Reizēm atsevišķi tika izdalīts džezs un vieglā mūzika. Ar otro tika saprasti lielu orķestru atskaņoti viegli uztverami melodiski skaņdarbi – no klasiskās mūzikas tēmām līdz popmūzikas hitiem. Par estrādes mūziku sauca arī attiecīgajā teritorijā un sociālpolitiskajā situācijā izplatītu ideoloģiski motivētu populārās mūzikas žanru, kura skanējumam piemita daļēja atbilstība citur izplatītajām popmūzikas (pop, easy listening) un šlāgermūzikas (Schlager) stilistikām. Nedaudz vienkāršojot – mūzikas žanrs, kas iemiesoja sociālisma popmūziku. Skanējuma ziņā tuvākais tā ekvivalents rietumvalstīs bija franču un itāļu tradicionālā, izteikti melodiskā popmūzika.

Estrādes mūzika bija adresēta visplašākajam klausītāju lokam, tai raksturīga vienkārša melodiskā, harmoniskā un intonatīvā valoda, uzsvērta, bet ne komplicēta ritmika un liriski optimistiski vai patriotiski (īpaši krievu estrādē) teksti. To izpildīja viens vai vairāki solisti vokālisti orķestra vai instrumentāla ansambļa pavadījumā. Vokālistiem bija izkoptas, labi nostādītas balsis, bet instrumentālais pavadījums veidoja neuzkrītošu balss fonu. Dziesmas sacerēja profesionāli komponisti, kuri tikai retos gadījumos bija arī to izpildītāji. Tekstu autori parasti bija profesionāli, politiskās sistēmas akceptēti dzejnieki. Kaut arī daudzi autori un izpildītāji sekoja pasaulē valdošajām tendencēm, estrādes mūzikai kopumā nebija raksturīgi spilgti un novatoriski jaunrades meklējumi, tā vairāk tiecās izmantot tradicionālus un “drošus” muzikālus paņēmienus.

Estrādes mūzikas pirmsākumi Krievijā meklējami 19. gs. 2. pusē kabareju, varietē teātru un restorānu vidē, kur tika izrādīti dažādi izklaidējoši priekšnesumi – dejas, teatrāli iestudējumi, parodijas, tautasdziesmas, čigānu romances, kuplejas, t. s. intīmās lirikas žanra un cirka numuri utt. Šo priekšnesumu kopumu ar laiku sāka dēvēt par estrādes žanru. Līdzīga izklaides žanru attīstība notika Francijā (kabarē, varietē), Vācijā (kabarē) un Lielbritānijā (mūzikholi). 20. gs. sākumā estrādes žanrs Krievijas lielajās pilsētās koncentrējās t. s. miniatūru teātros, nozīmīgs faktors bija arī salonorķestru un armijas orķestru rašanās – gan vieni, gan otri pārsvarā izpildīja deju mūziku un populārus maršus.

Pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma estrādes mūzika, tāpat kā visa sociālistiskā māksla kļuva par padomju ideoloģijas un propagandas sistēmas sastāvdaļu un pastāvēja sociālistiskā reālisma metodes ietvaros. Žanra attīstība notika valsts kultūriestāžu un komunistiskās partijas ideologu uzraudzībā un saskaņā ar to noteiktām prasībām. 20. gs. 20. gados radās pirmie padomju džeza orķestri, kas sākotnēji tika pieskaitīti estrādes žanram un nodrošināja tam saikni ar aktuālo ārzemju populārās mūzikas procesu un pat vieglu elitārisma pieskaņu (kas vēlāk kļuva par ideoloģisku represiju iemeslu), tomēr estrādes mūzikas lielākā daļa bija orientēta uz mazizglītotu masu auditoriju. Tās uzdevums bija sniegt pozitīvas emocijas, slavināt sociālisma un komunisma ideālus, padomju jauncelsmi un vienkāršo cilvēku, kara un darba varoni – spilgts piemērs bija t. s. masu dziesmas, kas bieži tika popularizētas padomju spēlfilmās. Šīs nostādnes tika ieviestas visās PSRS republikās, un pēc Otrā pasaules kara arī citās sociālistiskās sistēmas valstīs.

20. gs. 60. gadu nogalē jaunu pavērsienu estrādes mūzikas attīstībā aizsāka uz jauniešu auditoriju orientētais vokāli instrumentālo ansambļu formāts – atsevišķi tā pārstāvji gan PSRS, gan citur popularizēja laikmetīgo rokmūzikas estētiku (tādēļ reizēm kļūstot par ideoloģisku represiju upuriem). Līdz ar vokāli instrumentālo ansambļu izplatīšanos estrādes mūzika pamazām tuvinājās pasaulē valdošajām tendencēm, līdz 20. gs. 80. gadu 2. pusē, atslābstot padomju ideoloģiskajam spiedienam, kā arī kultūras un informācijas izolācijai sociālisma nometnes valstīs, žanrs zaudēja savu kādreizējo specifiku, saplūstot ar pasaulē dominējošiem populārās mūzikas mākslinieciskajiem kritērijiem. Mūsdienās jēdziens “estrādes mūzika” atsevišķās valstīs (pārsvarā bijušās PSRS teritorijā) reizēm apzīmē tradicionālu, uzsvērti melodisku popmūziku.

Autori: Raimonds Pauls (Latvija), Jevgēņijs Krilatovs (Евгeний Пaвлович Крылaтов, Krievija), Aleksandra Pahmutova (Александра Николаевна Пахмутова, Krievija), Dāvids Tuhmanovs (Давuд Фёдорович Тухмaнов, Krievija) un citi.

Izpildītāji: Larisa Mondrusa (Latvija, Krievija, Vācijas Federatīvā Republika), Nora Bumbiere (Latvija), Viktors Lapčenoks (Latvija), Jāks Joala (Jaak Joala, Igaunija), Anne Veski (Anne Veski, Igaunija), Janīna Miščukaite (Janina Miščiukaitė, Lietuva), Nijole Ščjukaite (Nijolė Ščiukaitė, Lietuva), Ludmila Gurčenko (Людмила Марковна Гурченко, Krievija), Valērijs Ļeontjevs (Валерий Яковлевич Леонтьев, Krievija), Edita Pjeha (Эдuта Станислaвовна Пьeха, Krievija), Alla Pugačova (Алла Борисовна Пугачёва, Krievija), Ludmila Zikina (Людмuла Геoргиевна Зыкина, Krievija), Muslims Magomajevs (Müslüm Məhəmməd oğlu Maqomayev, Azerbaidžāna), Sofija Rotaru (Софiя Михаuлівна Ротару, Ukraina), Karels Gots (Karel Gott, Čehija), Helēna Vondrāčkova (Helena Vondráčková, Čehija), Anna Germane (Anna German, Polija), Mariļa Rodoviča (Maryla Rodowicz, Polija), Paša Hristova (Паша Христова, Bulgārija), Lili Ivanova (Лили Иванова, Bulgārija) un citi.