Etnicitātes pamatkomponenti veido etniskās identitātes saturu, tas ir, koncentrētu izpausmi tam, kā cilvēks iedomājas saikni ar savu etnisko grupu. Etniskā identitāte pārsvarā veido gan piederības izjūtu savai etniskajai grupai, gan personības distancēšanos no citām etniskajām grupām. Mūsdienu sabiedrības etniskā identitāte tiek pētīta nacionālās identitātes ietvaros, kuras mērķis ir apvienot dažādu etnisko grupu pārstāvjus tiesiskajā, demokrātiskajā, nacionālajā vai daudznacionālajā valstī.

Mūsdienu sociālajās zinātnēs etniskās identitātes jēdzienu uztver ne tikai kā etniskās grupas kultūras iezīmes, bet arī kā pilsoniskās sabiedrības, nacionālo un daudznacionālo valstu veidošanās un funkcionēšanas vissvarīgāko resursu. Tāpēc ir svarīgi parādīt, kādi mehānismi pastāv etniskās un nacionālās identitātes savstarpējā saistībā.

Etniskās identitātes saturu veido vērtības, kuras vieno personību ar konkrēto etnisko grupu un atšķir no citām grupām (etniskās grupas pašapziņa, priekšstati par šīs etniskās grupas vēsturisko teritoriju (dzimteni), vēsturiskā apziņa un mīti, valoda, kultūra, reliģija (vai reliģijas), psiholoģiskās un uzvedības īpatnības un citas vērtības.) Etniskā identitāte, tāpat kā jebkura sociāla parādība, vēsturiski mainās. Mūsdienu (kapitālisma) sabiedrības apstākļos valoda kļūst par šīs identitātes svarīgāko strukturālo elementu. Turklāt mūsdienu valstīs etniskā vairākuma valoda kļūst par svarīgu faktoru daudznacionālu sabiedrību integrācijā un nacionālās identitātes veidošanā.

Vairākums zinātnieku tieši valodu uzskata par etniskās identitātes pamatelementu un tās kodolu (Entonijs Smits (Anthony D. Smith), Ernests Gelners (Ernest Gellner), Džošua Fišmans (Joshua Fishman), Benedikts Andersons (Benedict Richard O’Gorman Anderson) u. c.), un tam ir daudz izskaidrojumu. Šāds augsts valodas kā etniskās identitātes kodola vērtējums visbiežāk sastopams kapitālisma laikmeta sabiedrības etnisko grupu raksturojumā. Tieši šajā sabiedrībā īpaši pieaug komunikatīvo procesu nozīme etnisko grupu iekšienē. Etniskā grupa atgriežas pie savām kultūras tradīcijām, lai nostiprinātu iekšējo etnisko solidaritāti. Kopumā cilvēka ikdienas dzīve nav iespējama ārpus informatīvās telpas, kas apkalpo gan ekonomisko dzīvi, gan politiku, gan arī nodrošina valsts aparāta funkcionēšanu, tā nevar notikt ārpus masu informācijas līdzekļiem un profesionālās kultūras sasniegumiem. Visu šo sabiedriskās dzīves jomu funkcionēšanā ļoti aktīvi tiek izmantota valoda. Pasaulē ir ne mazums piemēru tam, ka valodu nevar uzskatīt par etnodiferenciācijas pazīmi (Ernesta Renāna (Ernest Renan), Erika Hobsbauma (Eric Hobsbawm) u. c. zinātnieku darbi). Ļoti daudzi etnisko grupu pārstāvji par savu dzimto valodu uzskata tās valsts valodu, kurā viņi pieņemti. Dažas valodas, piemēram, angļu, spāņu, portugāļu, arābu u. c., ir kļuvušas par valsts vai oficiālajām valodām daudzās valstīs. Taču tas nemaina faktu, ka, lai arī kādu valodu etniskās grupas pārstāvji uzskata par dzimto, tieši tā kļūst par viņu identitātes centrālo elementu.

