Veru dialekts pieder Baltijas jūras somu valodu dienvidu grupai un no valodas vēstures viedokļa ir senās dienvidigauņu valodas mūsdienu pēctece, kopā ar seto, mulgi un tartu dialektu, ko bieži vien dēvē arī par valodām. Dienvidigauņu valoda no pārējām Baltijas jūras somu valodām atdalījās agri un tās mūsdienu varianti ir saglabājuši vairākas senās dienvidigauņu valodai raksturīgas īpatnības. Agrāk igauņu dialektoloģijā veru tika uzskatīta par igauņu, nevis dienvidigauņu dialektu, un šāda koncepcija joprojām atspoguļota Igaunijas valodas likumdošanā.

Veru valoda pieder pie urāliešu valodu virssaimes somugru valodu saimes Baltijas jūras somu valodu grupas dienvidigauņu valodas dialektiem. Tā ir izveidojusies no dienvidigauņu valodas, tāpat kā seto, mulgi, tartu, Krāsnas igauņu, Ludzas igauņu un leivu dialekti. Tā kā veru valodas runātāju skaits ir vislielākais, mūsdienās dažkārt veru valoda tiek izmantota kā sinonīms dienvidigauņu valodai.

Pēc 2021. gada Igaunijas tautas skaitīšanas datiem veru un seto valodu prot aptuveni 100 000 cilvēku (veru un seto prasme tika skaitīta kopā). Pēc datiem šo valodu pratēju skaits ir pieaudzis kopš 2011. gada tautas skaitīšanas, kad prasmi norādīja aptuveni 90 000 cilvēku. Lai gan dati norāda pieaugumu, pēc valodnieku domām tas nāk no lielākas apzināšanās, nevis no valodas prasmes pieauguma. Tātad, neraugoties uz samērā lielo pratēju skaitu, tiek uzskatīts, ka veru valoda pieder pie ļoti apdraudētām valodām, jo gandrīz visi runātāji ir bilingvāli, protot gan veru, gan igauņu valodu, un vairums veru valodas pratēju ar saviem bērniem runā igauņu valodā. Mājās ar bērniem un jauniešiem veru valodā runā ļoti maz, un jaunākām paaudzēm valodas prasme ir zema. Valodas pārmantošana no paaudzes paaudzē beidzās jau kopš 20. gs. 60. gadiem, kad ar bērniem apzināti vairs nerunāja tajā valodā. Nav zināms, cik mūsdienās ir aktīvu veru valodas runātāju.

Vēsturiski veru valoda tikusi runāta Dienvidigaunijas Veru apriņķī, kas igauniski mūsdienās dēvēta par Vana-Veromā un administratīvi sadalīta starp Veru, Pelvas un Valgas apriņķiem. Tomēr veru valodas pratēji mūsdienu Igaunijā nedzīvo vairs tikai tajās teritorijās, kur vēsturiski veru valoda tikusi runāta, bet arī citur, īpaši lielākajās pilsētās (Tallinā, Tartu). 2021. gadā gandrīz divas trešdaļas cilvēku, kuri sevi identificēja kā veru un seto valodu runātājus, bija vai nu dzimuši un auguši ārpus Dienvidigaunijas, vai arī izbraukuši no vietām, kur vēsturiski valoda tikusi runāta.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas saistīts ar veru valodu, ir tās statuss. Mūsdienu veru runātāji paši savu valodu uzskata par valodu, nevis par dialektu. Veru kopiena 2023. gadā to pasludināja par Igaunijas pamatiedzīvotāju valodu. Arī igauņu valodniecībā pēdējās desmitgadēs par dominējošu ir kļuvusi izpratne, ka dienvidigauņu valoda, no kuras veru valoda attīstījusies, ir patstāvīga valoda, nevis igauņu valodas dialekts. Valodnieki iesaka par valodu saukt gan kādreizējo dienvidigauņu valodu, gan tās pēcteces – veru, seto, mulgi, tartu (pēc sāmu valodas/valodu piemēra Somijā).

Toties agrāk igauņu dialektoloģijā veru tika uzskatīta par igauņu valodas dialektu kopā ar ziemeļigauņu dialektiem. Igaunijas valsts valodas politika joprojām ir balstīta šajā tradīcijā un likumdošanā veru valoda, kā arī seto, mulgi un tartu valodas, tiek uzskatītas par igauņu valodas reģionālajiem paveidiem (dialektiem), nevis par atsevišķām valodām. Gan Valodas likumā (Keeleseadus), gan “Igauņu valodas attīstības stratēģijā 2021.–2035. gadam” (Eesti keele arengukava 2021–2035) ir minēts šo valodas paveidu aizsardzības, lietošanas un attīstīšanas nozīmīgums, taču netiek regulēts, kā un kādā apjomā tas būtu darāms.

