Koka pūšaminstrumentos iekļautais gaisa stabs tiek iesvārstīts, spēlētāja lūpu virzītai gaisa strūklai beržoties gar atveri instrumenta korpusā (labiālie instrumenti, no latīņu labium ‘lūpa’) vai ar mēlītes palīdzību (mēlīšu instrumenti).

Jēdziens “koka pūšaminstrumenti” aptver plašu klāstu no moderniem orķestra instrumentiem līdz dažādiem atšķirīgu kultūru tautas instrumentiem. Labiālie instrumenti (flautas) un mēlīšu instrumenti – obojas un tās paveids angļu rags, klarnetes, fagoti, saksofoni – orķestros veido koka pūšaminstrumentu grupu. Instrumenti gan ne vienmēr ir izgatavoti no koka. No metāla izgatavo saksofonus, bieži arī flautas. Mēlītes gatavo no bambusniedres, un tās var būt viendabīgas (klarnete, saksofons) vai simetrisks mēlīšu pāris – dubultmēlītes (oboja, angļu rags, fagots). Sastopami arī mākslīga materiāla instrumenti un mēlītes. Skaņas augstumu nosaka gaisa staba garums instrumentā, tas tiek mainīts, nosedzot vai atverot toņcaurumus ar pirkstu vai vārstu palīdzību. Starpību skaņas tembrā dod atšķirīgas virstoņu kombinācijas, kuras skan līdzi pamatskaņai. Šo instrumentu priekšteči – dažādas svilpes un stabules (ar mēlītēm vai bez tām) – bija pazīstami jau tālā senatnē.

Koka pūšaminstrumentus lietoja senajā Ēģiptē, Babilonijā, Palestīnā, Grieķijā (auloss, Pāna flauta) un Romas Impērijā (tībija). Agrajos viduslaikos antīkie instrumenti Eiropā netika lietoti un no jauna ienāca muzicēšanas praksē caur Bizantiju vai Ibērijas pussalu, pārņemot tos no turkiem un arābiem. No 15. gs. Eiropā pazīstami dažāda izmēra un skaņā atšķirīgi dubultmēlīšu instrumenti (šalmejas, pommeri u. c.), gareniski pūšamas un šķērsflautas. 17. gs. vidū franču meistari, pārveidojot šalmeju, izgatavoja oboju (no franču hautbois ’augsts koks’), un tā kļuva ļoti populāra baroka laikmeta orķestros. Ap 1690. gadu tika radītas pirmās klarnetes un pēc to pakāpeniskas pilnveidošanas, sākot ar 1740. gadu, ievestas orķestru sastāvā. Ap 1740. gadu no dažādiem priekštečiem tika izveidots fagots, bet no flautām par svarīgāko kļuva šķērsflauta. 1830.–1850. gadā notika nozīmīga koka pūšaminstrumentu konstrukcijas reforma, balstoties uz vācu instrumentu būves meistara Teobalda Bēma (Theobald Böhm) idejām. 1840. gadā (patents 1846. gadā) beļģu un franču mūzikas instrumentu meistars Antuāns–Žozefs (kopš bērnības saukts par Ādolfu) Sakss (Antoine Joseph ‘Adolphe’ Sax) izgatavoja jaunu instrumentu, kas tika nosaukts par saksofonu. Pēc šīm reformām un jaunievedumiem uzlabojās instrumentu tembrālā kvalitāte un daudzveidība, tehniskās un mākslinieciskās iespējas.

20. gs. otrajā pusē un 21. gs. atskaņotājmākslinieku un komponistu sadarbībā skaņdarbos parādās jauni spēles paņēmieni (gaisa padeves pārveidojumi, daudzbalsīgas skaņas, mikrointervāli, balss pielietojums spēlējot, vārstu piesitieni u. c.). Koka pūšaminstrumenti tiek spēlēti kā soloinstrumenti, arī simfoniskajos orķestros, pūtēju orķestros, kamerorķestros, kameransambļos, džezā (sevišķi saksofoni). Notiek šo instrumentu spēles apmācība visos mūzikas izglītības līmeņos.

Koka pūšaminstrumentiem komponējuši austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart), itāļu komponists Antonio Vivaldi (Antonio Lucio Vivaldi), vācu komponisti Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach), Kārlis Marija fon Vēbers (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) un Pauls Hindemits (Paul Hindemith), franču komponisti Klods Debisī (Claude-Achille Debussy) un Frensiss Pulenks (Francis Jean Marcel Poulenc) un daudzi citi. Renesanses un baroka laikmeta instrumentus un to kopijas mūsdienās izmanto senās mūzikas orķestros un kameransambļos.