AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 16. novembrī
Ježijs Gžibovskis (Jerzy Grzybowski)

Baltkrievijas Tautas Republika

(baltkrievu Беларуская Народная Рэспубліка, krievu Белорусская Народная Республика, poļu Białoruska Republika Ludowa, angļu Belarusian People’s Republic, Belarusian Democratic Republic, vācu Belarussische Volksrepublik, franču République populaire biélorusse)
demokrātiska valsts Eiropā, kas izveidojās pēc Pirmā pasaules kara un tika pasludināta 1918. gadā, taču nespēja nosargāt savu neatkarību un robežas. Baltkrievijas Tautas Republika netika starptautiski atzīta.

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Hronoloģiskie ietvari
  • 3.
    Izveidošanās cēloņi un iemesli, valsts proklamēšana
  • 4.
    Nozīmīgākie institucionālie pārveidojumi
  • 5.
    Galvenās iezīmes politikā, saimniecībā, kultūrā. Sasniegumi un trūkumi
  • 6.
    Atbalsts un opozīcija sabiedrībā
  • 7.
    Ietekme uz nākamo laikmetu
  • 8.
    Atspoguļojums literatūrā un kino
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Hronoloģiskie ietvari
  • 3.
    Izveidošanās cēloņi un iemesli, valsts proklamēšana
  • 4.
    Nozīmīgākie institucionālie pārveidojumi
  • 5.
    Galvenās iezīmes politikā, saimniecībā, kultūrā. Sasniegumi un trūkumi
  • 6.
    Atbalsts un opozīcija sabiedrībā
  • 7.
    Ietekme uz nākamo laikmetu
  • 8.
    Atspoguļojums literatūrā un kino
Kopsavilkums

Baltkrievijas Tautas Republikas teritorija aptvēra bijušās Mogiļevas, Minskas un Grodņas guberņas, kā arī Viļņas, Smoļenskas un Čerņihivas guberņu daļas, kurās dzīvoja baltkrievi. Valsts robežas nekad netika precīzi noteiktas. Tā tika pasludināta Vācijas militārās okupācijas apstākļos. Pēc tās beigām Baltkrievija kļuva par kaujas lauku starp Poliju un lieliniecisko Krieviju, tādēļ Baltkrievijas Tautas Republikas varas iestādēm neizdevās izveidot ne armiju, ne valsts pārvaldes aparātu, un līdz ar to tās nekontrolēja savu teritoriju. Lielāko daļu sava pastāvēšanas laika Baltkrievijas Tautas Republikas valsts institūcijas darbojās trimdā, atstājot vien ierobežotu ietekmi uz politisko situāciju valstī.

Hronoloģiskie ietvari

Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarība tika pasludināta 1918. gada 25. martā Minskā. Rīgas miera līguma parakstīšana 1921. gada 18. martā starp Poliju un Padomju Krieviju pilnībā iznīcināja cerības uz neatkarīgu Baltkrievijas valsti, tomēr vismaz līdz 1925. gadam Baltkrievijas Tautas Republikas vadība nepārtrauca savu politisko darbību. Vēlākā laikposmā šī darbība ieguva simbolisku raksturu.

Izveidošanās cēloņi un iemesli, valsts proklamēšana

Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka vairākas impērijas, un radās jaunas nacionālās valstis. Baltkrievu nacionālā kustība ieguva iespēju panākt pašnoteikšanās tiesības un proklamēt neatkarīgu valsti. 1917. gada Februāra revolūcija Krievijā atdzīvināja baltkrievu inteliģences politisko aktivitāti. 1917. gada aprīlī Minskā tika izveidota Baltkrievu nacionālā komiteja (Беларускі нацыянальны камітэт), lai koordinētu baltkrievu politisko, kultūras un izglītības organizāciju darbību. Tajā laikā iecere par neatkarīgas valsts izveidi bija visai neskaidra un neguva plašu atbalstu baltkrievu politiķu vidū.

1917. gada jūlijā Minskā notika baltkrievu organizāciju kongress, kura dalībnieki izvirzīja prasību pēc Baltkrievijas autonomijas nacionālajā un kultūras ziņā demokrātiskas Krievijas republikas sastāvā. Sākās sarunas ar Pagaidu valdību Petrogradā par Baltkrievu nacionālās komitejas atzīšanu par Baltkrievijas autonomijas pārvaldes institūciju. Aizstāvot koncepciju par “vienotu un nedalāmu Krieviju”, Pagaidu valdība uzstāja, ka lēmumu par autonomijas piešķiršanu var pieņemt tikai Satversmes sapulce.