Dienvidigauņu valodai 17.–19. gs. bija izveidota rakstu valoda (tā sauktā Tartu valoda), kurā jau 1686. gadā izdota Jaunā Derība (Wastne Testament). Pieņemts, ka Dienvidigaunijas skolās 18.–19. gs. vismaz daļēji izglītība tika sniegta vietējā valodā, jo drukātas bija vairākas ābeces un mācību grāmatas. Tartu rakstu valoda izzuda 20. gs. sākumā, kad ziemeļigauņu rakstu valoda kļuva par visu Igauniju vienojošo literāro valodu. Izzušanai bija vairāki iemesli, tajā skaitā dienvidigauņu valodas mazāks areāls, igauņu nacionālās identitātes veidošanās, nepieciešamība pēc vienotas literārās valodas, kā arī ekonomiski apsvērumi, kas saistīti ar izdevumu izdošanu divās valodās.

Līdz ar dienvidigauņu rakstu valodas izzušanu sāka pazust arī runātie paveidi. Kad Igaunija ieguva neatkarību un nostiprinājās igauņu literārās valodas lietošana skolās, sāka ierobežot vietējo valodu lietošanu. Laika gaitā vietējās valodas sāka uzskatīt par kļūdainām un neizglītoto cilvēku valodām. Padomju okupācijas laikā šīs tendences pastiprinājās un novirzi no literārās valodas uzskatīja par kļūdu.

20. gs. otrajā pusē no jauna dienvidigauņu valodām veidoja literārās valodas. Sākotnēji tika mēģināts radīt vienotu rakstības sistēmu gan veru, gan seto valodas pierakstam (võro-seto kiil), taču mūsdienās veru un seto rakstu valodas apzināti tiek veidotas atšķirīgi. Veru valodā tiek izdotas grāmatas un periodiskie izdevumi, kuru izdošanu vada Veru institūts (Võru Instituut). Institūts nodarbojas ar veru valodas un kultūras pētniecību un attīstīšanu kopš 1995. gada. Veru rakstu valodai izveidoti valodas resursi un lietošanas iespējas, piemēram, attīstīts automātiskās tulkošanas rīks. Veru valodā reizi divās nedēļās iznāk laikraksts Uma Leht. Tomēr nacionālajos plašsaziņas līdzekļos veru valodas lietojums ir margināls: Igaunijas Sabiedrisko mediju (Eesti Rahvusringhääling) radiostacijā Vikerraadio katru nedēļu skan piecu minūšu raidījums veru valodā.

Lai gan skolām radīti mācību materiāli veru valodas pasniegšanai un apgūšanai, vietējās skolās un bērnudārzos veru valodu māca maz. 2021./2022. mācību gadā veru valodas un kultūras nodarbības bija ieviestas aptuveni trešdaļā Vana-Veromā skolās. Tajās iespējams apgūt veru valodu kā fakultatīvu priekšmetu (visbiežāk reizi nedēļā). Taču veru valodas mācības skolēniem nav obligātas, tāpēc nodarbībās piedalījās tikai aptuveni 5 % no vietējiem skolēniem. Bērnudārzos kopš 2011. gada veru valodas apguve notiek pēc valodas ligzdas metodes, kas tiek īstenota vienu dienu nedēļā. Šāda valodas mācīšana ieviesta aptuveni trešdaļā bērnudārzu, kur mācībās piedalās aptuveni 15 % bērnudārza audzēkņu. Tomēr veru valodas apguvēju skaits pēdējās desmitgadēs ir samazinājies. Intereses trūkuma iemesls ir veru valodas ierobežotā lietderība darba tirgū salīdzinājumā, piemēram, ar igauņu un angļu valodu. Ārpus teritorijas, kur veru valoda vēsturiski runāta, valodu iespējas apgūt kursos Tartu Universitātē (Tartu Ülikool).

Veru valodā ir 9 patskaņi (a, e, i, o, u, õ, ä, ö, ü), 31 divskanis, kas sastopams veru cilmes vārdos, un 24 līdzskaņi (h, h´, j, k, k´, l, l´, m, ḿ, n, ń, p, ṕ, r, ŕ, s, ś, t, t´, ts, tś, v, v´ un glotāls slēdzenis, ko reizēm apzīmē ar burtu q). Visi līdzskaņi, izņemot puspatskani j un glotālo slēdzeni, var būt palatalizēti. Turklāt palatalizētais līdzskanis var atrasties gan vārda sākumā (piemēram, tsirk), gan vidū (piemēram, pall´o), gan beigās (piemēram, kamḿ). Veru valodā, tāpat kā vairākās citās Baltijas jūras somu valodās, sastopama progresīvā patskaņu harmonija: ja vārda pirmajā zilbē ir priekšējās rindas patskanis, tad arī nākamajās zilbēs ir priekšējās rindas patskaņi (piemēram, vägevüs); savukārt, ja pirmajā zilbē ir pakaļējās rindas patskanis, tad arī nākamajās zilbēs ir pakaļējās rindas patskaņi (piemēram, purõma). Izņēmums ir patskanis /ö/, kas nākamajās zilbēs neparādās.

