Drošībošana ir gan teorija, kas skaidro jautājumu kļūšanu par drošības jautājumiem (un pretējo procesu), gan arī process jeb pats empīriskais fenomens. Teorija analizē, kādā veidā jautājumi kļūst vai nekļūst par drošības jautājumiem, kāpēc tas notiek, kas un kāpēc šos procesus veido.

Tas, vai drošībošanas process ir veiksmīgs, atkarīgs no auditorijas – drošībošanas procesa mērķgrupas, kas visbiežāk ir kādas valsts sabiedrība (auditorija var būt arī starptautiskā sabiedrība, valsts politiskā elite u. tml.). Drošībošanas process ir veiksmīgs vienīgi tad, ja auditorija atzīst, ka konkrētais jautājums ir drošības jautājums. Ja auditorija jautājumu nepieņem kā drošības jautājumu, drošībošana ir neveiksmīga.

Drošībošanā bez auditorijām iesaistīti arī referentie objekti – tie, kurus drošībojot cenšas parādīt kā eksistenciāli apdraudētus (visbiežāk referentie objekti būs valstis vai nācijas, tomēr tie var būt arī civilizācija, cilvēce u. c.); drošībojošie aktori – tie referento objektu attēlo kā eksistenciāli apdraudētu jeb veic drošībošanu (visbiežāk tie ir politiķi, institūcijas, interešu grupas; turklāt referentais objekts, piemēram, valsts, var drošībot sevi); un funkcionālie aktori – tie, kuriem ir būtiska ietekme uz drošībošanas procesu (piemēram, plašsaziņas līdzekļi, nevalstiskās organizācijas, interešu grupas).

Saskaņā ar sākotnējo drošībošanas teorijas pieeju drošībošana notiek caur runas aktu. Izmantojot ar drošības jautājumiem saistītus izteikumus, drošībojošais aktors attēlo referento objektu kā eksistenciāli apdraudētu un prasa ārkārtas rīcību, lai novērstu apdraudējumu. Tomēr drošībošana iespējama arī neverbālā veidā, piemēram, ar attēliem vai rīcību bez izteikumiem. Drošībošana var būt vienreizējs vai arī institucionalizēts process (konkrēti jautājumi tiek drošīboti pastāvīgi).

Drošībošanas teorija tika izveidota Aukstā kara beigu un pirmo pēc Aukstā kara gadu laikā, kad līdz ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sabrukumu mazinājās saspīlējums starptautiskās sistēmas augstākajā līmenī un lielāka uzmanība tika pievērsta aizvien plašākam drošības jautājumu lokam, arī apkārtējai videi, migrācijai, slimībām, organizētajai noziedzībai, terorismam. Teorija bija mēģinājums drošības pētniecību padarīt objektīvāku jeb ar drošības procesu veidošanās analīzi noskaidrot, kādi jautājumi par drošības jautājumiem tiek uzskatīti veiksmīgas drošībošanas rezultātā, un kādi jautājumi, kas nav drošīboti, ir saistīti ar eksistenciāliem draudiem, bet netiek uzskatīti par drošības jautājumiem.

Teorijas pamatlicējs ir dāņu politologs, Kopenhāgenas Universitātes (Københavns Universitet) profesors Ole Vēvers (Ole Wæver), kurš šo pieeju pirmo reizi publikācijā izskaidroja 1995. gadā; teorijas “skici” O. Vēvers izstrādāja 80. gadu beigās. O. Vēvers savos darbos daudz atsaucies uz britu filozofu Džonu Langšovu-Ostinu (John Langshaw Austin) un viņa runas aktu teoriju, kas ir pamats drošībošanas procesa uzbūves skaidrošanai (drošībošana kā runas aktu rezultāts).

Nozīmīgākās publikācijas par drošībošanas teoriju O. Vēvers ir izstrādājis sadarbībā ar angļu politologu Bariju Buzanu (Barry Buzan). Par būtiskāko un ietekmīgāko drošībošanas teorijas izklāstu tiek uzskatīta B. Buzana, O. Vēvera un holandiešu politologa Jāpa de Vildes (Jaap de Wilde) 1998. gada grāmata “Drošība: jauns analīzes ietvars” (Security: A New Framework for Analysis).

Par ievērojamiem drošībošanas teorētiķiem uzskatāmi arī franču politologs Tjerī Balzaks (Thierry Balzacq), dāņu politoloģe Lēne Hansena (Lene Hansen), vācu politologs Stefāno Gucīni (Stefano Guzzini), kanādiešu politologs Maikls Viljamss (Michael C. Williams), vācu politologs Holgers Štricels (Holger Stritzel).

