Veterinārā patoloģija ir gan zinātnes nozare, gan praktiska veterinārmedicīnas specializācija. Tā ir viena no fundamentālām veterinārmedicīnas zinātnes apakšnozarēm, kas veido pamatzināšanas par slimību mehānismu no slimības sākuma līdz beigām, tādējādi sniedzot zināšanas par to, kā slimību var diagnosticēt, ārstēt un novērst. Jebkurai slimības klīniskai izpausmei pamatā ir funkcionālas un morfoloģiskas šūnu, audu vai šķidrumu izmaiņas. Patoloģija pēta šīs izmaiņas. Veterinārārstu apmācībā patoloģijas studiju priekšmets ir kā tilts, kas savieno mācības par normālo (anatomiju, histoloģiju un fizioloģiju) ar klīniskajiem studiju priekšmetiem par slimību diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi. Patoloģija ir absolūti nepieciešama, lai izprastu, kā dažādi slimību cēloņi (piemēram, vīrusi, baktērijas, parazīti) ietekmē dzīvnieku un izraisa klīniski redzamas slimības izpausmes.

Terminu “patoloģija” sarunvalodā lieto ne tikai, lai apzīmētu medicīnas apakšnozari, bet arī lai norādītu uz novirzi no normas šūnu vai audu izskatā vai laboratorisko analīžu rezultātos. 

Veterinārā patoloģija ir veterinārmedicīnas apakšnozare un biomedicīnas sastāvdaļa, kas ir cieši saistīta ar fundamentālajām zinātnēm: dzīvnieku anatomiju, histoloģiju, fizioloģiju, mikrobioloģiju, parazitoloģiju un molekulāro bioloģiju. Patoloģijā izšķir vispārīgo un speciālo patoloģiju (general and systemic pathology). Vispārīgā veterinārā patoloģija ir veltīta vispārīgiem slimību mehānismiem dzīvā organismā (piemēram, mehānismi, kas darbojas iekaisumā un audzējos), bet sistēmu patoloģija ir veltīta dažādu orgānu sistēmu patoloģijai un slimībām, kas skar šīs orgānu sistēmas.

Veterinārā patoloģija daļēji pārsedzas ar humānās medicīnas patoloģijas specialitāti, jo slimību pamatprocesi cilvēkos un siltasiņu dzīvniekos ir līdzīgi. Veterinārā patoloģija ir plaša nozare, kas aptver mājdzīvniekus, savvaļas un zooloģisko dārzu dzīvniekus, eksperimentālos dzīvniekus un tiem raksturīgās spontāni radušās vai eksperimentāli ierosinātās slimības.

Veterinārajai patoloģijai ir vairākas apakšspecialitātes. Divas galvenās ir anatomiskā un klīniskā veterinārā patoloģija. Anatomiskā patoloģija ir slimību izpēte audu kontekstā – ar neapbruņotu aci (makroskopiski, gross pathology) un ar mikroskopa palīdzību, analizējot speciāli sagatavotus audu griezumus (histopatoloģija, histopathology vai microscopic pathology). Klīniskā patoloģija ir slimību izpēte, veicot dažādus izmeklējumus un testus asinīm (hematoloģija un seruma bioķīmija) un citiem ķermeņa šķidrumiem, kā arī no audiem iegūtām šūnām (citoloģija, cytology). Anatomiskā patoloģija bieži vien, taču ne vienmēr, ir slimības izpausmes pētīšana mirušiem dzīvniekiem, veicot postmortālas (pēcnāves) sekcijas (necropsies). Ir arī vairākas citas veterinārās anatomiskās patoloģijas apakšspecialitātes, piemēram, ķirurģiskā patoloģija, toksikoloģiskā patoloģija, salīdzinošā patoloģija.

Veterinārajai patoloģijai ir liela nozīme veterinārmedicīnas praksē un pētniecībā, pie tam pētniecībā veterinārajai patoloģijai ir cieša saikne ar cilvēku medicīnu, modelējot cilvēku slimības eksperimentālajos dzīvniekos un tādējādi palīdzot atklāt jaunus medikamentus un ārstēšanas metodes. 

