Politiskā līderība ir valsts vadīšanas un pārvaldības nepieciešamība. Spēcīga līderība ir nepieciešama, lai valdība gūtu panākumus, vāja līderība veicina valdības neveiksmes

Jau vēsturiski līderība bijusi sarežģīts un nemitīgā attīstībā esošs process. Tās struktūra un metodes mainās laika gaitā. Lai ietekmētu notikumus un paredzētu rezultātu, politiskiem līderiem jābūt gataviem atteikties no pieejām, kas iepriekš guvušas panākumus. Līderiem jāspēj pieņemt esošās pārvaldības vajadzības un jāpārvērtē iepriekšējās idejas, lai tās pielāgotu jaunajiem apstākļiem.

Politiskā līderība ir sarežģīta parādība un aizvien biežāk izskan nepieciešamība pēc tās. Politisko līderību būtu jānodrošina politiskiem līderiem, taču sabiedriskās domas pētījumi liecina par zemu sabiedrības uzticību ievēlētiem parlamentiem un valdībām. Pieaugošā sabiedrības daudzšķautņainība rada plašu pieprasījumu pēc līderiem.

Sabiedrības sociālā attīstība ir radījusi pārmaiņas līderībā. Vēsturiski ģimene un baznīca bija galvenie autoritātes centri. Sabiedrībai attīstoties, līderība bija nepieciešama liela mēroga organizācijām, brīvprātīgo grupām, medijiem.

Politiskā līderība ir visaptverošs jēdziens, ko piemēro dažādiem amatiem: gan valstu vadītājiem, gan valdību vadītājiem, politiķiem, augstskolu vadītājiem, sabiedrisko organizāciju vadītājiem, privāto kompāniju vadītājiem un priekšsēdētājiem.

Pētnieku Maksu Vēberu (Max Weber) joprojām uzskata par nozīmīgāko šī koncepta teorētiķi. Lielākā daļa diskusiju par līderību ir M. Vēbera viedokļa paplašinājumi, uzlabojumi vai labojumi.

Līderība ir spēja ietekmēt un veicināt izaugsmi un attīstību grupā, sabiedrībā un valstī. Īstenojot līderību, veidojas attiecības starp līderi un sekotājiem.

Akadēmiskajā vidē līderība pētīta kopš 20. gs. 20. gadiem. Līderības izpēti aizsāka pētnieki, kas izstrādāja personības īpašību teorijas (piemēram, Zigmunds Freids, Sigmund Freud), situatīvās līderības teorijas (Pols Heršijs, Paul Hershey; Kenets Blanšards, Kenneth H. Blanchard), iespējamības teorijas (nejaušība, kad par līderi kļūst kādas sakritības pēc; Freds Fīdlers, Fred E. Fiedler; Roberts Hauss, Robert House) un pārmaiņu laiku līderības teorijas (Bernards Bāss, Bernard M. Bass; Vorens Beniss, Warren Bennis). Šīs teorijas postulē, ka līderi saviem sekotājiem sniedz labākas un jēgpilnākas nākotnes redzējumu. Līderība ietekmē sekotājus, pateicoties līdera talantam, personībai, komunikācijas spējai un spējai adaptēties dažādās situācijās.

Politiskā līderība radās no sabiedrības individuālajām un kolektīvajām vajadzībām. Sabiedrībai ir pamatota vajadzība pēc saprātīgas vienprātības, kas ir pilsoņu vienkārša pievienošanās kolektīvajām normām, kas regulē un leģitimē viņu attiecības un uzvedību. Politiskā līderība ir nepieciešama, lai sabiedrībā stiprinātu ticību, ka politiskie līderi strādā valsts un sabiedrības interesēs, spēj saglabāt un attīstīt valsti, kā arī spēj aizsargāt valsti un sabiedrību no apdraudējuma.

Platons (Πλάτων) raksturoja valsts vadīšanu kā talantu, spēcīgu zināšanu apgūšanu, īpašas spējas un atbildību, dodot norādījumus sabiedrībai. Ļaunprātīga varas izmantošana var tikt novērsta nevis konstitucionālu ierobežojumu dēļ, bet rakstura būtības, izglītības un pienākuma izjūtas dēļ. Aristotelis (Ἀριστοτέλης) atbalstīja principu, ka jāvalda un jāvada vislabāk piemērotajiem, bet noliedz, ka tas rada izraudzītu valdošo grupu. Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli) atzīst, ka ietekmīga līderība ir personīga, spēcīga un lielā mērā nepiespiesta un brīvprātīga. Tā nav uzraudzība vai valdīšana, bet līderis gūst panākumus, iegūstot un saglabājot varu savu iedzimto spēju dēļ, – drosmes, izlēmības, spriedumu, nežēlības, arī veiksmes dēļ. Politiskajiem līderiem ir lielākas izredzes gūt panākumus, ja tiem nav jāpaļaujas pārsvarā uz veiksmi. M. Vēbers uzskata, ka politiskās līderības izaicinājums ir vienlaicīgi demonstrēt kaislīgu aizraušanos un izdarīt aukstasinīgus spriedumus. Līderības pētnieks Džosefs Rosts (Joseph C. Rost) norāda, ka politiskā līderība ir ietekme attiecībās starp politiskajiem līderiem un sekotājiem, plānojot pārmaiņas un rezultātus, kas atspoguļo viņu kopīgos mērķus. Kā atzinis Roberts O. Koheins (Robert O. Keohane), ar politisko līderību līderis nosaka un precizē mērķus cilvēku grupai un apvieno tās dalībnieku spējas vienkopus, lai pieņemtu lēmumu un sasniegtu mērķi. Līderības profesore Barbara Kellermena (Barbara Kellerman) atzīst, ka 20. gs. beigās politiskās līderības izpēte kļūst gan par atsevišķu pētniecības jomu, gan aizraušanos.

