Dekadenci raksturo individuālās brīvības akcentēšana, estētisko vērtību dominēšana pār ētikas normām un morāles principu noliegums. Dekadenti uzskatīja, ka jebkuras sabiedrības progresa formas ir jānoliedz, jo tām ir utilitāri mērķi. Radošās darbības brīvības ideja paredzēja atteikšanos no sabiedriski aktuālās un politiski vēsturiskās tematikas. Personības brīvību un skaistuma kultu dekadenti saistīja ar vienoto morāles normu noliegumu. Dekadenti pretstatīja mākslīgo dabiskajam kā pozitīvo negatīvajam, veidojot tādas bināras opozīcijas kā kultūra – daba, pilsēta – lauki, māksla – dzīve.

Sākotnēji apgaismības laikmetā terminu “dekadence” izmantoja, lai aprakstītu Romas impērijas norieta kultūras parādības. Līdz 19. gs. beigām vārdu “dekadence” izmantoja literatūras un mākslas kritiķi, lai nonicinātu kādu autoru vai darbu. Franču rakstnieks Teofils Gotjē (Pierre Jules Théophile Gautier), franču dzejnieks Šarls Bodlērs (Charles Pierre Baudelaire) u. c. rakstnieki mainīja termina vērtējošo nozīmi no negatīvās uz izteikti pozitīvo. Viņu skatījumā tikt sauktam par dekadentu bija pagodinājums. Dekadence radās kā pretreakcija pozitīvismam un naturālismam un iezīmēja “laikmeta beigu” (franču fin de siècle) noskaņojumu, kurā tika akcentēta formas izsmalcinātība, skaistuma kults un mākslas pašvērtība.

Dekadences rašanos noteica arī sabiedriski politiskā situācija ‒ Francijas sakāve Francijas‒Prūsijas karā 1870. gadā un Parīzes Komūnas sagrāve 1871. gadā, kad radošajai inteliģencei zuda ticība demokrātijas ideāliem un neticība sabiedrības progresam radīja pesimisma un bezcerības noskaņu, kas bija par pamatu nebūtības un nāves motīvu aktualizācijai literatūrā un mākslā. Dekadence Vācijā radās pēc 1848.‒1849. gada revolūcijas, Krievijā – pēc vilšanās tautībnieku (narodņiku, народники) idejās, kas personības ideālu meklēja tradicionālajā zemturu sabiedrībā.

Par dekadences priekšvēstnesi tiek uzskatīts T. Gotjē, kurš romāna “Mopēna jaunkundze” (Mademoiselle de Maupin, 1835) priekšvārdā, atbalstot teoriju “māksla mākslai”, aicināja atbrīvot literatūru no politiskās, ētiskās un sociālās tematikas, uzsverot formas svarīgumu. Š. Bodlērs dzejoļu krājumā “Ļaunuma puķes” (Les Fleurs du mal, 1857) sniedza dekadences stila paraugu, aktualizējot nāves, seksualitātes, pagrimuma, ļaunuma, iznīcības motīvus. 1869. gadā T. Gotjē sarakstīja priekšvārdu Š. Bodlēra dzejoļu krājumam “Ļaunuma puķes”, kurā raksturoja Š. Bodlēra rakstības veidu kā dekadences stilu, kas ir sarežģīts, izsmalcināts, paplašina valodas robežas, tiecas atveidot domas un formas smalkākās netveramās nianses.

Franču rakstnieks Pols Buržē (Paul Bourget) izdeva “Dekadences teoriju” (Théorie de la décadence, 1881), kurā raksturoja dekadenci kā haosu un anarhiju literatūrā un kultūrā, un pie tā noveda tādas sabiedrības tendences kā dzimstības samazinājums, patriotisma zudums, dzīves vērtības neapzināšanās. P. Buržē tomēr atzina, ka pagrimums un haoss sekmē literāros eksperimentus, kas var kļūt par estētiskās baudas avotu rakstniekiem un lasītājiem.

Franču rakstnieks un publicists Žoriss Karls Ismanss (Joris-Karl Huysmans) izdeva romānu “Pret straumi” (À rebours, 1884), ko dēvēja par dekadences bībeli.