Turpmākos notikumus ietekmēja lielinieku apvērsums Krievijā, kas izšķīra jautājumu par Baltkrievijas nākotni. Pēc baltkrievu organizāciju iniciatīvas no 1917. gada 5. līdz 18. decembrim Minskā tika sasaukts Pirmais Visbaltkrievijas kongress (Усебеларускі з’езд), kurā piedalījās 1872 delegāti. Šajā kongresā netika izvirzīta prasība pēc neatkarības; dalībnieki lēma, ka Baltkrievijai būtu jāiegūst plaša autonomija kā demokrātiskai republikai demokrātiskas Krievijas federatīvas republikas sastāvā. Tomēr kongress pavēra ceļu uz neatkarību, izveidojot pagaidu augstākās varas institūcijas – Visbaltkrievijas kongresa padomi un tās Izpildkomiteju.

Šo institūciju locekļu vidū pakāpeniski nostiprinājās ideja par neatkarību – procesu, ko veicināja strauji mainīgā militārā situācija Baltkrievijā 1918. gada ziemā. Baltkrievu zemes kļuva par konflikta arēnu starp Vāciju un Krieviju. Pretēji lielinieku solījumiem (piemēram, Krievijas tautu tiesību deklarācijai, Декларация прав народов России) kļuva skaidrs, ka karojošās puses negrasās ņemt vērā baltkrievu tautas intereses un vēlas izlemt Baltkrievijas likteni bez pašas Baltkrievijas līdzdalības.

Lai to novērstu, 1918. gada 21. februārī Visbaltkrievijas kongresa padomes Izpildkomiteja izdeva Pirmo konstitucionālo hartu Baltkrievijas tautai, izveidojot Baltkrievijas Tautas sekretariātu (Народны Сакратарыят Беларусі) kā pagaidu valdību. 1918. gada 3. martā Vācija un lielinieki parakstīja Brestļitovskas miera līgumu, saskaņā ar kuru ievērojama daļa Baltkrievijas nonāca Vācijas kontrolē. Šis solis mudināja baltkrievu līderus pasludināt neatkarīgu valsti. 1918. gada 9. martā Izpildkomiteja izdeva Otro konstitucionālo hartu, pasludinot Baltkrievijas Tautas Republiku par demokrātiskas Krievijas autonomu daļu.

1918. gada 18. martā Visbaltkrievijas kongresa padome tika pārveidota par Baltkrievijas Tautas Republikas Radu (padomi; Рада Беларускай народнай рэспублікі). Šajā institūcijā tika iekļauta grupa neatkarības atbalstītāju no Viļņas (tostarp Vaclavs Lastovskis, Вацлаў Юстынавіч Ластоўскі, un Antons Luckevičs, Антон Іванавіч Луцкевіч). Viņu ietekmē 1918. gada 25. martā Minskā Rada izdeva Trešo konstitucionālo hartu Baltkrievijas tautai, oficiāli pasludinot Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību.

Nozīmīgākie institucionālie pārveidojumi

Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarības pasludināšana notika ārkārtīgi sarežģītā vēsturiskā posmā, kad Baltkrievija bija militāra konflikta lauks starp kaimiņvalstīm, un tās teritorija vairākkārt mainīja īpašniekus. Līdz 1918. gada beigām valsti bija okupējuši Vācijas spēki. 1918. gada pavasarī Baltkrievijas Tautas Republikas vadība neveiksmīgi centās panākt, lai Vācija atzītu Baltkrievijas valstiskumu. Saskaņā ar Brestļitovskas miera līgumu Vācijai bija liegts atzīt jaunas valstis, kas izveidotas Krievijas un Vācijas starpā sadalītajās teritorijās, tādēļ Vācija neatzina Baltkrievijas valsti, lai gan pieļāva baltkrievu kultūras, izglītības un sociālās labklājības aktivitātes.

1919.–1920. gadā Baltkrievijā norisinājās sīvas cīņas starp Poliju un Padomju Krieviju. Baltkrievijas Tautas Republikas vara nonāca novērotājas lomā; tā kā tai nebija ne savu bruņoto spēku, ne valsts pārvaldes aparāta, tā nespēja būtiski ietekmēt politisko realitāti Baltkrievijā. Šajos apstākļos baltkrievu politiķi koncentrējās uz diplomātiskajiem centieniem iegūt pasaules lielvaru un kaimiņvalstu atbalstu Baltkrievijas neatkarībai, cenšoties pārliecināt ārvalstu sabiedrību, ka neatkarīgas Baltkrievijas valsts izveide atbilst starptautiskajām interesēm.

