Dramatiskā poēma “Tiesa” ir dzejnieces M. Zālītes otrais dramaturģijas darbs, kas sekoja viņas dramatiskajai poēmai “Pilna Māras istabiņa” (1981). Laikā, kad tika sacerēta “Tiesa”, teātros vēl nebija iestudēts neviens M. Zālītes darbs, tomēr sabiedrībā jau bija liela interese par viņas daiļradi. Abām pirmajām lugām kopīga bija dzejnieces pievēršanās latviešu folklorai, kas izmantota, lai atgādinātu par nācijas pamatvērtībām kā ētisku atbalsta punktu un ikviena cilvēka mūžu skatītu kopsakarā ar tām. Lugā “Tiesa” autore līdzās folkloras tēmām izmantojusi arī dzimtbūšanas laikmeta vēstures liecības, kuras apkopotas Baltijas vācu izcelsmes autora Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) publicistiskajā darbā “Latvieši, sevišķi Vidzemē apgaismības laikmeta beigās” (Die Letten, vorzüglich in Livland am Ende des philosophischen Jahrhunderts), kas iespiests 1796. gadā Leipcigā. G. Merķeļa darbs ir sarakstīts vācu valodā un adresēts vācu auditorijai, tomēr tam, līdzās citiem viņa darbiem, kas veltīti Latvijas senatnei, bijusi svarīga nozīme latviešu sabiedrības identitātes stiprināšanā. M. Zālīte lugu “Tiesa” apzināti veidojusi kā kultūrvēsturisku dialogu divu autoru starpā, to nodēvējot par “dramatisku poēmu ar citātiem” un plaši izmantojot fragmentus no “Latviešu” teksta. Dramatiskajā poēmā Merķelis ir viena no darbības personām, un tajā tēlota latviešu sabiedrība 18. gs. 90. gados, kad tapa G. Merķeļa polemiskais darbs. M. Zālītei būtisks bija arī lugas sarakstīšanas laika, 20. gs. 80. gadu konteksts.

Lugas darbība risināta kādā Vidzemes muižā un tās pagrabā. Notikumu norises laiks ir Mārtiņdiena (10. novembris) un tai sekojošais rīts. Lugas sākumā muižas pagrabā tiek ievietoti par budēļiem pārģērbušies zemnieki, kuri svētkos uzvedušies pārāk skaļi un traucējuši kungus. Nākamajā ainā risināts lielkungu disputs par zemnieku stāvokli un viņu nepatīkamajiem raksturiem, un notiek gatavošanās tiesas sēdei, kurā tiks izskatītas vairākas lietas saistībā ar dažādiem noziegumiem, kuros apsūdzēti zemnieki. Darbības risinājumā arī tiesājamie nonāk muižas pagrabā, kur sastopas ar budēļiem, un uzsvars tiek pārvirzīts no ārējā soda uz sirdsapziņas tiesu, skarot atbildību par savu rīcību ne tikai savā, bet arī līdzcilvēku priekšā. Luga beidzas ar notiesāto zemnieku izsaukšanu sprieduma nolasīšanai, savukārt budēļi saņems pērienu turpat pagrabā.      

Lugas tēli veido savstarpēji cieši saistītu kopumu. Nosacīti tie dalāmi trīs atšķirīgās grupās. Pirmajā no tām ietilpst budēļi – Kaza, Vilks, Dzērve, Gailēns, Nāve, Mironis. Muižas pagrabā viņi joprojām valkā savas svētkiem sagatavotās maskas un daļēji turpina Mārtiņdienas rituālus, bažīgi gaidot, vai viņu atbrīvošana notiks bez sadusmotā kunga piespriesta soda. Augstdzimušo personu lokā ietilpst muižas īpašnieks, lielkungs A, tiesnesis lielkungs C, kā arī visbargākais no visiem, lielkungs B, par kuru tiek runāts, ka viņš cēlies no latviešiem, un lielkungs D. Atšķirībā no budēļiem lielkungu raksturojumā dominē tipizācija un visiem kopīgs nicinājums pret zemniekiem, ko savukārt tiecas attaisnot zemnieku aizstāvis Merķelis, kuram lugas darbības laikā ir divdesmit seši gadi. No šī autores datējuma secināms, ka dramatiskajā poēmā tēlots laiks īsi pirms “Latviešu” publicēšanas, kad Merķelis jau bija apzinājis plašu materiālu par zemnieku beztiesisko stāvokli Vidzemē un lielkungu nežēlīgo izturēšanos pret dzimtcilvēkiem. Trešo tēlu grupu veido četri par noziegumiem tiesājamie latvieši, bērnu slepkava Made, brāļa slepkava Andrievs, Dzērājs un Vārdotāja, kura tiek nosodīta kā ragana un pareģe. Vārdotājas tēlu var uzskatīt par lugas centrālo personu, viņas teiktajā izskan arī pārmetumi tiesājamiem zemniekiem, kuri savu noziedzīgo rīcību attaisno ar nelabvēlīgajiem dzīves apstākļiem. Vārdotājas nostājā dominē mudinājums ikvienam apzināties atbildību par sava likteņa veidošanu.