1886. gadā franču žurnālists Anatols Bažī (Anatole Baju) izveidoja žurnālu “Dekadents” (Le Décadent), kas iznāca 1886.‒1889. gadā un apvienoja antitradicionāli noskaņotus literātus Francijā. A. Bažī izdeva brošūru “Dekadences skola” (L’École décadente, 1887), kas kļuva par dekadences manifestu. Viņš akcentēja, ka dekadentu misija ir noārdīt visu veco, lai palīdzētu izveidoties jaunai nacionālai literatūrai, ar ko varētu lepoties turpmākās paaudzes.

Dekadences uzplaukums Lielbritānijā bija vērojams no 19. gs. 70. gadu sākuma līdz 90. gadu vidum. Lielbritānijā dekadence bija reakcija uz Viktorijas laikmeta utilitārismu, racionālismu, ģimenes tikumu kultu. Par dekadences sākumu Lielbritānijā var uzskatīt angļu literāta Voltera Peitera (Walter Horatio Pater) grāmatas “Renesanse: mākslas un dzejas studijas” (The Renaissance: Studies in Art and Poetry, 1873) izdošanu. V. Peiters uzsvēra, ka morāle nav saistāma ar mākslu, vienīgais mākslinieka pienākums ir rūpēties par formas nevainojamību.

Lielbritānijā dekadences strāvojumu teorētiski pamatoja angļu literāts Artūrs Saimonss (Arthur William Symons) filozofiskā esejā “Dekadences kustība literatūrā” (The Decadent Movement in Literature, 1893), kur norādīja, ka dekadenci raksturo morālais un garīgais pagrimums, saspringti radošie meklējumi, tieksme uz izsmalcinātību.

19. gs. 90. gadu sākumā ar dekadenci bija cieši saistīts Oksfordas Universitātes (University of Oxford) studentu izdevums “Hameleons” (The Chameleon, 1894) un literārais žurnāls “Dzeltenā grāmata” (The Yellow Book, 1894‒1897), kur tika publicēti franču dekadentu literārie darbi.

Dekadencei raksturīga tematika un ikonogrāfija bija nāves un sapņu motīvi, androgīnu un liktenīgo sieviešu tēli, augu, dārgakmeņu un dzīvnieku simbolika, pievēršanās austrumu un viduslaiku misticismam, leģendām, fantāziju aktualizēšana, neierobežota personības brīvība, bezcerība un citas iezīmes. Dekadences mākslai bija raksturīga tendence šokēt lasītāju un skatītāju ar nepierastām tēmām un paņēmieniem, akcentējot erotiku, radot jutekliskas ainas, tēlojot velnišķo pasauli. Rakstnieki dekadenti meklēja neparastus vārdu savienojumus, lai lasītājs varētu pēc iespējas ilgāk domāt par pateiktā nozīmi.

19. gs. 2. pusē Francijā dekadences strāvojums kļuva par savdabīgu dzīves uztveres veidotāju un svarīgu cilvēka iekšējās pretestības izpausmes formu. Dekadence bija sarežģīts un pretrunīgs strāvojums, ko noteica sabiedrības apziņas krīze, mākslinieku apjukums aso sociālo pretrunu priekšā. Balansējot starp reālo un ideālo pasauli, dekadenti meklēja spilgtākas izteiksmes formas, tādēļ pagrimuma un bojāejas idejas radīja jaunas mākslas formas un aktivizēja radošos meklējumus.

Viens no sarežģītākajiem teorētiskajiem jautājumiem ir dekadences un simbolisma nošķiršana. Dekadence atradās mijiedarbībā ar simbolismu. Māksliniekus nereti dēvēja gan par simbolistiem, gan dekadentiem. Robežu starp simbolismu un dekadenci bija grūti noteikt, jo abi virzieni eksistēja paralēli un iezīmēja starpposmu starp pozitīvisma un modernisma kultūru. Simbolisms un dekadence bija modernisma priekšteči. Franču rakstnieks Žans Moreass (Jean Moréas) publicēja tā saukto simbolisma manifestu “Simbolisms” (Le Symbolisme, 1886), kurā uzskaitīja svarīgākās simbolisma nostādnes un mēģināja norobežot simbolismu no dekadences. Tomēr polemika par simbolisma un dekadences atšķirībām turpinājās arī vēlāk, piemēram, krievu dzejnieks simbolists Konstantīns Baļmonts (Константин Дмитриевич Бальмoнт) darbā “Elementāri vārdi par simbolisma poēziju” (Элементарные слова о символической поэзии, 1900) aprakstīja simbolisma, dekadences un impresionisma trīsvienību.

