Mencu iela atrodas Bolderājas apkaimes centrālajā daļā un savieno Lielo ielu un Stūrmaņu ielu. Tai raksturīga 19. gs. otrās puses, kā arī 20. gs. pirmās un otrās puses vienstāvu un divstāvu savrupmāju apbūve, galvenokārt koka vai kombinētā konstrukcijā. Apbūves dinamika pēdējās desmitgadēs bijusi lēna, notiek pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana un nelieli infrastruktūras uzlabojumi.

Menca (Gadus morhua) ir plēsīga jūras zivs, kas dzīvo aukstos un mērenos ūdeņos un tiek plaši izmantota pārtikā.

20. gs. sākumā ielas nosaukums bija Elizabetes iela. Rīgā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1925. gadā pārdēvēta par Mencu ielu, jo agrākais ielas nosaukums dublēja jau esošo Elizabetes ielas nosaukumu Rīgas statistiskajā rajonā – Bulvāri. Līdz 1940. gadam oficiāla numerācija 26 gruntsgabalos. Otrā pasaules kara laikā, nacistiskās Vācijas okupācijas periodā, saglabājās starpkaru perioda nosaukums – Mencu iela (Dorschstraße).

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi. Mūsdienu ielas trase ir konstatējama avotos vismaz no 19. gs. otrās puses.

1a gruntsgabalā esošajā namā līdz 1940. gadam darbojās “Bolderājas aptieka” (dibināta 1883. gadā), 20. gs. 30. gadu beigās īpašniece – farmācijas maģistre (Latvijas Universitāte, 1937) Valīde Blakšeniece.

13. gruntsgabalā 20. gs. 20. un 30. gados atradās Harija Gerca kungu un dāmu frizētava.

Iela no Lielās ielas līdz Stūrmaņu ielai. Tās garums ir 584 metri, segums – jaukts, dažādos periodos klāts asfaltbetons un grants un šķembu segums.

Mencu ielai, līdzīgi kā citām Bolderājas apkaimes centrālās daļas ielām, ir raksturīga vienstāvu un divstāvu 19. gs. otrās puses, kā arī 20. gs. pirmās un otrās puses savrupmāju ēku apbūve, bieži koka vai kombinētā konstrukcijā.

Apbūves dinamika šajā apkaimes daļā pēdējās desmitgadēs nav bijusi strauja – nav daudz plašu daudzstāvu projektu vai intensīvas pārbūves, salīdzinot ar citām Rīgas apkaimju attīstības zonām. Bolderājā lielākoties norisinās pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana, nelieli būvniecības projekti un lokāli infrastruktūras uzlabojumi, nevis intensīvs apbūves blīvuma pieaugums.

16. gruntsgabalā esošajā ēkā 20. gs. 20. un 30. gados dzīvoja mūziķis Jūlijs Bite.

Bolderājas apkaimes ielas un iedzīvotāji Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).