Labvēlīgi priekšnosacījumi gaļas rūpniecības attīstībai Latvijā radās 19. gs. beigās, kad 1884. gadā Liepājā uzbūvēja kautuvi, bet 1912. gadā gaļas konservu fabriku. Pirmsākumā rūpnieki orientējās uz bekona ražošanu, vēlāk attīstījās visa veida gaļas produktu gatavošana.

Līdz 19. gs. beigām lauksaimnieki lielāko daļu saražotā piena patērēja savās saimniecībās. Pirmā pienotava dibināta 1909. gadā Cēsu apriņķī Spārē. Pienotavās galvenokārt ražoja sviestu. Latvijas pirmās neatkarības laikā tika kāpināts sviesta, vēlāk siera eksports. Saldpiena siers par ikdienas pārtikas produktu kļuva tikai 20. gs. Latvieši gadsimtiem gatavojuši skābpiena sierus, kas šajā reģionā izkopti līdz pilnībai. Skābpiena siera (Jāņu siera) gatavošanas receptes nodošana no paaudzes paaudzei ir ģimenes tradīcija, kas turpinās līdz mūsdienām un skaidro atšķirīgo saldpiena siera ražošanas uzsākšanas laiku Latvijā.

Līdz 19. gs. beigām pārdeva svaigas, sālītas, žāvētas un kaltētas zivis. Zivju konservu ražošana uzsākta 1880. gadā. Pirmie konservi bija sāls un garšvielu maisījumā gatavotas brētliņas. 1890. gadā firma “K.V. Mortensen” uzsāka eļļā sagatavotu brētliņu konservu “Šprotes eļļā” ražošanu. Sākotnēji zvejnieki zvejoja Latvijas teritoriālajos ūdeņos, nozvejai bija sezonāls raksturs, bet padomju okupācijas laikā apgūti zvejas rajoni Atlantijas okeānā. Nozares galvenie produkti ir zivju konservi – nozīmīgākā eksportprece neatkarīgā Latvijā, padomju okupācijas laikā un pēc neatkarības atjaunošanas.

Medus bija vienīgā saldviela līdz cukura ražošanas uzsākšanai. Cukura manufaktūras, kas pārstrādāja importēto jēlcukuru, Latvijas teritorijā radās 18. gs. beigās. Pirmos cukurbiešu sējumus ierīkoja jau 1884. gadā dažās Kurzemes un Vidzemes muižās, bet rūpnieciska cukura ražošana sākta Pirmā pasaules kara beigās. Neatkarības laikā Latvijā uzcēla trīs cukurfabrikas: Jelgavā (1926), Krustpilī (1932) un Liepājā (1933). Šajā laikā pārstrādāja Latvijā audzētās cukurbietes, bet padomju laikā cukuru ražoja arī no cukurniedru jēlcukura. Kopš 2006. gada, uzsākot cukura nozares reformu Eiropas Savienībā, Latvijā cukurfabrikas slēdza.

Augļu un dārzeņu pārstrāde Latvijā uzsākta 19. gs. otrajā pusē, izveidojot nelielus kāpostu un gurķu skābēšanas uzņēmumus. Rūpnieciskos apjomos augļu un dārzeņu konservēšana sākta 20. gs. 20. gados.

Līdz ar pilsētu attīstību veidojās maizes ceptuves, kas pārauga maizes fabrikās. Padomju laikā maizes ražošana bija koncentrēta lielos uzņēmumos.

Konditorejas izstrādājumus rūpnieciski ražot sāka 19. gs. vidū. Pirmo saldumu fabriku 1870. gadā Rīgā nodibināja vācu uzņēmējs Teodors Rigerts (Theodor Riggert). Tas bija viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Baltijā. Pieaugot pieprasījumam pēc saldumiem, 1881. gadā tika izveidota Ludmilas Gēgingeres (Ludmilla Goegginger) šokolādes un konfekšu fabrika “L. W. Goegginger”. 1910. gadā Vilhelms Ķuze atvēra maiznīcu un konditoreju, kas paplašinoties 1935. gadā pārtapa a/s “V. Ķuze”. 1925. gadā tika izveidota šokolādes un konfekšu ražojumu tirdzniecības un rūpniecības a/s “Laima”. Pēc Otrā pasaules kara Gēgingeres fabriku pārdēvēja par “Uzvaru”, V. Ķuzes uzņēmumu par “17. jūniju”. Lielākā daļa Latvijā padomju gados ražoto saldumu tika eksportēti uz citām Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) republikām. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas “17. jūnijs” pārdēvēts par “Staburadzi” (vēlāk “Staburadzes konditoreja”).

