Pastāv divas ideālisma izpratnes: plašā un šaurā. Plašajā izpratnē ideālisms apzīmē optimistisku skatījumu uz iespējām izmainīt starptautisko attiecību raksturu, proti, ir iespējams mazināt valstu savstarpējās konkurences intensitāti, tādējādi padarot starptautiskās attiecības harmoniskākas, un ir iespējams mazināt militārus konfliktus un varbūt pat izskaust tos pavisam. Autoriem, kuru uzskati atbilst priekšstatam, ka starptautiskajā politikā iespējamas progresīvas pārmaiņas, var pieskaitīt vācu filozofu Imanuelu Kantu (Immanuel Kant), britu uzņēmēju un domātāju Ričardu Kobdenu (Richard Cobden), britu ekonomistu Džonu Hobsonu (John Hobson), britu akadēmiķi, žurnālistu, politiķi un Nobela miera prēmijas laureātu Normanu Eindželu (Norman Angell), A. Cimmernu un ASV akadēmiķi un politiķi, kurš ieņēma ASV prezidenta amatu laikā no 1913. līdz 1921. gadam, Vudro Vilsonu (Woodrow Wilson). Ideālistisks skatījums uz starptautisko politiku ir pastāvējis visos laikos, tāpēc tas nav piekritīgs kādam konkrētam laika periodam. Savukārt ideālisma šaurā izpratne attiecas uz konkrētu laiku – starpkaru periodu 20. gs., kad bija novērojami centieni atteikties no spēku līdzsvara politikas Eiropā un reformēt starptautiskās attiecības ar Tautu Savienības (Société des Nations, 1920) un citu instrumentu palīdzību. Būtiska nozīme akadēmiskajās diskusijās par starptautisko politiku šajā laikā bija arī savstarpējai atkarībai un tās lomai militāro konfliktu mazināšanā.
Starpkaru perioda ideālisma pieeju raksturo liela iekšēja daudzveidība, tomēr ir iespējams identificēt vairākas nozīmīgākās tēmas. Nozīmīgākais mērķis bija ierobežot valstu iespējas rīkoties starptautiskajā politikā, neņemot vērā citu valstu intereses. Ideālisti nekritiski pieņēma, ka aizvien plašāka demokrātijas izplatība un cilvēku izglītības līmeņa celšanās radīs priekšnosacījumus lielākai sabiedrības kontrolei pār valstu ārpolitiku, tādējādi ierobežojot militāru agresiju. Ideālistu skatījumā liela nozīme bija arī morālei, kultūrai un uzvedības normām, kuru ietekmi uz starptautisko politiku vajadzēja palielināt, lai cilvēks tiktu uzskatīts par mērķi nevis līdzekli. Liela nozīme tika piešķirta starptautiskajām organizācijām un kolektīvajai drošībai. Starptautiskajai diplomātijai vajadzēja kļūt atklātai, un bija nepieciešams izveidot mehānismus, ar kuru palīdzību valstis varētu risināt savstarpējos konfliktus miermīlīgā ceļā. Ar kolektīvās drošības sistēmas palīdzību savukārt būtu iespējams savaldīt agresīvas valstis, kuras sākotnēji nevēlētos pakļauties kopīgajiem noteikumiem. Starptautiskajā sistēmā, kur miers kļūst par nozīmīgu vērtību un valstis dod priekšroku kopējo, nevis savtīgo interešu aizstāvēšanai, varētu notikt pilnīga vai daļēja atbruņošanās. Diemžēl daļa no starpkaru perioda autoru priekšstatiem par starptautisko politiku bija samērā naivi un neņēma vērā kolektīvās rīcības problēmas un valstu savtīgumu.
Starptautiskās politikas kā akadēmiskas disciplīnas vēsturi vienkāršotā veidā var konceptualizēt četros posmos, un ideālisma pieejas kontekstā īpaši nozīmīgs ir pirmais posms. Starpkaru periodā norisinājās sāncensība starp reālistiem un ideālistiem, turklāt šis posms arī tiek uzskatīts par starptautiskās politikas nozares attīstības pirmszinātnisko periodu, kad starptautisko attiecību izpēte vēl nenotika ar modernu sociālo zinātņu metožu palīdzību. Tiek uzskatīts, ka pirmais posms noslēdzās ar reālisma pieejas pārstāvju uzvaru, kas ļāva reālisma pieejai dominēt starptautisko attiecību nozarē vairākas desmitgades pēc Otrā pasaules kara. Diemžēl šis priekšstats par starptautiskās politikas teorētisko attīstību starpkaru periodā ir maldinošs. Pat ideālisma pieejas nosaukums ir radies nevis šīs pieejas ietvaros, bet gan ticis izmantots reālisma pieejas autoru darbos ar nolūku kritizēt, saskaņā ar reālistu uzskatiem, praktiski nerealizējamus centienus reformēt starptautisko politiku.
Īpaši nozīmīgs bija reālisma pieejas autora britu vēsturnieka un starptautiskās politikas teorētiķa Edvarda Karra darbs (Edward Hallett Carr) “Divdesmit gadu krīze: 1919–1939” (The Twenty Years’ Crisis: 1919–1939), kas balstījās uz autora veidotu pretnostatījumu starp utopisko ideālismu un reālismu. E. Karra grāmatā bieži vien vārdā nenosauktiem ideālisma pieejas autoriem tika veltīta iznīcinoša kritika, kas ļāva pirmajai starptautiskās politikas diskusijai noslēgties ar reālisma uzvaru. E. Karra grāmatas ietekmi vēl vairāk palielināja notikumi starptautiskajā politikā, jo 1939. gada rudenī sākās Otrais pasaules karš. Tomēr jāatzīmē, ka pastāv dažādi priekšstati par E. Karra ietekmi uz pirmās diskusijas iznākumu. Piemēram, britu starptautiskās politikas pētnieks Pīters Vilsons (Peter Wilson) uzskata, ka ideālisma pieejas pārstāvji nebūt nejutās tā, ka reālisma pieeja būtu guvusi pārliecinošu uzvaru. Turklāt pēc Otrā pasaules kara pamazām sāka attīstīties liberālisma starptautiskās politikas pieeja, kas uzskatāma par ideālisma pieejas mantinieci, jo pētniecībā lielu uzmanību pievērsa tādām tēmām kā starptautiskās organizācijas, politisko režīmu ietekme uz ārpolitiku, reģionālā integrācija un ekonomiskā savstarpējā atkarība, kas bija nozīmīgas arī ideālisma pieejas autoru skatījumā. Nozīmīgākā atšķirība starp ideālisma un liberālisma kā starptautiskās politikas pieejām tomēr ir to skatījums uz zinātni, proti, liberālisma pieejas autoru darbi ir metodoloģiski spēcīgāki par starpkara perioda ideālistu darbiem. Ideālisma pieejas pārstāvju pieļautās kļūdas izrietēja no zināšanu un pieredzes trūkuma, kas raksturoja starptautisko politiku kā salīdzinoši jaunu zinātnes nozari.