Drošībošanas teorija ir pazīstamākā no t. s. Kopenhāgenas skolas teorētiskajiem jēdzieniem. Ar teoriju cieši saistīti divi citi šīs skolas teorētiskie jēdzieni – reģionālās drošības kompleksu teorija (kompleksi kā drošībošanas un atdrošībošanas procesu rezultāti) un drošības sektori (tematiski sektori, kuru ietvaros notiek drošībošanas procesi).

Drošībošanas teorija strauju attīstību piedzīvoja 20. gs. pēdējā desmitgadē un 21. gs. pirmajā desmitgadē.

Kopš teorijas pirmsākumiem būtiskākie tās uzbūves elementi nav mainījušies, tomēr teorētiskajās debatēs iezīmējušies dažādi attīstības virzieni jeb uzsvari. Vienā no galvenajiem attīstības virzieniem jeb tā sauktajā klasiskajā pieejā ir saglabājies uzsvars uz runas aktu kā drošības jautājumu veidošanās galveno elementu analīzi. Savukārt citos attīstības virzienos lielāka loma tiek pievērsta drošībošanas procesu nelingvistiskajiem aspektiem.

Līdz ar teorētiskajām debatēm ir testēti un attīstīti drošībošanas pamatelementi, jo īpaši referento objektu, drošībojošo aktoru, auditoriju, drošībošanas izteiksmes līdzekļu loks.

Drošībošana tiek izmantota aizvien plašākā drošības jautājumu loka analīzē – kā starptautiskās sistēmas, tā arī reģionālā, nacionālā un indivīda analīzes līmeņos.

B. Buzans attīstījis hiperdrošībošanas jēdzienu, kas ir draudu pārspīlēšana un draudu mazināšanai izmantoto pūļu pārspīlēšana. Teorijas pamatlicējs O. Vēvers kopā ar B. Buzanu ir attīstījuši arī makrodrošībošanas jēdzienu, kas ir drošībošanas process vairākos līmeņos vienlaikus (ar uzsvaru uz augstāko līmeni un tā ietekmi uz zemākiem līmeņiem) un kas ietver un ietekmē vairākas auditorijas un vairākas vienības vienlaikus (piemēram, Aukstais karš).

Drošībošanas teorija ir kritizēta par tās vājo skaidrojošo un paredzošo spēku. Lai gan tā skaidro drošības konstrukcijas procesu, tā nespēj paredzēt drošības procesu attīstību ilgtermiņā un iekļaušanos plašākā kontekstā.

Teorija ir kritizēta par tās pielietošanas problemātiku ārpus Rietumvalstīm, kur nereti izteiksmes iespējas un līdz ar to runas akti ir ierobežoti. Tāpat par problemātisku ir atzīmēta saikne starp drošībošanas procesa posmiem un tajā iesaistītajiem aktoriem – kā pierādīt, ka auditorija jautājumu patiešām pieņēmusi par drošības jautājumu; kā pierādīt, ka drošībošanu par veiksmīgu padarīja konkrētais drošībojošais aktors, ne kāds cits aktors vai faktors; kuriem aktoriem un faktoriem ir izšķirošāka ietekme drošībošanas procesā u. tml.

Teorijas pielietošanai ir nepieciešams plašs datu apjoms, it īpaši plaši drošībotos jautājumos, piemēram, par starptautisko terorismu globālā mērogā. Tāpēc pētniekiem nereti jāizdara izvēle – vai fokusēties uz laika un temata ziņā šaura jautājuma analīzi ar plašāku informācijas bāzi vai arī veikt pētāmā jautājuma vispārināšanu un līdz ar to paļauties uz šaurāku informācijas bāzi.

Drošībošanas pētniecībā pamatā tiek pielietotas kvalitatīvās pētījumu metodes, jo īpaši tekstu analīze un diskursa analīze. Tiek izmantotas arī kvantitatīvās pētījumu metodes, piemēram, kontentanalīze un sekundāro datu analīze.

Teorija tiek pielietota starptautiskajā politikā – starptautiskās drošības pētniecībā, kā arī tādu drošības jautājumu pētniecībā, kam nav starptautiska mēroga. 

Drošībošanas teorija ir viens no būtiskākajiem jaunievedumiem starptautiskās drošības pētniecībā. Kopš tās izveides teorija ir plaši apspriesta un attīstīta. Diskusijas joprojām turpinās akadēmiskos izdevumos un zinātniskās konferencēs, zinātniekiem pievēršoties vairākiem elementiem, kas veido teoriju, un teorijas pārbaudei praksē.

Teorija ir pielietota daudzu drošības jautājumu izpētē – sākot no bruņotiem konfliktiem starpvalstu attiecībās līdz pat migrācijas, apkārtējās vides un ar slimībām saistītos jautājumos.

Drošībošanas termins, it īpaši angļu valodā, ir iegājies arī ārpus akadēmiskās vides – rīcībpolitikas plānošanā un īstenošanā un žurnālistikā.