Kā praktiska un profesionāla specialitāte, veterinārā patoloģija sniedz zināšanas un prasmes par slimību izpausmi un diagnostiku. Precīza diagnoze ir svarīga, lai laicīgi apturētu slimības uzliesmojumu, novērstu jaunu gadījumu rašanos un izvēlētos piemērotāko terapiju. Saskaroties ar zoonotiskām slimībām (slimības, kas no dzīvniekiem var tikt pārnestas uz cilvēkiem), veterinārpatologu pienākums ir brīdināt cilvēkus, kas ir nonākuši saskarsmē ar slimo dzīvnieku vai tā audiem. Saistībā ar klimata pārmaiņām notiek jaunu, iepriekš konkrētās teritorijās nebijušu slimību izplatība, un veterinārpatologiem ir svarīga loma šo slimību pamanīšanā. Vēl viena joma, kurā praktiski strādā veterinārpatologi, ir tiesu veterinārmedicīnas ekspertīzes (forensic pathology). Ekspertīžu mērķis ir noteikt dzīvnieka nāves vai pāridarījuma cēloni, savākt lietišķos pierādījumus un atbildēt uz tiesvedībā uzdotajiem jautājumiem gadījumos, kad ir aizdomas par ļaunprātīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, t. sk. labturības noteikumu pārkāpumu.

Veterinārās patoloģijas teorētiskā nozīme saistīta ar slimību patoģenēzes izpratni un pētniecību. Praktiskā veterinārā patoloģija meklē atbildes uz jautājumu “kas tas ir?”, teorētiskā veterinārā patoloģija – uz jautājumu “kāpēc tā ir?”. Slimību patoģenēzi jeb slimības attīstību var pētīt gan dabiskās slimības apstākļos, gan eksperimentāli ierosinātas slimības apstākļos. Patoģenēzes pētījumi palīdz noskaidrot cēloņus un faktorus, kas predisponē slimību.

Divas lielas veterinārās patoloģijas apakšspecializācijas ar būtisku teorētisku nozīmi un ciešu saikni ar medicīnu ir toksikoloģiskā veterinārā patoloģija un salīdzinošā patoloģija. Toksikoloģiskā veterinārā patoloģija ir neatņemama farmaceitiskās industrijas sastāvdaļa. Salīdzinošā patoloģija ir cieši saistīta ar cilvēku slimību un to ārstēšanas līdzekļu pētniecību, izmantojot eksperimentālo dzīvnieku modeļus. Kopš 21. gs. sākuma arvien plašāk šajos pētījumos izmanto ģenētiski modificētas peles, kuras ļauj noskaidrot konkrētu gēnu nozīmi dažādās slimībās, jo īpaši ļaundabīgo audzēju izcelsmē, attīstībā un ārstēšanā.

Patoloģijas galvenās teorijas pamatlicējs ir vācu patologs Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow), kurš apgalvoja, ka jebkura slimība ir šūnu bojājuma izpausme. Šūnu bojājums izraisa funkcionālas un strukturālas izmaiņas audos un orgānos. Izmaiņas funkcijās izpaužas kā klīniskās pazīmes (piemēram, drudzis, klepus, sāpes). Izmaiņas struktūrā izpaužas izmainītā audu un orgānu morfoloģijā (izskatā). Lai gan slimības izraisošo faktoru spektrs ir ļoti plašs, tomēr dzīvnieku ķermeņu atbildes reakcijas ir ierobežotas. Tās var iedalīt dažās lielās kategorijās jeb tipveida procesos (piemēram, nekroze, deģenerācija, iekaisums), kas ir līdzīgi visiem siltasiņu zīdītājdzīvniekiem. Ar dažādām metodēm, kas ļauj pētīt slima dzīvnieka audus, šūnas un šķidrumus, ir iespējams noteikt šūnu strukturālās un molekulārās izmaiņas un izprast slimības gaitu un tās cēloņus.

Lai gan starp dzīvnieku sugām pastāv lielas atšķirības un katrai sugai ir savas specifiskas slimības, tomēr jau pirms vairāk nekā 150 gadiem R. Virhovs apgalvoja, ka starp veterinārmedicīnu un cilvēku medicīnu zinātniska robežšķirtne nepastāv un pieredze, kas iegūta vienā jomā, ir jāizmanto, lai veicinātu attīstību otrā jomā. Tādējādi veterinārā patoloģija iekļaujas koncepcijā “viena pasaule – viena veselība”, kas no jauna popularizēta 21. gs. pirmajā desmitgadē. Saskaņā ar šo koncepciju ir nepieciešama multidisciplināra veselības jomu speciālistu sadarbība, lai nodrošinātu cilvēku, dzīvnieku un vides veselību lokālā, valstu un globālā mērogā. 