Etniskās identitātes lomas pretrunīgajai izpratnei nacionālās identitātes struktūrā lielā mērā ir vēsturiska dimensija. 20. gs. otrajā pusē dominēja idejas par modernās sabiedrības “projekta pabeigšanu” (Jirgena Hābermāsa, Jürgen Habermas, jēdziens), kas spēja gandrīz pilnībā integrēt etniskās identitātes vērtības nacionālajā identitātē. Pašreizējā sabiedriskās domas posmā arvien vairāk tiek izteiktas idejas par etniskās identitātes nozīmīgāku lomu nacionālajā un daudznacionālajā sabiedrībā, nekā tika domāts iepriekš (Entonija Smita (Anthony D. Smith), Bernarda Jaka (Bernard Yack) u. c. teorijas). Turklāt etnisko identitāti tās iedzīvotāji arvien vairāk uztver ne tikai kā lingvistisko identitāti, un šai identitātei īpašu nozīmi iegūst vēsturiskā atmiņa, mīti un citas etnodiferencējošas vērtības un sociālās pazīmes.

Mūsdienu zinātnē aktuāls ir jautājums par etniskās identitātes vietu valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Tiesības uz etnisko identitāti, tās brīvu izpausmi veido vienu no universālajām cilvēktiesībām. Tāpēc mūsdienu sabiedrības institūti nevar nebūt par cilvēku etniskās identitātes izpausmi. Tomēr tiesības uz etnisko identitāti un etnisko solidaritāti ir tikai dažas no daudzajām cilvēktiesībām, kuras ir nostiprinātas valstu likumdošanā un starptautiskajos tiesību aktos. Mūsdienu politiskajā apziņā etnisko identitāti kopumā ir pieņemts izskatīt nacionālās identitātes kontekstā. Ne tik daudz atsevišķai etniskajai grupai, cik nācijai, tas ir, visam valsts pilsoņu kopumam neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, piemīt politiskā suverenitāte, un tā kļūst par valstiskuma, sabiedrības ekonomiskās, sociālās un garīgās dzīves subjektu. Tāpēc mūsdienu sabiedrībā prioritātei ir jābūt visu pilsoņu solidaritātei, nacionālai, vispārpilsoniskai identitātei.

Nacionālā identitāte ir cilvēku identificēšanās ar nāciju. Nācija ir etnicitātes augstākā attīstības forma industriālajā laikmetā jeb kapitālismā un postindustriālajā sabiedrībā. Nacionālo identitāti ar etnisko identitāti vieno vairākas vērtības, kuras ir kopīgas nācijai: valoda, kultūra, vēsture, izcelsme.

Nacionālajai identitātei piemīt īpatnības, kuras izveidojās, pateicoties modernai un postmodernai sabiedrībai. Etniskā identitāte bija raksturīga cilvēku kopienām arī tradicionālās (pirmsindustriālās) sabiedrības attīstības stadijās. Pirmkārt, nacionālā identitāte ir jauna sociālās solidaritātes vēsturiskā forma, kas radās kapitālisma ekonomikas un darba dalīšanas apstākļos. Kapitālisms, darba dalīšana un tirgus saimniekošana sasaistīja vienotā ekonomiskā organismā visus iedzīvotājus un visus valsts reģionus, neraugoties uz šo sociālo grupu (sociālo šķiru) specifiskajām ekonomiskajām un pat politiskajām interesēm. Otrkārt, nacionālajai identitātei centrālā ir politiskā vērtība – identificēšana ar politisko un pilsonisko kopienu, ar nacionālo valsti. Daudzi zinātnieki, politiķi un arī liela daļa sabiedrības šo pazīmi uzskata par vissvarīgāko, lai būtu tiesības saukties par nāciju. Treškārt, etniskā identitāte spēj pārveidoties par nacionālo identitāti tad, kad sabiedrības garīgajā dzīvē nostiprinās tautas literārā valoda, veidojas pilsoņu nacionālā apziņa un identitāte kā svarīgāks vērtību kopums nekā reģionālais, kārtas, šķiras vai pat reliģiskās identitātes veids. Nacionālās apziņas vērtības veido sabiedrības garīgo dzīvi, kultūru, humanitārās zinātnes, izglītības sistēmu, un nacionālā kultūra kļūst par tautas kultūras un profesionālās kultūras sintēzi, nostiprinās nacionālisms, tas ir, jūtu un apziņas kopums, kur nacionālā valsts ir augstākā vērtība.