M. Zālīte lugā “Tiesa” izmantojusi mērķtiecīgi izkārtotu ainu miju, pārmaiņus risinot zemnieku un kungu dialogus. Lugā ir strikti sadalītas divas atšķirīgas telpas, pagrabs, kā arī muižas kungu istaba un tiesas zāle, kas atspoguļo arī sociālo šķirtni tēlu starpā. Vienīgi apsūdzēto zemnieku grupa (Made, Andrievs, Dzērājs, kā arī Vārdotāja) nonāk gan vienā, gan otrā telpā. Tiesas zālē viņu sodītāji ir kungi, savukārt pagrabā uzmanība tiek pievērsta viņu pašu nevarībai un gļēvumam. Šīs sirdsapziņas tiesas ierosinājums ir tikšanās ar Nāvi, ar kuru viņi sastopas muižas pagrabā, kaut arī tā ir tikai budēļu maska.

Lugas “Tiesa” uzbūves svarīgākā īpatnība saistīta ar tās intertekstualitāti, kuras pamatā M. Zālītes un G. Merķeļa tekstu dialogs. Šāds paņēmiens vēlāk sastopams arī citos dzejnieces darbos. Lugā “Margarēta” (1999) izmantotas vācu autora Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) dramatiskās poēmas “Fausts” (Faust, 1. d. 1808, 2. d. 1832) sižeta iezīmes un tēli, savukārt luga “Pērs Gints nav mājās jeb troļļu dejas” (2006) veidota kā variācija par norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) dramatiskās poēmas “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1867) motīviem. M. Zālīte Merķeļa un tiesas kungu runās izmantojusi autentisku tekstu no grāmatas “Latvieši”, kurā tiek skarta zemnieku beztiesība, kā arī minēti piemēri, kas atklāj viņu šķietamo nejūtību, ko Merķelis attaisno ar zemnieku bezcerīgo stāvokli. M. Zālītes lugā, atklājot dominējošo apspiestību, vienlaikus kā centrālā problēma iezīmējas ikviena cilvēka atbildība par savu rīcību, nemeklējot noziegumiem ārēju attaisnojumu, bet saglabājot personības pašcieņu. Vārdotājas un Dzērves dialogos akcentētas divas iespējas, kā rosināt cilvēcības saglabāšanu smagajos apstākļos. Dzērve aizstāv līdzjūtību un sapratni, savukārt Vārdotāja ir nesaudzīga netikumu atsegšanā, jo viņas izpratnē tā ir vienīgā iespēja rosināt nospiestos zemniekus tiekties uz pilnvērtīgu dzīvi. Veidojot dialogu 18. gs. un 20. gs. tekstu un realitātes starpā, M. Zālīte akcentējusi arī sava laikmeta problēmas un vērsusies pret sabiedrībā valdošo stagnāciju.  

M. Zālītes dramatiskā poēma “Tiesa” publicēta žurnāla “Karogs” 1984. gada 12. numurā. 1987. gadā luga kopā ar dramatisko poēmu “Pilna Māras istabiņa” iespiesta atsevišķā izdevumā ar nosaukumu “Divas dramatiskas poēmas”. 1996. gadā un 2002. gadā abas dramatiskās poēmas kopīgā izdevumā publicēja izdevniecība “Zvaigzne ABC”. Luga iespiesta arī apgāda “Jumava” 2001. gadā sagatavotajā M. Zālītes lugu izlasē, kuras nosaukums ir “Sauciet to par teātri”. Vācu valodā lugu “Tiesa” ar nosaukumu Das Gericht tulkojis Matiass Knolls (Matthias Knoll), tā publicēta 1993. gadā.

“Tiesa” ir viens no M. Zālītes daiļrades agrīnajiem darbiem. Luga tapa laikā, kad dzejniece bija iemantojusi plašu popularitāti, pateicoties it īpaši žurnālā “Karogs” 1980. gadā publicētajai dzejoļu kopai “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”. 20. gs. 80. gados M. Zālītes personība tika uztverta kā viens no latviešu tautas garīgās nepakļaušanās simboliem. Salīdzinājumā ar šīs desmitgades dzejoļiem, kuros skaudri izcelta apspiestības un nebrīves tēma, dramatiskajā poēmā “Tiesa” īpaši akcentēta ikviena cilvēka atbildība par savu dzīvi, to skatot kā daļu no tautas kopējās asinsrites cikla gan tagadnē, gan pagātnē un nākotnē. Luga guva plašu literāru un sabiedrisku rezonansi, līdzīgi citiem M. Zālītes šī laikposma darbiem kļūstot par nozīmīgu latviešu rakstniecības ieguldījumu nevardarbīgās pretošanās un neatkarības atgūšanas procesos.  

Lugas “Tiesa” pirmiestudējums bija Dailes teātrī 1985. gadā. Tā pirmizrāde notika 14. septembrī. Uzveduma tapšana bija saistīta ar sabiedrības gatavošanos izcilā latviešu folklorista Krišjāņa Barona simt piecdesmit gadu jubilejai, kas tika atzīmēta oktobrī. Izrādes režisori bija Juris Strenga un Varis Vētra, scenogrāfiju veidoja llmārs Blumbergs, tajā skanēja Artura Maskata mūzika. Nozīmīgas lomas iestudējumā spēlēja aktrises Ausma Kantāne (Vārdotāja), Olga Dreģe un Sandra Volšteine (Dzērve), Marina Janaus un Akvelīna Līvmane (Nāve), Lilita Ozoliņa un Gunta Grīva (Made). Merķeļa tēlu atveidoja jaunie aktieri Viesturs Rieksts un Rihards Zihmanis.