Rūpnieciska bezalkoholisko dzērienu ražošana Latvijā uzsākta 19. gs. beigās. Līdz tam bērzu, kļavu, ogu sulas, kvasu, medus dzērienus (medalu) gatavoja mājas apstākļos.

Alkoholisko dzērienu ražošana Latvijā aizsākās 16. gs. Līdz 1751. gadam spirts ražots spirta brūžos muižās. Sākotnēji pārstrādāja rudzus, bet no 19. gs. sākuma – kartupeļus. Muižās ieguva spirtu, 1823. gadā sāka ražot pasaules slavu ieguvušo “Allažu ķimeli”, bet ”Rīgas melnā balzama” pamatrecepti 18. gs. vidū (pirmoreiz rakstos minēts 1752. gadā) radīja aptiekārs Abrahams Kunce. Pirmās ziņas par alus darīšanu Latvijā atrodamas 13.–16. gs. hronikās. 1590. gadā tika dibināta Cēsu alus darītava. Pirmo lielo alus darītavu Rīgā 1796. gadā ierīkoja Gustavs Kuncendorfs, bet 1815. gadā sāka darboties Pētera Rūdolfa Kimmela alus darītava “Kymmel”. Neatkarīgās Latvijas laikā lielākais un modernākais alus ražošanas uzņēmums Baltijas valstīs bija “Aldaris”. Vīnu rūpnieciski sāka ražot padomju laikā vienīgajos dzirkstošā vīna (šampanieša) ražošanas uzņēmumos Baltijā – Rīgas vīnu un šampanieša kombinātā (1947) “Rīgas vīni” un alus un vīna darītavā “Rīga”.

Kafijas pupiņas Latvijā ievestas Kurzemes hercoga Jēkaba laikā. Šķīstošo kafiju pirmoreiz uzsāka ražot “Liepājas kafijas fabrika” Liepājā (1972), un ar nosaukumu “Liepāja” tā pazīstama līdz mūsdienām.

Padomju okupācijas laikā nozarē tika investēts jaunu tehnoloģiju un iekārtu iegādē, uzņēmumu celtniecībā (“Druva”, “Sarkanais Oktobris”, “Rīgas vīnu un šampanieša kombināts”, “Brīvais vilnis”, “Rēzeknes piena konservu kombināts”, “Valmieras piena kombināts”, “Iecavas putnu fabrika”, “Jelgavas labības kombināts” u. c.), esošo uzņēmumu rekonstrukcijā (“Rīgas piena kombināts”, “Jelgavas gaļas kombināts”, “Rīgas gaļas kombināts” un citi). Padomju laikā arī nelieli augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmumi un alus darītavas veidojās kolhozos (“Tērvetes alus darītava” kolhozā “Tērvete”, alus cehs kolhozā “Piebalga” un citi). Nozares attīstību veicināja lauksaimniecības ražojumu apjoma palielināšanās, tāljūras zveja, pilsētu iedzīvotāju skaita palielināšanās, arī rūpniecisko pārtikas produktu patēriņš laukos. Padomju laikā pārtikas rūpniecība bija stratēģiski nozīmīga nozare, apgādāja ar pārtiku PSRS un tās satelītvalstis. Pēc saražoto produktu apjoma citu rūpniecības nozaru vidū tā ieņēma 1. vietu (1981) un pēc saražotās produkcijas apjoma uz vienu iedzīvotāju pārsniedza PSRS sniegumu visās nozīmīgākajās produkcijas grupās. Tomēr, neraugoties uz šiem rādītājiem, PSRS vairumtirdzniecībā bija jūtams dažādu pārtikas preču trūkums. Pēc neatkarības atjaunošanas pārtikas produktu un dzērienu ražošanas uzņēmumi tika privatizēti, tie uzsāka patstāvīgu darbību brīvā tirgus apstākļos (apvienojoties, mainot saimnieciskās darbības virzienu, specializējoties un citos veidos).

