Šādā izpratnē lingvistiskajai ainavai (LA) piemīt informatīva un simboliska funkcija. Tā sniedz informāciju par noteiktas vietas plānojumu (piemēram, ceļa zīmes, norādes) un infrastruktūru (piemēram, pilsētas domju, autoostu, skolu un slimnīcu zīmes), reklamē noteiktas preces, pakalpojumus, pasākumus un uzņēmumus (piemēram, reklāmas, afišas, uzņēmumu nosaukumu zīmes), izklaidē (piemēram, radoši uzraksti uz trotuāra, asprātīgi grafiti), tāpat arī ataino valodas rakstu tradīcijas un lietojumu, valodas statusu un lomu indivīda, pilsētas, valsts un starpvalstu līmenī.

Otrā termina nozīme ir saistīta ar valodas zīmju ieguvi, apstrādi un interpretāciju. Termins tiek lietots, lai runātu par pieeju lingvistikā – LA izpētes pieeju (linguistic landscape approach) – ar strukturētiem datu analīzes parametriem un pētniecības rīkiem. Tā paredz kvantitatīvo un kvalitatīvo datu ieguvi (valodas zīmju fotografēšanu, intervēšanu, normatīvo dokumentu studijas), to klasificēšanu, analīzi (valodas lietojuma, valodas zīmju satura, formas un izvietojuma) un interpretāciju.

Kopumā ar LA holistiski ir saistītas vairākas cilvēku veidotas, uzturētas un uztvertas ainavas. Visplašākais izpētes līmeņu un pētījuma objektu tvērums ir kultūras ainavai (cultural landscape), kas apvieno arhitektoniskās, vēsturiskās, reliģiskās, literārās u. c. perspektīvas, lai raksturotu izvēlēto vidi.

Pieņemot ģeogrāfisko un cilvēku apdzīvoto telpu atšķirības, tiek nošķirta pilsētas ainava jeb pilsētvides ainava (cityscape, urban landscape) un lauku ainava (rural landscape).

Vistuvāk LA izpratnei ir semiotiskās ainavas (semiotic landscape) izpētes paradigma, taču šī teorija zīmi tver plašāk, uzsverot, ka valoda nav vienīgais ideju izteikšanas un komunikācijas līdzeklis. Tās izpētē paralēli rakstveida zīmēm tiek iekļautas arī vizuālās zīmes (piemēram, ceļazīmes, piktogrammas, ēku ornamenti, grafiti zīmējumi) un telpas semiotika, kas balstās dažādu kultūru un valodu pieredzē un uzskatos.

LA pētnieki arvien biežāk aplūko izglītības iestāžu ainavu (schoolscape, arī eduscape), jo tai ir vistiešākā ietekme uz valodas zināšanu, paradumu un lingvistiskās attieksmes veidošanos, sevišķi multietniskos reģionos, novados ar reģionālām valodām vai dialektiem, reģionos ar etnisko minoritāti kā lokālo majoritāti.

Atsevišķu valodas zīmju padziļinātas studijas starpdisciplinārā skatījumā ir ļāvušas definēt LA apakšvirzienus. Piemēram, socioonomastikas pētījumos, kur galvenais izpētes objekts ir uzņēmumu nosaukuma zīmes, tiek lietots termins “komerciālo nosaukumu ainava” (commercial namescape). Līdzīgi grafiti teksti ir attiecināmi uz grafiti ainavu (graffscape vai graffiti-scape), pieņemot šo uzrakstu izveides, izteiksmes, funkcionalitātes atšķirības un analizējot to multimodālos komunikācijas līdzekļus valodniecības, psiholoģijas, subkultūras un mākslas jautājumu atklāšanai.

Lai apzīmētu valodas situācijas izpēti tīmekļa vietnēs, tiek lietots termins “virtuālā lingvistiskā ainava” (virtual linguistic landscape). Tās izpētes pamatvienība ir tīmekļa vietne (konkrēta mājaslapa), kurā tiek analizēts valodu lietojums pirmajā atvēruma lapā un visās aktīvajās sadaļās, tiek raksturotas informācijas iegūšanai nomaināmās valodas un tiek salīdzināta informācija visās tīmekļa vietnē piedāvātajās papildu valodās.

