Līnis ir vidēji liela saldūdens zivs, kas pieder pie līņu dzimtas Tincidae. Vislabāk jūtas lēni tekošās vai stāvošās ūdenstilpēs ar nelielu dziļumu, bagātīgu veģetāciju un mīkstu grunti, kur pieejama dažāda neliela izmēra dzīvnieku valsts barība, galvenokārt zoobentoss. Līņa dabiskās izplatības areāls ir Eirāzijas saldūdeņi, bet introducēts arī citos kontinentos. Var nodzīvot vairāk nekā 10 gadus, pārsniegt 60 cm garumu un vairāk nekā 4 kg svaru. Līnis ir viena no atpazīstamākajām un iecienītākajām Latvijas un Eiropas valstu zivīm.

Līnis ir vidēja lieluma zivs. Tam raksturīgs samērā augsts un no sāniem nedaudz saplacināts ķermenis. Galva īsa, koniska, bet mute vidēji liela, vērsta uz priekšu un nedaudz uz leju, ar biezām lūpām. Pie mutes divi taustekļi, kas atgādina “ūsas”. Acis nelielas un ar sarkanīgu krāsojumu. Ķermeņa krāsojums veidojas atkarībā no dzīves vides, bet pamatā tumši zaļš, olīvzaļš ar zeltainu spīdumu, vēders gaišāks nekā sāni. Ķermenis klāts ar smalkām, cikloīdām zvīņām, kas dziļi iegremdētas ādā. Zvīņas un ādu sedz samērā biezs gļotu slānis. Spuras noapaļotas un biezas, parasti tumšā krāsā. Salīdzinājumā ar citām zivju sugām līnim ir liela un plata astes spura, bet astes stumbrs ir resns un īss. Piemērotos vides apstākļos līnis var sasniegt vairāk nekā 60 cm garumu un 4 kg svaru. Reģistrēti īpatņi, kas sasnieguši 70 cm garumu un 7 kg svaru (Anglija). Tēviņiem vēdera spuras biezākas, lielākas un vairāk izliektas uz āru nekā mātītēm, ķermeņa sānos virs vēdera spuras ir muskuļains izvirzījums, kas ir galvenās dzimumu atšķirības pazīmes (novērojams ne agrāk kā dzīves otrajā gadā). Mātītes izmēros ir lielākas nekā tēviņi.

Unikālā izskata dēļ līni ir grūti sajaukt ar citu sugu zivīm, izņemot atsevišķas pazīmes (piemēram, ķermeņa forma, ūsas), kas ir līdzīgas karpai, īpaši karpas paveidam – ādas karpai.

Faktiskais dzimumbrieduma vecums mainās atkarībā no augšanas tempa. Siltākos apstākļos (izplatības dienvidu reģionos un Britu salu dienvidos) uzrāda ātrākus augšanas tempus un agrāku dzimumbriedumu nekā populācijas vēsākos reģionos. Tēviņiem dzimumgatavība parasti iestājas gadu ātrāk (2–3 gadi) nekā mātītēm (3–6 gadi). Nav raksturīgas garas nārsta migrācijas, un līnim nav speciālu uzvedības pielāgojumu nārsta vietas sagatavošanai un aizsardzībai. Līņi nārstam izvēlas blīvi aizaugušas, ne pārāk dziļas ūdenstilpju piekrastes. Nārsto pa pāriem vai nelielos baros rītausmā vai naktī nelielā (aptuveni 1 m) dziļumā. Nārsta laiks un temperatūra atšķiras atkarībā no reģiona. Nārsts parasti notiek maija otrajā pusē un jūnijā, kad ūdens temperatūra tuvojas 20 °C, bet var norisināties arī vēlāk – jūlijā un augustā pie augstākām temperatūrām. Nārsta procesā parasti vienai mātītei cieši seko viens vai vairāki tēviņi un mātīte ik pēc kāda laika iznērš ikru porciju, ko apaugļo tēviņi. Līņiem raksturīgs vairākkārtējs “porcijveida” nārsts ar vairāku dienu starplaiku. Iznērstie ikri ir lipīgi, un tie pielīp pie zemūdens veģetācijas vai citām struktūrām. Kopumā mātīte iznērš vidēji līdz 250 tūkstošiem ikru uz 1 kg ķermeņa masas. Ikri ir aptuveni 0,9 mm lieli. Atkarībā no temperatūras kāpuri izšķiļas aptuveni 3–6 dienu laikā. Kāpuri (aptuveni 4–5 mm gari) apmēram pusotru nedēļu paliek piestiprināti pie augiem, kamēr tiek izlietotas dzeltenuma maisa rezerves. Pēc tam tie sāk aktīvi baroties.

Optimālā temperatūra līņu augšanai ir vairāk nekā 20 °C. Pirmā dzīves gada beigās līņi parasti sasniedz aptuveni 8 cm garumu, otrajā gadā – 14 cm, bet trešajā – 20 cm. Palielinoties vecumam, pieaugums lēnām samazinās. Līnis var sasniegt vairāk nekā 10 gadu vecumu; ir reģistrēti arī vairāk nekā 20 gadus veci īpatņi.