1918. un 1920. gadā Baltkrievijas Tautas Republikas vadītāji risināja sarunas ar lielinieciskās Padomju Krievijas varas iestādēm, cerot raisīt interesi par Baltkrievijas valsts atzīšanu. Līdz 1919. gada beigām baltkrievu politiskajā nometnē radās šķelšanās starp tiem, kuri atbalstīja sadarbību ar Poliju, un tiem, kas deva priekšroku sadarbībai ar Lietuvu. 1919. gada decembrī tika izveidotas divas savstarpēji konkurējošas Baltkrievijas Tautas Republikas valdības, kuras vadīja attiecīgi A. Luckevičs un V. Lastovskis. A. Luckevičs tiecās pēc alianses ar Poliju, savukārt V. Lastovskis iestājās par sadarbību ar Lietuvu. Galu galā ne uz Poliju, ne uz Lietuvu orientētā politika nenoveda pie Baltkrievijas neatkarības mērķu sasniegšanas.

1921. gada 18. martā starp Padomju Krieviju un Poliju tika parakstīts Rīgas miera līgums, no kura izstrādes procesa tika izslēgti Baltkrievijas Tautas Republikas pārstāvji. Rīgas miera līgums uz gandrīz divām desmitgadēm noteica Baltkrievijas likteni, neatstājot vietu baltkrievu valstij pēckara Eiropas kartē. Zemes, kurās dzīvoja baltkrievi, tika sadalītas starp Poliju un Padomju Savienību. A. Luckeviča propoliskā valdība sabruka, savukārt V. Lastovska valdība, kuru atbalstīja Lietuva, mēģināja turpināt cīņu par neatkarību. 1921. gada 25.–28. septembrī Prāgā V. Lastovska atbalstītāji sasauca Pirmo Baltkrievijas politisko konferenci, kurā noraidīja Rīgas miera līguma nosacījumus un paziņoja par nodomu cīnīties gan pret Poliju, gan pret Padomju Krieviju.

Lietuvas varas iestādes izmantoja V. Lastovska valdību poļu un lietuviešu konflikta laikā par Viļņu un Viļņas apgabalu. Tomēr pēc tam, kad Vēstnieku padome (Conference of Ambassadors) 1923. gada martā atzina Polijas tiesības uz šo reģionu, Lietuva pārtrauca savu atbalstu, kas noveda pie V. Lastovska kabineta sabrukuma. Sākot ar 1923. gada novembri, Baltkrievijas Tautas Republikas vadības mītne pārcēlās uz Prāgu, kur Čehoslovākijas valdība tai piešķīra politisko patvērumu.

Baltkrievijas Tautas Republikas struktūru pastāvēšana bija pretrunā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) interesēm, kas baidījās no trimdas valdības ietekmes uz padomju Baltkrievijas sabiedrību. Padomju puse ar aģentu un diplomātu starpniecību centās panākt Baltkrievijas Tautas Republikas vadības likvidēšanu. Viņiem izdevās panākt sadarbību ar Aļaksandru Cvikeviču (Аляксандр Іванавіч Цвікевіч), kurš pēc V. Lastovska atkāpšanās bija pārņēmis premjerministra amatu. Pēc jaunā valdības vadītāja iniciatīvas 1925. gada 12.–16. oktobrī Berlīnē notika Otrā Baltkrievijas konference, kurā tika pieņemts lēmums likvidēt Baltkrievijas Tautas Republikas valdību un atzīt padomju Baltkrieviju par vienīgo leģitīmo baltkrievu valstiskuma formu. Šis lēmums saskārās ar stingru citu Baltkrievijas līderu iebildumu, tostarp Baltkrievijas Tautas Republikas Radas priekšsēdētāja Pjotra Kračevska (Пётр Антонавіч Крачэўскі) un viņa vietnieka Vasiļa Zaharkas (Васіль Іванавіч Захарка) kritiku. Noraidot konferences rezolūcijas, gan P. Kračevskis (miris 1928. gadā), gan V. Zaharka (miris 1943. gadā) līdz pat savai nāvei turpināja politisko darbību kā Baltkrievijas Tautas Republikas trimdas valdības pārstāvji.

Galvenās iezīmes politikā, saimniecībā, kultūrā. Sasniegumi un trūkumi

Baltkrievijas Tautas Republika tika izveidota kā demokrātiska parlamentāra republika. Likumdevēja vara piederēja Radai, savukārt izpildvara – Tautas sekretariātam (Народны Сакратарыят; no 1918. gada 11. oktobra – Ministru padomei, Рада Народных Міністраў). Baltkrievijas politiskajā vidē dominēja kreisās partijas. Laikposmā no 1918. līdz 1923. gadam nomainījās astoņas Baltkrievijas Tautas Republikas valdības; tās visas, izņemot Ramana Skirmunta (Раман Аляксандравіч Скірмунт) kabinetu (1918. gada jūlijā), kas bija centriski labējs, veidoja sociālisti (sociāldemokrāti, sociālisti revolucionāri, sociālisti federālisti).