Pamatmetode veterinārajā anatomiskajā patoloģijā ir sistemātiska audu un orgānu morfoloģijas izpēte, aprakstot audu makroskopiskās (gross) un mikroskopiskās izmaiņas (histopatoloģija), lai noteiktu slimības diagnozi. Audus iegūst no mirušiem dzīvniekiem sistemātiski veiktu sekciju laikā (necropsies) vai no dzīviem dzīvniekiem operāciju laikā (biopsijas, biopsies). Paraugus fiksē 10 % formalīna šķidrumā, histoloģijas laboratorijā audus iegulda parafīna blokos, sagriež plānos griezumos un krāso ar hematoksilīnu un eozīnu (H&E). Audu izpēti veic gaismas mikroskopā, kas palielina attēlu no 100 līdz 1000 reizēm. Bez H&E krāsojuma ir daudzi citi histoķīmiski krāsojumi, kurus izmanto, lai iekrāsotu speciālas šūnu struktūras un infekciozus organismus. Šūnu ultrastruktūras (šūnu membrānas, citoplazmas organellas, kodols u. c.) novērtēšanai ir nepieciešams palielinājums, kas lielāks nekā 1000 x, un to nodrošina elektronmikroskops.

Diagnostiskajās laboratorijās un pētniecībā plaši lieto imūnhistoķīmiskos krāsojumus (IHĶ, immunohistochemistru), kas norāda uz specifisku antigēnu klātbūtni, lokalizāciju un daudzumu. Ar IHĶ palīdzību var precīzāk noteikt audzēju veidu un prognozi, kā arī dažādu infekciozu ierosinātāju klātbūtni. Līdzīga metode IHĶ ir imunofluorescence, bet krāsojumu analizēšanai nepieciešams fluorescences mikroskops.

Arvien vairāk veterinārajā patoloģijā izmanto molekulārās bioloģijas testus, piemēram polimerāzes ķēdes reakciju un in situ hibridizāciju infekciozu organismu noteikšanai audos.

Klīniskajā patoloģijā no dzīva dzīvnieka iegūtu šūnu, asiņu, dažādu šķidrumu un noskalojumu analīzei izmanto mikroskopiju un dažādus analizatorus. Mikroskopiski analizē audu šūnas (citoloģija, cytology), asins šūnas (hematoloģija, hematology) vai jebkāda cita veida materiālu, ko var iegūt no orgāniem (piemēram, urīna sedimentu vai vēdera dobuma šķidruma aspirātu). Asiņu bezšūnu daļai veic seruma bioķīmijas analīzes un dažādus specializētus testus, kuri liecina par orgānu funkciju izmaiņām. Lai nodrošinātu ticamus rezultātus, testu izpildē jāievēro strikta kvalitātes kontrole. Bez klasiskās mikroskopijas citoloģijā izmanto arī imunocitoķīmiju vai imunofluoresci šūnu antigēnu noteikšanai. Plašs pielietojums ir šūnu plūsmas citometram, kas vienlaicīgi ļauj analizēt šūnu virsmas marķierus, šūnu lielumu un granularitāti.

Veterinārās patoloģijas attīstība ir cieši saistīta ar humānās un salīdzinošās patoloģijas, mikrobioloģijas, infekcijas slimību un veterinārās ekspertīzes jomām. 

Par anatomiskās patoloģijas pamatlicēju uzskata itāļu anatomistu Džovanni Morgagni (Giovanni Batista Morgagni), kurš 1761. gadā iznākušājā grāmatā detalizēti aprakstīja 640 autopsijas, korelējot pacientu simptomus ar patoloģiskām izmaiņām un veicinot izpratni par to, ka slimībai ir anatomisks, ar orgāniem saistīts pamats. 

Par modernās patoloģijas pamatlicēju uzskata R. Virhovu. 1858. gadā iznāca R. Virhova grāmata “Celulārā patoloģija” (Die Cellularpathologie), kurā viņš postulēja šūnu kā slimības procesa pamatelementu. Šūnu pētīšanu 19. gs. otrajā pusē sekmēja mikroskopi ar uzlabotu optiku un pieejamāku cenu, kā arī jaunatklātie audu fiksācijas paņēmieni un speciālie krāsojumi.

R. Virhova skolnieks, ārsts–internists Viljams Oslers (William Osler) ir veterinārās patoloģijas aizsācējs Ziemeļamerikā, pozicionējot veterināro patoloģiju kā veterinārās izglītības pamatu. V. Oslera ideju turpinātājs ir viņa skolnieks Volters Viljams (Walter Williams), kas strādāja Kornela Universitātē (Cornell University) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Kopš 1896. gada tā ir viena no ietekmīgākajām akadēmiskās veterinārās patoloģijas izglītības iestādēm pasaulē. Amerikas Veterināro patologu koledža (American College of Veterinary Pathologists, ACVP) ir pirmā specialitāti apvienojošā veterinārmedicīnas koledža ASV, kas nodrošina un pārrauga veterināro patologu sertifikāciju. Kopš tās dibināšanas 1948. gadā ACVP apvieno vairāk nekā 2000 veterināros patologus no 19 dažādām valstīm. 

