu vienģimeņu māju apbūve, galvenokārt koka vai kombinētā konstrukcijā.

Joma ir sekla, ar ūdeni pildīta ieplaka, ko no jūras nošķir smilšu sanesumu strēle.

Sākotnējais ielas nosaukums bija Smilšu iela. Rīgas administratīvajā teritorijā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1925. gadā pārdēvēta par Jomas ielu, jo agrākais ielas nosaukums dublēja jau esošo ielas nosaukumu Rīgas pilsētas statistiskajā rajonā – Vecpilsētā (mūsdienās Vecrīga). Līdz padomju okupācijai 1940. gadā ielas oficiālā numerācija bija 16 gruntsgabalos. Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā nosaukums saglabājās, pielāgojot to vācu valodas lietojumam – Jomas iela (Johmenstraße).

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi.

20. gs. sākumā un 20.–30. gados iela stiepās no Lielupes ielas pāri Gobas ielai līdz Rožu ielai (mūsdienās Mežrozīšu iela).

2. gruntsgabalā esošajā ēkā 30. gadu beigās atradās tirgotāja Šajas Mediņa krāmu tirgotava.

13. gruntsgabala namā līdz 30. gadu beigām atradās Bolderājas evaņģēliski luteriskās draudzes administratīvās pārvaldības nodaļa.

Pēc Otrā pasaules kara ielai tika ierīkots pagarinājums līdz Gaigalas ielai.

Mūsdienās savieno Lielupes ielu un Gaigalas ielu. Tās garums ir 718 metri, segums – dažādos periodos klāts asfaltbetons.

Jomas ielai, līdzīgi kā citām Bolderājas apkaimes centrālās daļas ielām, ir raksturīga 19. gs. otrās puses, 20. gs. pirmās un otrās puses vienstāvu un divstāvu vienģimeņu māju apbūve, galvenokārt koka vai kombinētā konstrukcijā.

Apbūves dinamika pēdējās desmitgadēs nav bijusi strauja – nav daudz plašu daudzstāvu projektu vai intensīvas pārbūves, salīdzinot ar citām Rīgas apkaimju attīstības zonām. Bolderājā lielākoties norisinās pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana, nelieli būvniecības projekti un lokāli infrastruktūras uzlabojumi, nevis intensīvs apbūves blīvuma pieaugums.

Bolderājas apkaimes iedzīvotāji un ielas Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).