Būtiskākā atšķirība starp simbolismu un dekadenci: simbolisms bija literatūras un kultūras virziens, piemēram, impresionismā, dadaismā, futūrismā u. c., bet dekadence – ētiski estētisks strāvojums, kurā svarīgākā iezīme bija protests pret veco pozitīvisma kultūru. Tādējādi dekadence un simbolisms vērtējami kā dažādu līmeņu parādības – dekadence apvienoja dažādu kultūras virzienu pārstāvjus, kas ar savu rīcību un uzvedību atšķīrās no vispārpieņemtiem standartiem, bet simbolismam bija teorētiskās kultūras programmas nozīme.

Par dekadences spilgtākajiem paraugiem franču literatūrā tiek atzīti Š. Bodlēra dzejoļu krājums “Ļaunuma puķes” un Ž. K. Ismana romāns “Pret straumi”, angļu literatūrā – Oskara Vailda (Oscar Fingal O`Flahertie Wills Wilde) romāns “Doriana Greja ģīmetne” (The Picture of Dorian Gray, 1890) un luga “Salome” (Salome, 1891). Vācijā spilgtākais dekadences pārstāvis literatūrā bija Stefans Georgs (Stefan Anton George) un viņa darbs “Himni” (Hymnen, 1890), Austrijā – Hugo fon Hofmanštāls (Hugo von Hofmannsthal) “Vakar” (Gestern, 1891), Polijā – Staņislavs Pšibiševskis (Stanisław Feliks Przybyszewski) “Homo sapiens” (vācu valodā 1895‒1896, poļu valodā 1901), Itālijā – Gabriēle D’Annuncio (Gabriele D’Annunzio) “Nāves triumfs” (Il trionfo della morte, 1894), Krievijā – Dmitrijs Merežkovskis, (Дмитрий Сергеевич Мережковский) “Kristus un Antikrists” (Христос и Антихрист, 3 daļas: 1895, 1901, 1904‒1905), Fjodors Sologubs (Фёдор Сологуб) “Sīkais velns” (Мелкий бес, 1905) un citi.

Dekadence ir tendenču kopums, ko var saskatīt dažādu virzienu un kultūras jomu pārstāvju daiļradē. Literatūrā dekadences iezīmes ir vērojamas franču dzejnieku simbolistu Pola Verlēna (Paul Marie Verlaine), Stefana Malarmē (Stéphane Mallarmé) un Artūra Rembo (Jean Nicolas Arthur Rimbaud), beļģu literāta simbolista Morisa Māterlinka (Maurice Polydore Marie Bernard Maeterlinck), angļu rakstnieka estēta O. Vailda, austriešu rakstnieka neoromantiķa H. fon Hofmanštāla, franču rakstnieka reālista Gija de Mopasāna (Henri René Albert Guy de Maupassant) daiļradē.

Mūsdienās ar dekadences pētījumiem nodarbojas literatūras un kultūras vēsturnieki, vērtējot visas 19. gs. beigu–20. gs. sākuma kultūras parādības kopumā. Bieži vien šī posma kultūras tendenču apskatā tiek izmantots termins fin de siècle. Dekadences pētījumi ir aktuāli galvenokārt tajās valstīs, kur dekadences izpausmes bija visnozīmīgākās, tas ir, Francijā, Lielbritānijā, Krievijā, kā arī Polijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Dažādu jomu speciālisti skata dekadenci no sev tuvākās nozares viedokļa, piemēram, amerikāņu literatūrkritiķe Eleina Šovoltera (Elaine Showalter) analizē feminisma izpausmes dekadencē, angļu zinātnieks Eliss Hansons (Ellis Hanson) apskata katolicisma un dekadences attiecības.

Nozīmīgākie dekadences pētniecības centri atrodas Lielbritānijā: Oksfordas Universitātē, Mančestras Univeristātē (University of Manchester) un Kembridžas Universitātē (University of Cambridge). Viens no svarīgākajiem darbiem par dekadences vēsturi un nozīmi 19. gs. kultūrā ir franču izcelsmes ASV vēsturnieka Žaka Barzuna (Jacques Martin Barzun) pētījums “No sākotnes līdz dekadencei: no 1500. gada līdz tagadnei. Rietumu kultūras dzīves 500 gadi” (From Dawn to Decadence: 1500 to the Present. 500 Years of Western Cultural Life, 2000), kas apskata Eiropas kultūras vēsturi starpdisciplinārā skatījumā kā vienotu procesu, analizējot notikumus vēsturē, politikā, kultūrā, mākslā un literatūrā.