Eiropā veterinārās patoloģijas attīstība katrā valstī gājusi savu ceļu ar spēcīgām veterinārās patoloģijas programmām Vācijas, Francijas, Šveices un Lielbritānijas veterinārajās skolās. Īpaši nozīmīgs veterinārās patoloģijas virzītājspēks ir bijis Džons Makfeidiāns (John McFadyean) Anglijā. Viņš bija patoloģijas un mikrobioloģijas profesors Karaliskajā Veterinārajā koledžā (Royal Veterinary College) Londonā no 1892. gada un salīdzinošās patoloģijas žurnāla Journal of Comparative Pathology and Therapeutics dibinātājs 1888. gadā. 1970. gadā tika nodibināta Eiropas Veterinārās patoloģijas biedrība (European Society of Veterinary Pathology, ESVP), lai tuvinātu dažādu Eiropas valstu veterināros patologus. Lai nodrošinātu standartizētu veterināro patologu apmācību un sertifikāciju, 1995. gadā nodibināta Eiropas Veterināro patologu koledža (European College of Veterinary Pathologists, ECVP). Tās sastāvā līdz 2019. gadam ir vairāk nekā 400 veterināro patologu no 23 dažādām valstīm.

21. gs. veterinārpatologi pilda svarīgu lomu dzīvnieku veselības un labturības uzraudzībā, jaunu slimību diagnostikā, pārtikas drošībā, cilvēku slimību eksperimentālā modelēšanā, epidemioloģiskajos, savvaļas dzīvnieku un vides pētījumos. Slimību diagnostikā izmanto patoloģijas pamatmetodes – makroskopisko un mikroskopisko izmeklēšanu kopā ar molekulārās bioloģijas testiem – polimerāzes ķēdes reakciju infekciozu organismu un gēnu mutāciju atklāšanai un biomarķierus audzēju diagnostikai. Diagnostikā pielieto metodes, kas vēl nesen bijušas tikai pētniecības laboratorijās. Veterinārajā patoloģijā arvien vairāk izmanto mikroskopisko preparātu digitalizāciju, kas veicina telepatoloģijas attīstību un dažādu izmaiņu kvantitatīvu novērtēšanu ar datora palīdzību. Paplašinās standartizācija un vadlīniju izstrāde, lai paaugstinātu klīniski–patoloģisko korelāciju, uzlabotu diagnostiku un prognostiku.

Veterinārās patoloģijas pētniecība notiek diagnostikas laboratorijās, veterinārmedicīnas izglītības iestādēs, valsts iestādēs un organizācijās, privātās firmās un farmācijas korporācijās. ASV un Kanādā ir vairāk nekā 35 akreditētas un jaudīgas veterinārās diagnostiskās laboratorijas, kas ir cieši saistītas ar veterinārmedicīnas koledžām, piemēram, Kalifornijas Dzīvnieku veselības un pārtikas drošības laboratoriju sistēma (California Animal Health and Food Safety Laboratory System), Mičiganas pavalsts universitātes Veterinārās diagnostikas laboratorija (Michigan State Univesity Veterinary Diagnostic Laboratory) ASV un Gvelfas Universitātes Dzīvnieku veselības laboratorija (University of Guelph Animal Health Laboratory) Kanādā. Eiropā līdzīgu kapacitāti nodrošina valsts veterinārās diagnostikas laboratorijas, piemēram, Zviedrijas Veterinārais institūts (Swedish Veterinary Institute), Dzīvnieku un augu veselības aģentūra (Animal and Plant Health Agency) Lielbritānijā un universitāšu diagnostiskās laboratorijas, piemēram, Dzīvnieku patoloģijas institūts Bernes Universitātē (University of Bern, Institute of Animal Pathology) Šveicē.