Veru valoda lielā mērā ir fleksīva, tādēļ tai raksturīga plaša celmu mijas sistēma. Tajā sastopama gan Baltijas jūras somu valodām raksturīgā trīskāršā kvantitātes (Q) mija (piemēram, Q3 liim : Q2 leeme : Q3 liimi) un pakāpes mija (piemēram, hand : hanna : handa), gan abu kombinācija (piemēram, higi : hii : hiki), gan arī mija, kas neietilpst ne kvantitātes, ne pakāpes mijas kategorijā (piemēram, kaiv : kao : kaivo). Pakāpes mija var parādīties arī nākamajās zilbēs, tostarp dažos gramatiskajos rādītājos (piemēram, raamat : raamadu : raamatut; salīdzināmās pakāpes rādītājs – -mp : -mba : -mpa).

Skaitļa kategorijai ir divi locekļi: vienskaitlis un daudzskaitlis. Deklinējamiem vārdiem nominatīva daudzskaitļa rādītājs ir glotāls slēdzenis (pini : piniq), bet citos locījumos visbiežāk sastopamais daudzskaitļa rādītājs ir -i, kas saplūst ar celma patskani. Piemēram, vārdā pini (‘suns’) daudzskaitļa adesīva forma ir pinele, kur vārda beigās esošais -le ir locījuma galotne, savukārt pirms tās esošais -e- ir radies, saplūstot celma patskanim -i (vienskaitļa nominatīvā pini) ar daudzskaitļa rādītāju -i (t. i., i + i > e).

Locījuma kategorijā ir 13 locekļi:

Īpašības vārdu salīdzināmās pakāpes veido sintētiski, izmantojot piedēkli -mb vai -mp (piemēram, illos : ilosamb ‘skaists : skaistāks’), savukārt vispārāko pakāpi veido analītiski, lietojot vārdu kõgõ ‘vis-’ kopā ar salīdzināmo pakāpi (piemēram, kõgõ ilosamb ‘visskaistākais’).

Darbības vārdu konjugācijas kategorija ietver skaitļa un personas kategorijas. Personu galotnes ir šādas:

Laika kategorijai ir četri locekļi: tagadne, vienkāršā pagātne, saliktā tagadne (perfekts) un saliktā pagātne (pluskvamperfekts), turklāt pēdējās divas ir analītiskas formas. Tagadne netiek īpaši marķēta. Vienkāršās pagātnes rādītāji ir dažādi; visbiežāk sastopamais vienkāršās pagātnes rādītājs ir -i, kas vienskaitļa 3. personā var izpausties vienīgi palatalizācijas veidā (piemēram, laula ‘es dziedu’, lauli ‘es dziedāju’, laul ‘viņš/viņa dzied’, laul´ ‘viņš/viņa dziedāja’). Standarta noliegumu veru valodā izsaka ar nolieguma vārdu un darbības vārda konnegatīvo formu, un visās personās tiek lietota viena un tā pati nolieguma forma. Nolieguma vārda tagadnes forma ir ei(q), bet pagātnes forma – es. Nolieguma vārds var atrasties gan pirms darbības vārda (ei lääq ‘neiet’, es lääq ‘negāja’), gan aiz tā (lää eiq, lää es); pēdējā gadījumā tas var asimilēties ar darbības vārda galotnes patskani (lää-äs). Veru valodā ievērojami biežāk sastopams noliegums, kur nolieguma vārds atrodas pirms darbības vārda.

Darbības kategorijai ir divi locekļi: personiskā un bezpersoniskā forma. Personiskā forma nav īpaši marķēta, savukārt bezpersoniskā forma ir marķēta. Teikumā bezpersonisko formu lieto gan impersonālā, gan personālā pasīva izteikšanai. Izteiksmes kategorijai ir seši locekļi: nemarķētā īstenības izteiksme, kā arī pavēles, vēlējuma (kondicionāļa), jusīva, atstāstījuma (evidenciālā) un potenciāļa izteiksme. Potenciālis mūsdienu veru valodā sastopams reti.

Papildus finītajām darbības vārda formām veru valodā ir arī nefinītās formas: divi infinitīvi, četras divdabju formas (personiskās un bezpersoniskās formas tagadnes un pagātnes divdabji) un konverba forma.

Tipiskā vārdu secība veru valodā ir SVX (subjekts–verbs–pārējie teikuma locekļi), taču vārdu kārtība ir samērā brīva un mainās atkarībā no teikuma informācijas struktūras.

Mūsdienās ar veru valodas pētniecību visvairāk nodarbojas Veru Institūtā un Tartu Universitātes Igauņu un vispārīgās valodniecības institūtā (Eesti ja üldkeeleteaduse instituut). Veru valodu agrāk ir vākusi un aprakstījusi Hela Kēma (Hella Keem), mūsdienās – Helena Plado (Helen Plado), Līna Lindstrema (Liina Lindström). Veru valodas izrunu ir pētījuši Pire Terasa (Pire Teras) un Janeks Vābs (Janek Vaab). Morfoloģiju ir aprakstījis Sulevs Iva (Sulev Iva). Veru valodas sociolingvistisko stāvokli ir pētījusi Kadri Koreinika (Kadri Koreinik).