Līņi apdzīvo lēni tekošas upes, ezerus, kā arī mākslīgi veidotas ūdenstilpes (dīķi, kanāli u. tml.) ar bagātīgu veģetāciju, nogulumiem klātu gultni un ar ne pārāk lielu dziļumu (< 2 m). Var izturēt jūras ūdeņus ar sāļumu līdz aptuveni 10 promilēm, bet jūras ūdeņos sastopams reti, izņemot seklus piekrastes līčus ar attīstītu veģetāciju un zemu ūdens sāļumu. Līnis ir salīdzinoši tolerants pret zemu ūdens pH – līņi sastopami ūdenstilpēs, kur ūdens pH ir 5, piemēram, purvu ezeros. Suga ir ļoti toleranta pret zemu skābekļa koncentrāciju ūdenī noteiktos apstākļos – līņi spēj īslaicīgi izdzīvot, ja skābekļa koncentrācija ir zemāka par 1 mg/l.

Līņus var uzskatīt par plēsējiem-visēdājiem. Tie galvenokārt pārtiek no dzīvnieku valsts barības, retāk – augu valsts barības un detrīta. Barības objektu atrašanai līnis pārmeklē grunts slāni, izmantojot ožu un garšu un iesūcot potenciālos barības objektus mutē. Līņi pirmajos dzīves gados pamatā pārtiek no zooplanktona un zoobentosa. Turpmākajā dzīvē galvenokārt pārtiek no dažādiem makrobezmugurkaulniekiem – kukaiņu kāpuriem, vēžveidīgajiem, gliemenēm un citiem dzīvnieku valsts organismiem. Lai sagremotu lielākus dzīvniekus un to cietos apvalkus (piemēram, gliemenes un vēžveidīgos), izmanto rīkles zobus.

Dzīvojot un barojoties mazāki īpatņi mēdz veidot aptuveni vienādu īpatņu izmēra barus, bet lielāki indivīdi veido nelielus, dažu īpatņu lielus barus vai dzīvo atsevišķi. Lielāki indivīdi lielākus barus veido nārsta laikā. Veic nelielas lokālas migrācijas atkarībā no diennakts laika, aktīvāk barojas diennakts nosacīti tumšajā laikā – krēslā un rītausmā. Dienas gaišajā laikā mazāk aktīvs un vairāk uzturas zemūdens veģetācijā. Izvairoties no potenciāla apdraudējuma, kā arī, ja ūdenstilpē sausuma periodā trūkst ūdens, var ierakties dūņās. Aktīvi barojas gada siltajā periodā, bet gada vēsajā periodā ir mazaktīvs – ja netiek iztraucēts, var ilgstoši nepārvietoties un nebaroties. Mazaktīvais periods parasti sākas ar sala iestāšanos un beidzas, kad sāk kust ledus un veidojas pali. Lielākas migrācijas ūdenstilpes ietvaros veic tikai nārsta laikā.

Līnis dabiski izplatīts gandrīz visā Eiropā, izņemot Lielbritānijas un Skandināvijas ziemeļus, Islandi, un sastopams arī lielā daļā Āzijas. Kopš 19. gs. suga introducēta arī ārpus tās dabiskā izplatības areāla, tostarp vairākos reģionos ārpus Eiropas un Āzijas. Daudzviet, ārpus dabiskā izplatības areāla, tiek klasificēts par invazīvu sugu, jo konkurē par barību un dzīvotnēm ar vietējām zivju sugām.

Latvijā līnis plaši izplatīts visā valsts teritorijā. Ņemot vērā līņa plašo izplatību un salīdzinoši augsto reproduktīvo spēju, Latvijā līni parasti mākslīgi nepavairo. Tomēr dažās valstīs, kur tas ir populārs makšķerēšanas objekts, šādu praksi izmanto.

Latvijā līnis ir viena no izplatītākajām sugām ezeros un lielās upēs. Atsevišķās ūdenstilpēs veido lielu daļu no zivju kopējās biomasas.

Pateicoties salīdzinoši lielai auglībai, kā arī salīdzinoši augstai tolerancei pret vides apstākļiem, līnis ir labs dažādu ūdenstilpju kolonizators. Izņēmuma gadījumi ir nelielas, slēgtas ūdenstilpes, kurās novērojama zivju slāpšana, kad izveidojas ledus sega un/vai zems pH jeb skābs ūdens, kā arī piemērotu nārsta vietu trūkums.

Līņi un to ikri ir nozīmīgs barības objekts citām zivju sugām, zivjēdājiem putniem (jūras krauklis u. c.) un citiem ūdens dzīvniekiem.

