Deklarācija pieņemta 19.11./02.12.1917. lielinieku kontrolētajā un vācu neokupētajā Latvijas daļā, ar nolūku paust Latviešu pagaidu nacionālajā padomē (LPNP) apvienotās pilsoniskās latviešu tautas daļas nostāju Latvijas pašnoteikšanās jautājumā, pasludināt latviešu tautas vēlmi un apņēmību pašai lemt par savas apdzīvotās teritorijas politisko iekārtu un attiecībām pret ārvalstīm, kā arī pie pirmās izdevības sasaukt Satversmes sapulci.

25.10./07.11.1917. lielinieki veica valsts apvērsumu, pārņemot varu arī vācu neokupētajā Latvijas daļā, kur šo varu īstenoja Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildkomiteja (Iskolats; Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии, Исколат). Iskolats turpināja īstenot lielinieku pārvaldītās Vidzemes Zemes padomes noraidošo politiku attiecībā pret latviešu tautas pašnoteikšanos. 17.11./30.11.1917. Valkā nodibinātā Latviešu pagaidu nacionālā padome apvienoja latviešu pilsoniskos spēkus un pauda latviešu tautas gatavību pašai lemt savu likteni, iestāties par Latvijas autonomiju un nedalāmību, kā arī rūpēties par Satversmes sapulces sasaukšanu. LPNP nekavējoties sāka darbu pie šo mērķu īstenošanas. LPNP atzina, ka Latvijas nākotne ir starptautisks jautājums, tādēļ lika lielas cerības uz Rietumu sabiedroto atbalstu Latvijas pašnoteikšanās īstenošanā. Vienlaikus LPNP bija jārēķinās, ka Krievija joprojām ir Rietumu sabiedrotā karā pret Vāciju, tādēļ tā nevarēja pasludināt par Latvijas atdalīšanos no Krievijas. 19.11./02.12.1917. LPNP pieņēma deklarāciju “Ārvalstīm un tautām”, kurā tā pasludināja, ka Latvija ir autonoma valsts vienība, kuras iekšējo iekārtu un attiecības ar ārvalstīm noteiks Latvijas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.

Diskusijās par topošās deklarācijas saturu piedalījās rakstnieks Kārlis Skalbe, filozofs Pēteris Zālīte, komerczinību kandidāts Zigfrīds Anna Meierovics, notārs Kristaps Bahmanis, virsnieks Jānis Rubulis un citi. Deklarācijas tekstu rediģēja LPNP 1. sesijas Rezolūciju rediģēšanas komisija, kurā ietilpa advokāts Jānis Zālītis, jurists un publicists Jānis Kreicbergs, laikraksta “Līdums“ redaktors Oto Nonācs un virsnieks Fricis Vītoliņš.

Deklarāciju vienbalsīgi pieņēma 13 LPNP pārstāvētas sabiedriskās organizācijas un politiskās partijas: Vidzemes zemes padomes pilsoniskā frakcija, Kurzemes pagaidu zemes padome, Latgales pagaidu zemes padome, Latvju kareivju nacionālā savienība, Latgaliešu kareivju sekcija, Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteja, Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komiteja, Latgaliešu bēgļu centrālkomiteja, Latviešu zemnieku savienība, Latviešu radikāldemokrātiskā partija, Latviešu nacionāldemokrātiskā partija, Latvijas Demokrātiskā partija un Baltijas kooperatīvi.

Deklarāciju publicēja latviešu un krievu valodā iznākošajos laikrakstos vācu neokupētajā Krievijas daļā, kā arī Francijas laikrakstā Le Journal de Russie un citos. Deklarācijas tekstu iekļāva uzsaukumā “Visiem latviešiem!”, ko nodrukāja 30 000 tirāžā un izplatīja vācu neokupētajā Latvijas daļā, kā arī latviešu bēgļu un kolonistu centros Krievijā. Ar laikrakstu starpniecību un vēstulēs LPNP valdei privātpersonas un dažādas organizācijas izteica gandarījumu par LPNP nodibināšanu, piedāvājot ar savu darbu un finanšu līdzekļiem atbalstīt padomes darbu. Latviešu bēgļi un kolonisti, un to organizācijas LPNP valdei līdz 01.1918. nosūtījuši vismaz 40 apsveikuma telegrammas. Lielākā latviešu sabiedrības daļa pret LPNP dibināšanu un deklarāciju “Ārvalstīm un tautām” palika visai rezervēta, jo liela ietekme bija kreisiem politiskiem spēkiem (Latvijas sociāldemokrātijas lielinieki), kuri LPNP nebija pārstāvēti.

LPNP Ārlietu nodaļa ar deklarācijas tekstu iepazīstināja Krievijā rezidējošos Rietumvalstu (Lielbritānijas, Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Francijas) diplomātus, un pēc Z. A. Meierovica došanās uz Londonu 08.1918. – arī Lielbritānijas Ārlietu ministrijas pārstāvjus. Vairāki LPNP locekļi Latvijas neatkarības laikā un trimdas gados deklarāciju interpretēja kā Latvijas neatkarības pasludināšanu. 30.10.1918. Z. A. Meierovics iesniedza Lielbritānijas ārlietu ministram Džeimsam Balfūram (Arthur James Balfour, 1^st Earl of Balfour) lūgumu atzīt Latvijas neatkarību, atsaucoties uz neatkarības pasludināšanu 11.1917. Valkā. Z. A. Meierovics, būdams Latvijas ārlietu ministrs un Latvijas valdības delegācijas priekšsēdētājs pie Parīzes miera konferences, 30.05.1919. Latvijas Pagaidu valdības vārdā iesniedza rakstu, kurā norādīja, ka LPNP 11.1917. vienprātīgi pasludināja Latvijas pilnīgu neatkarību. Šis viedoklis neguva vispārēju piekrišanu Latvijas un latviešu sabiedrībā ne tolaik, ne vēlāk. Tomēr deklarācija tika un tiek uzskatīta par pirmo nozīmīgo soli ceļā uz neatkarīgu Latvijas valsti.

Latvijas Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 17.09.2012. viedoklī “Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu” norādīts, ka uzsaukumā “Visiem latviešiem!” valststiesiski saistošā formā pausta griba dibināt savu valsti. Uzsaukums uzskatāms par konstitucionāla rakstura dokumentu, ar ko aizsākās topošā Latvijas nacionālā valsts.