Pārtikas nozare ir viena no nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm, otra lielākā apstrādes rūpniecības apakšnozare, 2016. gadā veidoja 23,1 % no apstrādes rūpniecības kopējās vērtības. Visa apstrādes rūpniecības radītā pievienotā vērtība 2016. gadā veidoja 13,5 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), pārtikas rūpniecības nozare – 2,16 % no IKP. 2016. gadā nozarē bija nodarbināti 22 900 darbinieku (22,6 % no visiem apstrādes rūpniecībā nodarbinātajiem). Pārtikas produktu un dzērienu ražošanas nozarē 2016. gadā darbojās 720 uzņēmumi, kopējais apgrozījums 1,22 miljardi eiro. Nozari būtiski ietekmē pasaules tendences – globalizācija, pārtikas patēriņa paradumu maiņa, pievēršanās veselīgam dzīvesveidam, iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē, cilvēku migrācija. Lielākā daļa produkcijas tiek pārdota vietējā tirgū, 32,4 % (2016) eksportēti (8,1 % no kopējā Latvijas eksporta apjoma). Latvijas ražotāji vietējā tirgū konkurē ar Latvijas, Igaunijas un Polijas pārtikas ražotājiem. 2016. gadā lielākie nozares uzņēmumi (pēc ražošanas apjoma, nodarbināto skaita, tirgus daļas u. c.) bija a/s “Dobeles dzirnavnieks” (1994), “Rīgas piena kombināts” (1991) un “Latvijas balzams” (1997), veidojot 16 % no kopējā nozares apgrozījuma Latvijā. Tiek prognozēts, ka lielākais pārtikas pieprasījuma pieaugums nākotnē būs attīstības valstīs, kur pieaug patērētāju skaits un palielinās to ienākumi, tāpēc Latvijas pārtikas un dzērienu uzņēmumiem jāveic ieguldījumi jaunās tehnoloģijās, speciālistu izglītošanā, darbaspēka piesaistīšanā un produkcijas atpazīstamības veicināšanā ārvalstu tirgos, nozares izaugsmei ilgtermiņā.

Pārtikas produktu un dzērienu ražošana gadu desmitiem ir bijusi viena no tautsaimniecības pamatnozarēm ar ievērojamu IKP sniegumu. Lielākie nozares sasniegumi ir patstāvīga un nemainīga ražoto produktu kvalitāte, jaunu tirgu apgūšana, latviskās garšas un tradīciju, kā arī patērētāju uzticības saglabāšana.

Nozīmīgākie nozares uzņēmumi alkohola, t. sk. alus un bezalkoholisko dzērienu, ražošanā ir “Latvijas balzams”, “Cēsu alus” (1995), “Aldaris” (1992), “CIDO Grupa” (1994); vistu produkcijas un olu ražotāji: “Putnu fabrika Ķekava” (1991), “Lielzeltiņi” (1994), “Balticovo” (1994); saldumu ražotāji: “Orkla Confectionery & Snacks Latvija” (2009) (ietilpst “Laima”, “Staburadze”); piena pārstrādes uzņēmumi: “Food Union” (2012) (ietilpst “Rīgas Piensaimnieks”, 1993, “Rīgas piena kombināts”, “Valmieras piens” (1991), “Preiļu siers” (1991), “Smiltenes piens” (1993), “Tukuma piens” (1996)); gaļas pārstrādes uzņēmumi: “Rēzeknes gaļas kombināts” (2001), “Jelgavas gaļas kombināts” (1994), “Kurzemes gaļsaimnieks” (1997); zivju pārstrādes uzņēmumi: “Karavela” (2001), “Gamma-A” (1995), “Brīvais vilnis” (1992); maizes ražotāji: “Hanzas maiznīca” (1994), “Latvijas maiznieks” (1991), “Fazer Latvija” (2000), “Lāči” (1993); miltu ražotāji: “Dobeles dzirnavnieks”, “Rīgas dzirnavnieks” (1991); augļu un dārzeņu produkcijas ražotāji: “Orkla Foods Latvija (2015) (ietilpst “Spilva”, 1992, “Gutta”, 1994).