Acīmredzot mūsdienās vides apstākļi, kurus lielā mērā nosaka klimata pasiltināšanās un ūdenstilpju aizaugšana, ir īpaši labvēlīgi līņa populācijām. Garākas un siltākas vasaras visdrīzāk uzlabos līņu augšanas apstākļus un samazinās to mirstību pirmajā dzīves gadā, kas ir būtiski sugas populācijas stabilitātei. Eiropā un citviet ziemeļu puslodes kontinentālajā daļā sagaidāma līņu apdzīvotības areāla paplašināšanās ziemeļu virzienā.

Blīvi apdzīvotās ūdenstilpēs (it sevišķi vietās, kur trūkst plēsīgo zivju) augšanas ātrums samazinās pārāk liela līņu īpatņu blīvuma dēļ. Piemērotas barības trūkums var kavēt līņu augšanu, un vairums populācijas īpatņu var nepārsniegt 10 cm garumu visā to dzīves laikā.

Līnis ir iecienīts makšķerēšanas objekts, arī salīdzinoši lielo izmēru dēļ. Makšķerēšanai piemēroti ir ezeri, mākslīgas ūdenskrātuves un lielu, lēni tekošu upju posmi.

Latvijā iekšējos ūdeņos līņi ir viena no zvejotākajām zivju sugām. Nozveja ir aptuveni 30 tonnu gadā. Līņi tiek zvejoti galvenokārt Lubāna, Burtnieku, Engures, Liepājas, Usmas un Rāznas ezeros, citās iekšzemes ūdenstilpēs – ievērojami mazāk. Līnis Latvijā mākslīgi papildināts vairāk nekā 100 ezeros, bet mūsdienās līņu mākslīgu papildināšanu dabiskās ūdenstilpēs praktiski neveic.

Salīdzinoši lielo izmēru un garšīgās gaļas, pret mainīgiem vides apstākļiem augstas tolerances dēļ līnis ir arī viena no populārākajām zivju sugām dīķsaimniecībās. Līņi galvenokārt tiek audzēti atklātos dīķos, bieži kopā ar karpām un citām karpveidīgajām zivju sugām. Latvijā tiek izaudzēts ap septiņām tonnām gadā, kas salīdzinājumā ar citu zivju sugu audzēšanas apjomiem ir neliels daudzums.

Līni Anglijā un citviet Britu salās mēdz saukt par doctor fish (‘dakterzivs’), jo novērots, ka citas zivis mēdz sekot līnim un berzēties gar tā sāniem, līdz ar to uzskatīja, ka līņa gļotām piemitušas ārstnieciskas īpašības, ko praksē pārbaudījuši arī cilvēki. Tomēr līņa gļotu ārstnieciskās īpašības nav zinātniski pierādītas. Citu – izmēros mazāku – zivju sugu cieša sekošana līnim skaidrojama ar līņa (kā arī citu bentosēdāju zivju) barošanās paradumiem, piemērotas barības meklēšanas procesā iesūcot un izspļaujot (uzduļķojot) ūdenstilpes gultni. Tāpēc līņa neapēsto barību ir iespējams apēst izmēros mazākām zivju sugām.

Līnis nav iekļauts nacionālos un starptautiskos sugu aizsardzības normatīvajos aktos.

Starptautiskā Dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (International Union for Conservation of Nature, IUCN) līņu populācijas tās dabiskās izplatības areālā uzskata par stabilām un līni novērtē kā maz apdraudētu sugu. Novērtējums saistāms ar sugas plašo izplatību, spēju pielāgoties dažādām dzīvotnēm un salīdzinoši augstu noturību pret vides stresoriem. Tomēr vairākos reģionos ir dokumentēta lokalizēta populāciju samazināšanās biotopu degradācijas, piesārņojuma un konkurences ar invazīvām zivju sugām dēļ.

Latvijā attiecībā uz līni nav novērojamas būtiskas populāciju samazināšanās. Lokāli sugas īpatņu daudzumu un vairošanos negatīvi var ietekmēt ūdenstilpju aizauguma likvidēšana vai pilnīga ūdenstilpju rekultivācija (pārtīrīšana). Tomēr Latvijā novērojama pastiprināta ūdenstilpju aizaugšana, kas varētu drīzāk pozitīvi ietekmēt līņu populācijas.

Lai nodrošinātu līņu populāciju ilgtspējību, ir vēlams ievērot makšķerēšanas noteikumus (Ministru kabineta noteikumi Nr. 800) vai ūdenstilpei saistošus licencētās makšķerēšanas noteikumus, ievērojot lomā paturamo līņu kopējo skaitu un izmēru, un ievērot saudzīgas apiešanās principus, ja zivs ir atbrīvojama vai nav vēlmes to paturēt lomā. Ūdeņos, kurus apdzīvo līņi, vēlams izvairīties no saimnieciskās darbības veikšanas līņiem piemērotās nārsta vietās (ar zemūdens veģetāciju aizaugušās 1–2 m dziļās vietās) to nārsta laikā (parasti no jūnija sākuma līdz jūlijam).