Kā apstiprina politiskās līderības izpētes teorijas, līderība var būt gan iedzimta, gan iemācīta, gan likumsakarīga. N. Makjavelli izpratnē politiskajam līderim jābūt godīgam, uzticamam, politiski spēcīgam. Godīgam ar spēju runāt patiesi, nemanipulēt. Uzticamam – krīzes menedžerim, radot pārliecību, ka nepametīs iesākto. Politiski spēcīgam – ar pašapziņu, pašcieņu, ar politisko pieredzi, vēstures zināšanām. M. Vēbera izpratnē politiskajam līderim jābūt atbildīgam, motivētam, ar degsmi, spēju atšķirt dažādu procesu nozīmīgumu, ar pašnoteikšanos un motivētam realizēt atbildīgu līderību.

Politiskā līderība ir sociāls process. Tas orientēts uz pielāgošanos apkārtējai videi un situācijas kontekstam, sabiedrības dzīvesveidam un vērtībām. Politiskā līderība ir būtiska sabiedrībā, kurā tiek sagaidīti apdomīgi, ilgtspējīgi, efektīvi un atbildīgi lēmumi un rīcība. Tai būtu jānodrošina pārliecība par seku paredzamību, par darbību loģiskumu valsts un sabiedrības interesēs.

Politiskā līderība īpaši nepieciešama krīzēs un ar risku saistītos valstiskos jautājumos. Tā ir spēja izvirzīt mērķus, kuriem sabiedrība ir gatava mobilizēties un ietekmēt to realizēšanu. Politiskā līderība paredz pastāvīgu izglītošanos, pārliecinātību, kas vieš uzticību, spēju virzīt sekotājus mērķu izpildei, stiprinot un apvienojot savu komandu. Pretruna veidojas, kad politiskā līderība tiek kļūdaini izprasta un pielietota personīgo ambīciju realizēšanai, nevis valstisku mērķu sasniegšanai, kas var veicināt zemu sabiedrības uzticamību politiķiem un pārvaldībai kopumā.

Domāšana politiskās līderības kategorijā iegūst aizvien lielāku aktualitāti, jo politiskā līderība ir spēja ietekmēt sabiedrisko domu, attieksmes un darbības, kas ir svarīgas zināšanas demokrātijas attīstības veicināšanā. Politiskie līderi izvirza mērķus pārējiem, viņi palīdz saskatīt, kas sagaidāms, palīdz vizualizēt, ko darbību rezultātā varētu sasniegt, viņi iedrošina un iedvesmo.

Daudzi politiskie līderi ir pārāk ambiciozi un nepievērš uzmanību vēsturiskiem faktiem. Ja politiskajiem līderiem būtu līdzīga rakstura vēsturiska pieredze, tas stiprinātu viņu pārliecību un ārkārtīgo tiekšanos izpildīt mērķtiecīgas un fokusētas darbības un argumentēti pārliecināt sabiedrību. Politiskajam līderim jābūt zinošam, lai nepieļautu paviršību, kas var kļūt par nepārvaramu šķērsli, veidojot uzticamību.

Politiskā līderība nepieciešama, pārstāvot valsti un risinot starpvalstu jautājumus. Ja politiskais līderis ir augsti izglītots, ētisks, aizrautīgs, ar augstiem morāles principiem, kas zina, kas ir pareizi un godīgi, ja līderim piemīt spēja tikt galā ar uzdevumiem un paredzēt tālākās sekas, tad starpvalstu attiecības veidojas labas, valsts sasniedz savus mērķus, sabiedrības mērķus un starptautiskā kontekstā ir drošībā. Politisko līderību būtu jārealizē līderiem, kuri apveltīti ar spēju vadīt, lai formulētu un ieviestu efektīvu politiku, kas rezultējas ar acīmredzamām pozitīvām pārmaiņām. Ja politika tiek vāji realizēta līdera nepietiekamu zināšanu dēļ, tad tā ir nevērtīgi realizēta politika gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski.

Patiesa līderība ir sarežģīta, īpaša un smalka, kas nereti tiek jaukta ar personīgo šarmu un autoritātes demonstrēšanu.