Aldari: Jēkabs Spilva – alus rūpnieciskās ražošanas pamatlicējs, Kārlis Zālītis – Latvijā iecienītu alus šķirņu un “Veselības dzēriena” un “Iesala dzēriena” autors, Vjačeslavs Šamarins – nepārtrauktas darbības iesalnīcas ieviesējs ražošanā; maizniekmeistari: Alberts Blumbergs – nopelni tradicionālās rudzu saldskābmaizes un rudzu maizes tehnoloģijas atjaunošanā, Normunds Skauģis – rudzu maizes ražošanas tradīciju nostiprinātājs lielražošanā; maiznieki un vadītāji: Dailonis Ābrants – nopelni industriālās maizes ražošanas iekārtu ieviešanā Latvijā, Jānis Celms – Latvijas Maiznieku biedrības atjaunotājs un tradīciju saglabātājs; siera meistari: Vladislavs Čulčs un Aija Golde – Latvijas sieru daudzveidības un kvalitātes pamatlicēji; piensaimnieki: Mārtiņš Sesks – Latvijas Piensaimnieku Savienības atjaunotājs un Piena muzeja veidotājs, Kārlis Škoba – “Valmieras piena” tradīciju, kvalitātes un atpazīstamības izveidotājs, Jāzeps Šņepsts – vadošā Latvijas piena rūpniecības eksportprodukta – Čedaras siera – ražošanas, kvalitātes un atpazīstamības veicinātājs; cukurrūpnieks Jānis Laže – Latvijas cukurrūpniecības pamatlicējs, Jelgavas un Krustpils cukurfabriku celtniecības vadītājs; konditors Jānis Ozoliņš – Latvijas konditorejas tradīciju saglabātājs; stipro alkoholisko dzērienu speciālisti Jānis Mažis un Aija Zablocka – “Rīgas melnā balzama” receptes atjaunotāji un stipro alkoholisko dzērienu daudzveidības radītāji; augļu-dārzeņu pārstrādes nozares profesionāle Lolita Bemhena – uzņēmuma “Spilva” zīmola, kvalitātes un atpazīstamības veidotāja; gaļas pārstrādes speciāliste Zelma Nežborte – Latvijas gaļas produktu sortimenta, kvalitātes un atpazīstamības veidotāja; zivju pārstrādes speciālists Augusts Zviedris – Latvijas zivju konservu ražošanas tradīciju saglabātājs; cietes ražošanas speciālists Andrejs Hansons – kartupeļu cietes ražošanas tradīciju saglabātājs.

Nozares profesionālo organizāciju galvenais uzdevums ir aizstāvēt biedru intereses un veicināt pārtikas nozares attīstību. Nozīmīgākās profesionālās organizācijas ir Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija (1990); Latvijas piensaimnieku savienība (1921; atjaunota 1995. gadā), Maiznieku biedrība (pirmsākumi 1236. gadā, atjaunota 1993. gadā), Latvijas Gaļas ražotāju un gaļas pārstrādātāju asociācija (2005), Latvijas Alus darītāju savienība (1993), Latvijas Alus darītāju asociācija (2005), Latvijas Zivrūpnieku savienība (2000), Latvijas Alkoholisko dzērienu ražotāju un izplatītāju asociācija (2013) un Latvijas Bezalkoholisko dzērienu ražotāju un izplatītāju asociācija (2013).

“Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks” (1923–1940; 1996–2000) – publicēja aktuālo informāciju dzīvnieku audzēšanā, lopkopības ražojumu kvalitātē; “Latvijas Lopkopis” (2014) – specializēts izdevums lauksaimniekiem, informē par aktuālāko piena un gaļas lopkopībā Latvijā, Eiropas Savienībā un pasaulē; apkopo lopkopības saimniecību pieredzi, sniedz praktiskus padomus lauksaimniecības dzīvnieku audzētājiem; “Cukurbiešu Kultūra un Cukurrūpniecība” (1994–2000) – publicēja cukurbiešu audzētājiem, pārstrādātājiem un nozares ekonomistiem aktuālo informāciju; “Agrotops” (1997) – sniedz informāciju pārtikas izejvielu audzēšanā, iegūšanā un kvalitātes nodrošināšanā; “Praktiskais Latvietis” (1992) – praktisks padomdevējs ikvienam, sniedz padomus, ieteikumus un atbild uz lasītāju jautājumiem, tostarp par pārtikas produktu sastāvu, ražošanu un kvalitāti.