Iela atrodas Bolderājas apkaimes dzīvojamās zonas ziemeļaustrumu daļā. Spailes iela ir Lielupes ielas atzars, kas beidzas strupceļā netālu no Hapaka grāvja ietekas Daugavā. Ielai raksturīga 20. gs. pirmās un otrās puses vienstāvu un divstāvu savrupmāju apbūve, galvenokārt koka vai kombinētā konstrukcijā. Apbūves dinamika pēdējās desmitgadēs bijusi lēna, notiek pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana un nelieli infrastruktūras uzlabojumi.

Zvirgzds ir neliela, šķautņaina akmens forma, savukārt spaile apzīmē konkrētam zvejniecības veidam paredzētu zvejas rīku, piemēram, tīklu komplektu.

20. gs. sākumā ielas nosaukums bija Krasta iela. Rīgas administratīvajā teritorijā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1925. gadā pārdēvēta par Zvirgzdu ielu, jo agrākais ielas nosaukums dublēja jau esošo Krasta ielas nosaukumu Rīgas pilsētas statistiskajā rajonā – Latgale. Līdz 1940. gadam oficiālā numerācija deviņos gruntsgabalos. Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā nosaukums – Zvirgzdu iela (Kieselstraße). Padomju otrreizējās okupācijas periodā, 1961. gadā, pārdēvēta par Spailes ielu.

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi. Mūsdienu ielas aptuvenā trase konstatējama avotos no 20. gs. sākuma. Sākotnēji iela no Lielupes ielas līdz Stūrmaņu ielai un tālāk gar apbūvēto gruntsgabalu robežu pāri Vārpu ielai (mūsdienās – Lemešu iela).

8. gruntsgabalā esošajā ēkā 20. gs. 20. gados darbojās K. Kalnbirzes filca fabrika.

Mūsdienās Spailes iela ir Lielupes ielas atzars, kas beidzas strupceļā netālu no Hapaka grāvja ietekas Daugavā. Ielas garums ir 318 metri, segums – jaukts, grants un šķembu, arī zemes.

Spailes ielai, līdzīgi kā citām Bolderājas apkaimes centrālās, ziemeļu un ziemeļaustrumu daļas ielām, ir raksturīga vienstāvu un divstāvu 19. gs. otrās puses, kā arī 20. gs. pirmās un otrās puses savrupmāju apbūve, bieži koka vai kombinētā konstrukcijā.

Šajā apkaimes daļā lielākoties norisinās pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana, nelieli būvniecības projekti un lokāli infrastruktūras uzlabojumi, nevis intensīvs apbūves blīvuma pieaugums.

Bolderājas apkaimes ielas un iedzīvotāji Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).