Valsts politisko iekārtu noteica Satversmes hartas. Saskaņā ar 1918. gada 9. marta Otro hartu tika nostiprinātas demokrātiskās tiesības un brīvības, tostarp vārda, pulcēšanās un sirdsapziņas brīvība, tiesības veidot politiskās partijas, kultūras organizācijas un arodbiedrības, kā arī garantēta personas un privātīpašuma neaizskaramība. Dabas resursi (meži, ezeri, derīgo izrakteņu atradnes) kļuva par valsts īpašumu. Nacionālajām minoritātēm tika garantēta autonomija un tiesības publiskajā dzīvē lietot savu dzimto valodu. 1918. gada 11. oktobrī tika pieņemta pagaidu konstitūcija, kas par augstāko varas iestādi pasludināja Satversmes sapulci (Устаноўчы Сойм). Tomēr, tā kā Baltkrievijas Tautas Republikas institūcijas lielāko daļu sava pastāvēšanas laika darbojās ārpus valsts robežām, šos noteikumus praksē nebija iespējams īstenot.

Baltkrievijas Tautas Republika guva zināmus panākumus, vācu okupācijas laikā (1918. gadā) Baltkrievijā dibinot baltkrievu kultūras un izglītības organizācijas. Pirmo reizi vēsturē baltkrievu valoda ieguva oficiālu valsts valodas statusu. Nozīmīga bija arī Baltkrievijas varas iestāžu diplomātiskā darbība: tika nodibinātas diplomātiskās attiecības ar Latviju, Lietuvu, Igauniju, Somiju, Čehoslovākiju, Ukrainu un Aizkaukāza valstīm. Konsulāro dienestu un preses biroju darbs palīdzēja izplatīt informāciju par Baltkrieviju un tās iedzīvotājiem visā pasaulē.

Neskatoties uz šiem sasniegumiem, Baltkrievijas Tautas Republika nepastāvēja ilgi. Tās neveiksmei bija vairāki iemesli. Izšķiroša nozīme bija nelabvēlīgajai starptautiskajai videi: Baltkrievijas valsts pasludināšana bija pretrunā ar visu to galveno spēku interesēm, kuri cīnījās par kontroli pār Baltkrieviju. Jaunā baltkrievu kustība saskārās ar ievērojami spēcīgāku poļu un krievu ietekmi. Baltkrievu līderiem neizdevās nodibināt kontroli pār savu teritoriju, un viņu izveidotās valsts institūcijas nespēja darboties patstāvīgi.

Atbalsts un opozīcija sabiedrībā

Nozīmīgs izaicinājums Baltkrievijas Tautas Republikas vadītājiem bija plaša atbalsta trūkums Baltkrievijas iedzīvotāju vidū. Lielākā daļa baltkrievu bija sīkzemnieki vai bezzemnieki, kuriem politika maz interesēja un kuri palika vienaldzīgi aicinājumiem uz neatkarību. Tikai neliela sabiedrības daļa – nacionālā inteliģence – bija pieņēmusi ideju par neatkarīgu valstiskumu, tādēļ Baltkrievijas Tautas Republikas vadītājiem neizdevās izveidot pašiem savus bruņotos spēkus, kas spētu aizstāvēt valsti. Tā kā tautas atbalsta nebija, baltkrievu politiķi paļāvās uz ārēju palīdzību, kas izrādījās nepietiekama neatkarības nosargāšanai. Lai gan baltkrievu līderiem bija reālistiska izpratne par politisko situāciju Baltkrievijā, viņiem trūka resursu un spēju, lai risinātu ar to saistītos izaicinājumus.

Ietekme uz nākamo laikmetu

Baltkrievijas Tautas Republikas aktīvistu pūliņi tomēr deva nozīmīgus vēsturiskus rezultātus. Šī republika iegāja vēsturē kā pirmais mēģinājums izveidot neatkarīgu Baltkrievijas valsti. Lai gan cīņa par Baltkrievijas valstiskumu cieta neveiksmi, tā pavēra ceļu turpmākām iniciatīvām, kuru mērķis bija izveidot Baltkrievijas valsti. Pateicoties Baltkrievijas Tautas Republikai, nākamās baltkrievu paaudzes izveidoja spēcīgu nacionālo identitāti, pārņēma tās ideālus un bija gatavas par tiem cīnīties. Daudziem Baltkrievijas Tautas Republika vēl mūsdienās ir nozīmīgs simbols un Baltkrievijas neatkarības tradīciju avots.