Nacionālās identitātes vēsturiskais liktenis ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā tās vērtības izturēs globalizācijas izaicinājumus, kas stimulē universālu politisko, ekonomisko un kultūras vērtību uzvaru pasaules mērogā, neatzīstot nacionālo suverenitāti un nacionālās robežas. Nacionālās pašapziņas aktivizēšanās mūsdienu sabiedrībās, etniskās un nacionālās identitātes politizācija, dažādu nacionālistisko ideoloģiju tipu attīstība utt. nav saistīta ar vajadzību pārveidot etnicitātes tradicionālās formas vienotā nacionālā organismā, sagraut feodālās daudzetniskās impērijas, kas bija raksturīgi 19. gs. un 20. gs. sākumā. Mūsdienu etniskās un nacionālās identitātes aktualizācija ir atbilde uz globalizācijas izaicinājumiem, tomēr demokrātiskā un iekļaujošā multikulturālisma vadlīnijas kopumā sliecas uz to, ka, ja etniskās minoritātes savā uzvedībā piekopj liberālās vērtības, atzīst konstitucionālo kārtību valstī, tad to identitāti nedrīkst pretnostatīt nacionālajai identitātei.

Etniskās un nacionālās identitātes mijiedarbībai daudzetniskajās sabiedrībās ir sarežģīts raksturs. Pastāv dažādas zinātniskās pieejas šīs mijiedarbības analīzē. Piemēram, multikulturālisma idejas piekritēji Čārlzs Teilors (Charles Margrave Taylor), Biku Parekhs (Bhikhu Chotalal Parekh) u. c. uzskata, ka dažādo etnisko identitāšu atšķirībām mūsdienu sabiedrībā izrādāma ne tikai morāla cieņa, bet tām jāsniedz arī likumdošanas aizsardzība vienas nacionālās identitātes ietvaros, piešķirot īpašas kolektīvās tiesības etniskajam, reliģiskajam vai cita veida mazākumam. Par ideālu mūsdienās B. Parekhs uzskata daudzkopienu sabiedrību (millet model), kuras izcelsmes modelis veidojies jau tālā pagātnē. Šāda sabiedrība nodrošina kultūras kopienu autonomiju un kolektīvo tiesību garantiju. Teorētiskā liberālisma pārstāvji Braiens Berijs (Brian Barry), Džozefs Rotčailds (Joseph Rothschild) u. c. uzskata, ka mūsdienu sabiedrībai, kuru caurauž etniskās atšķirības, jāsaglabā klasiskā liberālā pieeja savai pašorganizācijai. Tas nozīmē, ka vienotās nacionālās identitātes vērtībām jādominē ne tikai visas nācijas dzīvē, bet arī etnisko mazākumu dzīvē, kas arī varēs nodrošināt multikulturālu sabiedrību integrāciju. B. Berijs uzsver, ka liberāļi cīnās pret jebkura veida diskrimināciju sabiedriskās dzīves publiskajā un privātajā sfērā, un tas izpaužas atšķirīgās pieejās cilvēkiem, kuri saistīti ar dažādām kultūrām.

Etniskās un nacionālās identitātes mijiedarbība ir multikulturālisma un liberālisma sintēze (liberālais multikulturālisms) J. Hābermāsa, Pola Rikēra (Paul Ricoeur), Airisas Marionas Jangas (Iris Marion Young), Vila Kimlikas (Will Kymlicka) u. c. teorijās, kurās tiek uzskatīts, ka, pat nepiešķirot etniskajām vai citām mazākumgrupām īpašas kolektīvās tiesības, to kultūra un kolektīvā identitāte pelnījusi cieņu un morālu atzīšanu. Pēc J. Hābermāsa domām, gan modernisma laikmeta sabiedrībai, gan arī multikulturālai sabiedrībai aktuāla ir harmoniska proporcija starp vispārējām vērtībām un atšķirībām, starp visas nācijas identitāti un kultūru un etnisko grupu identitātēm un subkultūrām.