Vēl viens būtisks LA dalījums ir saistīts ar laika kritēriju. Vizuālo liecību (piemēram, fotogrāfiju albumu, preses izdevumu, arhīva dokumentu) izpēte ļauj restaurēt vēsturisko lingvistisko ainavu un izprast valodas situāciju atšķirīgos laika periodos.

Ar akustisko uztveri saistīta lingvistiskā skaņu ainava (linguistic soundscape). Tās izpētes vienības ir pilsētas ainavā dzirdamie teksti, trokšņi un skaņas (piemēram, kurās valodās tiek pieteiktas vilciena pieturas, kurās demonstrāciju laikā tiek dziedātas dziesmas un kurās – izkliegti saukļi).

Par LA lingvistiskās skolas aizsācējiem ir pieņemts uzskatīt Bernardu Spolski (Bernard Spolsky), Robertu Kūperu (Robert Cooper), Rodrigi Lendriju (Rodrigue Landry) un Ričardu Bourhisu (Richard Bourhis) 20. gs. otrajā pusē.

Sākotnēji atsevišķos pētnieku darbos jēdziens lietots, lai aprakstītu un analizētu runātās un rakstītās valodas atsevišķā valstī vai plašākā teritoriālā areālā. Dažreiz šādas izpratnes LA aprakstā ir iekļauta informācija par valodu vēsturi kādā noteiktā teritorijā, arī valodu zināšanu līmeni. Tāpat termins ir attiecināts uz vienas valodas sistēmu vai vienas valodas dialektu robežām.

Līdz ar pirmo monogrāfiju par LA 2006. gadā, no vienas puses, ir nostiprinājusies konkrēta jēdziena izpratne, no otras puses – strauji pieaugusi pētnieku (galvenokārt valodnieku, bet arī semiotiķu, vēsturnieku, ģeogrāfu un pedagogu) interese par LA izpēti, tās starpdisciplināro potenciālu. Par tās vadošajiem pētniekiem ir uzskatāmi Dērks Gorters (Durk Gorter), Elana Šohamija (Elana Shohamy), Roberts Blekvuds (Robert Blackwood), Pīters Bekhauss (Peter Backhaus), Stefāni Tufi (Stefani Tufi), Deivids Malinovskis (David Malinowski), Elīzers Bens-Rafaēls (Eliezer Ben-Rafael).

Kopš 2008. gada ik gadu dažādās pasaules vietās notiek LA izpētei veltītas konferences, savukārt kopš 2015. gada izdevniecība “John Benjamin” angļu valodā izdod žurnālu Linguistic Landscape.

LA izpētes jautājumu loks ir plašs, taču par stabiliem tematiem var uzskatīt multilingvismu, valodu kontaktus, minoritāšu un reģionālo valodu etnolingvistisko vitalitāti, kā arī valodas politiku. Zinātnisko diskusiju pamatā ir gan lielo valodu (jo īpaši angļu valodas) ietekme, funkcionalitāte un uztvere kādā sociālā vidē, valodu konkurence un sociālo grupu nevienādā lingvistiskā attieksme pret LA lietotajām valodām, gan arī minoritāšu un reģionālo valodu saglabāšanas jautājumi reģionālisma un valodas politikas kontekstā.

LA zinātniskā paplašināšanās rāda, ka, pirmkārt, ir pieaudzis valodnieku skaits, kas ir iesaistījušies LA izpētē līdz šim neapzinātās pasaules valstīs un pilsētās (piemēram, Indonēzijā, Irānā, Alžīrijā, Kosovā, Kazahstānā). Otrkārt, LA izpētes pieeja tiek iztirzāta valodas izglītības kontekstā, analizējot gan skolu LA (īpaši augstākās izglītības iestāžu), gan iespējamos ieguvumus no LA tekstu izmantojuma pedagoģiskiem nolūkiem, mācot pirmo un otro valodu, svešvalodu mērķvalodas zemē vai ārvalstīs. Treškārt, liels uzsvars tiek likts uz psihoģeogrāfiju, respektīvi, uz personisko stāstu par atsevišķu ēku, ielu, laukumu, mikrorajonu (t. sk. to lingvistisko noformējumu) kolekcionēšanu un kartografēšanu, lai saprastu, kā vide un LA teksti ietekmē iedzīvotāju emocijas un uzvedību. Pamazām pieaug arī pētnieku interese par LA reliģiskās vietās: mošejās, tempļos un baznīcās.