Ietekmīgākās valsts pētniecības iestādes ASV ir Nacionālais dzīvnieku slimību centrs (National Animal Disease Center) produktīvo dzīvnieku slimību izpētē, Smitsonija nacionālais zooloģiskais dārzs un Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas institūts (Smithsonian’s National Zoo and Conservation Biology Institute) savvaļas un zooloģisko dārzu dzīvnieku slimību izpētē, armijas Apvienotais patoloģijas centrs (Joint Pathology Center), kas kalpo kā pētniecības atbalsts, konsultāciju iestāde un arhīvs veterinārās un humānās patoloģijas jomā visā pasaulē. Salīdzinošās patoloģijas jomā augstas raudzes pētījumi notiek Nacionālajā veselības institūtā (National Institute of Health), Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (Massachusetts Institute of Technologies, MIT), Taftas Salīdzinošās patoloģijas departamentā, Karolinskas Institūtā (Karolinska Institute) Zviedrijā, Edinburgas Universitātes Salīdzinošās patoloģijas centrā (The University of Edinburgh, the Center for Comparative Pathology) Lielbritānijā un Nīderlandes Erasmus MC universitātē (Erasmus MC).

Svarīgākie periodiskie izdevumi veterinārajā patoloģijā ir žurnāls Veterinary Pathology (kopš 1964. gada, izdevējs SAGE Publications), Clinical Veterinary Pathology (kopš 1970. gada, izdevējs Wiley) un Journal of Veterinary Diagnostic Investigation (kopš 1989. gada, izdevējs SAGE Publications). Salīdzinošās un eksperimentālās patoloģijas pētījumi atrodami Journal of Comparative Pathology (kopš 1888. gada, izdevējs Elsevier), Toxicological Pathology (kopš 1972. gada, izdevējs SAGE Publications) un Experimental Biology and Medinine (kopš 1903. gada, izdevējs SAGE Publications). 

20. gs. plašu ieguldījumu ir snieguši Kenets Džabs (Kenneth V. F. Jubb), Pīters Kenedijs (Peter C. Kennedy), Naigels Palmers (Nigel Palmer) kā fundamentālas mājdzīvnieku veterinārās patoloģijas grāmatas autori un redaktori, Donalds Makgavins (M. Donald McGavin) un Džeimss Zakarijs (James F. Zachary) kā autori un redaktori mūsdienīgam dzīvnieku slimību patoģenēzes mehānismu apkopojumam un Džeks Moltons (Jack Moulton) kā autors un redaktors veterinārās onkoloģijas jomā.

Dzīvnieku sūkļveida encefalopātijas (lēni progresējoša, lipīga smadzeņu slimība) atklājuši un aprakstījuši Džeralds Velss (Gerald A. H. Wells) Anglijā un Elizabete Viljamsa (Elizabeth S. Williams) un Viljams Hadlovs (William J. Hadlow) ASV. V. Hadlovs 1959. gadā atklāja līdzību starp slimību aitām un cilvēkiem. 

Rietumnīlas vīrusa izraisītā encefalīta uzliesmojumu cilvēkiem un putniem 1999. gadā atklāja, pateicoties Ņujorkas Bronksas zooloģiskā dārza (Bronx Zoo) veterinārpatoloģes Treisijas Maknamaras (Tracey McNamara) izlēmīgai rīcībai.

Ar melamīnu un cianūrskābi kontaminētas barības izraisītā slimības uzliesmojuma atklāšanā un cēloņa noskaidrošanā 2007. gadā būtiska loma bija Barbarai Pauersai (Barbara E. Powers) un Tomasam Van Vinklam (Thomas J. Van Winkle). 

Mūsdienās aktīvi veterinārās patoloģijas pētniecības centri ir daudzās ASV un Eiropas universitātēs un farmaceitiskās korporācijās. Pētnieki ar plašu rezonansi ir Matti Kiupels (Matti Kiupel; Mičiganas pavalsts universitāte, Michigan State University) un Maikls Dejs (Michael J. Day; Bristoles Universitāte, University of Bristol) onkoloģijas, infekcijas slimību un molekulārās diagnostikas jomā, Marks Akermans (Mark R. Ackermann; Vašingtonsa pavalsts universtitāte, University of Washington), Džerolds Vords (Jerrold M. Ward; Global VetPathology, Merilenda) un Džons Sandbergs (John P. Sundberg; The Jackson Laboratory, Merilenda) salīdzinošās un molekulārās patoloģijas jomā, Tijss Kuikens (Thijs Kuiken; Erasmus MC) ar pētījumiem par gripu un citām savvaļas dzīvnieku pārnēsātām slimībām, kas bīstamas cilvēkiem, un Korija Brauna (Corrie Brown, Džordžijas Universitāte) ar ekspertīzi par retu un nebijušu lipīgo slimību uzliesmojumu atpazīšanu. Klīniskās patoloģijas jomā būtisks ir Dorotejas Bīnzlijas (Dorothee Bienzle; Gvelfas Universitāte, University of Guelph) un Klēras Andreasenas (Claire B. Andreasen; Aiovas pavalsts universitāte, Iowa State University) devums.