Neskatoties uz sakāvi un neveiksmēm, Baltkrievijas Tautas Republikas struktūras nekad nepārstāja pastāvēt. Starpkaru periodā trimdas valdība darbojās Kauņā (1919–1923) un Prāgā (1923–1943). Pēc Otrā pasaules kara 1947. gadā Rietumvācijā, Baltkrievijas Tautas Republikas valdība un Rada tika atjaunotas, un tās turpina pastāvēt trimdā vēl mūsdienās.

Atspoguļojums literatūrā un kino

Atmiņas par Baltkrievijas Tautas Republiku dzejā iemūžinājuši ar šo valstisko veidojumu saistīti literāti, piemēram, Aļess Haruns (Алесь Гарун, īstajā vārdā Aļaksandrs Prušinskis, Аляксандр Уладзіміравіч Прушынскі) un Janka Kupala (Янка Купала, īstajā vārdā Ivans Lucevičs, Іван Дамінікавіч Луцэвіч). Starpkaru periodā par šo tēmu rakstīja arī Nataļļa Arseņņeva (Наталля Аляксееўна Арсеннева) un Uladzimirs Žilka (Уладзімір Адамавіч Жылка). Mūsdienu literatūrā un kino ar Baltkrievijas Tautas Republiku saistītas tēmas parādās reti. Ievērojams izņēmums ir Vasiļa Bikava (Васіль Уладзіміравіч Быкаў) romāns “Melnās cirsmās” (На чорных лядах, 1994), kas veltīts 1920. gada pretlielinieciskajai sacelšanās kustībai Sluckā. 1995. gadā pēc romāna motīviem režisors Valērijs Panamarovs (Валерый Дзмітрыевіч Панамароў) uzņēma spēlfilmu ar tādu pašu nosaukumu, taču tā Baltkrievijā kļuva par valsts cenzūras upuri un nekad netika izrādīta kinoteātros. Faktu, ka mūsdienu Baltkrievijas sabiedrībā ir zema informētība par Baltkrievijas Tautas Republiku, lielā mērā nosaka Baltkrievijas varas iestāžu īstenotā oficiālā vēstures politika, kas balstās uz padomju tradīcijām, vienlaikus noraidot pretpadomju vēsturiskās kustības.

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Błaszczyk, T., Białorusini w Republice Litewskiej 1918–1940, Białystok, Białoruskie Towarzystwo Historyczne, 2017.
  • Jēkabsons, Ē., ‘Stosunki między Łotwą i Białoruską Republiką Ludową w latach 1919–1921’, Białoruskie Zeszyty Historyczne, Nr. 7, 1997, s. 49–62.
  • Gierowska-Kałłaur, J., Józef Piłsudski wobec kwestii białoruskiej (1918–1920), Warszawa, Instytut Historii PAN, 2023.
  • Grzybowski, J., ‘Rada Białoruskiej Republiki Ludowej na uchodźstwie (1919–2010)’, R.P. Żurawski vel Grajewski (red.), Rządy bez ziemi. Struktury władzy na uchodźstwie, Warszawa, Wydawnictwo DiG, 2014, s. 143–160.
  • Łatyszonek, O., Białoruskie formacje wojskowe 1917–1923, Białystok, Białoruskie Towarzystwo Historyczne, 1995.
  • Materski, W. (red.), Węzeł polsko-białoruski 1918–1921. Dokumenty i materiały, Warszawa, Instytut Studiów Politycznych PAN, 2018.
  • Michaluk, D., Białoruska Republika Ludowa 1918–1920. U podstaw białoruskiej państwowości, Toruń, Uniwersytet Mikołaja Kopernika w Toruniu, 2010.
  • Mironowicz, E., Historia Białorusi XX–XXI wieku, Białystok, Fundacja Sąsiedzi, 2021.
  • Rudling, P.A., The Rise and Fall of Belarusian Nationalism, 1906–1931, Pittsburgh, University of Pittsburgh Press, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Короткова, Д.A., Белорусские земли в советско-польских отношениях. Разменная карта в противостоянии двух держав, 1918 – 1921 гг, Москва, Центрополиграф, 2019.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Ježijs Gžibovskis (Jerzy Grzybowski) "Baltkrievijas Tautas Republika". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/303887-Baltkrievijas-Tautas-Republika (skatīts 16.11.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/303887-Baltkrievijas-Tautas-Republika

Šobrīd enciklopēdijā ir 6086 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana