Spānijas pilsoņu karā piedalījās vairāk nekā 80 brīvprātīgo no Latvijas un vairāk nekā 20 PSRS militārpersonu un komandēto personu ar izcelsmi no Latvijas. Absolūtais vairākums konfliktā atbalstīja republikāņus, kā arī lielākā daļa atbalstīja komunistiskus uzskatus. PSRS izmantoja situāciju, lai konflikta dalībniekus latviešus ideoloģiski gatavotu un apmācītu tālejošākiem mērķiem Austrumeiropā. 

Pirmie brīvprātīgie uz Spāniju devās jau 1936. gadā, piemēram, ārzemēs dzīvojošais ārsts Jēkabs Bahrahs, farmaceits, profesora Jāņa Kupča dēls Voldemārs Kupcis, no Latvijas – komunists Alberts Spalāns. 1936. gadā Spānijā ieradās arī PSRS padomnieki, tostarp galvenais militārais padomnieks Jānis Bērziņš (Pēteris Ķuzis, Spānijā – Grišins). Tomēr liela daļa latviešu brīvprātīgo Spānijā nokļuva 1937. gadā.

23.02.1937. Latvijas Ministru kabinets izdeva rīkojumu, ka pievienošanās dienestam kādā no pu­sēm ir pretlikumīga. Ar Spānijas robežu kontroles plāna stāšanos spēkā 04.1937. nokļūšana Spānija kļuva visai apgrūtināta. Daudzi latviešu brīvprātīgie mēroja sarežģīto vairāku stundu gājienu pa Pireneju kalnu takām, lai no Francijas nokļūtu Spānijā.

Daudziem bija tikai Latvijas iekšzemes pase, daži ceļoja ar svešu personu apliecībām. Sākotnēji latviešu grupas no Latvijas uz Spāniju devās caur Zviedriju, tomēr drīz drošības iestādes šo ceļu atklāja. Brīvprātīgie, uzrādot Latvijas ārzemju pasi, norā­dīja citus izbraukšanas iemeslus, piemēram, Leons Kleinmanis, Žanis Grīva (Žanis Folmanis) un Jānis Beniķis – Pasaules izstādes apmeklēšanu Parīzē. Bieži kā izceļošanas iemeslu brīvprātīgie atzīmēja radinieku apciemošanu ārzemēs. Nozīmīgu atbalstu latviešu brīvprātīgajiem Parīzē sniedza politiskie emigranti no Latvijas, piemēram, komuniste Masja Zilbermane.

Latviešu vidū, visticamāk, bija arī savervēti dalībnieki. Daudzi brīvprātīgie dzīvoja ārvalstīs, no kurienes Spānijā nokļūt bija vieglāk, piemēram, Civja Vospe (Beļģijā), J. Bahrahs (Beļģijā), Harijs Domela (Nīderlandē). PSRS teritorijā Komunistiskās Internacionāles Latvijas sekcijas daļa vervēja dalībniekus Spānijas pilsoņu karam, pēc tam Komunistiskās Internacionāles izpildkomitejas kadru daļa kārtoja nepieciešamos dokumentus, piešķirot personu apliecinošus dokumentus ar citu personu vārdu un sniedzot konkrētas instrukcijas uzdevumiem Spānijā, kā arī lūdzot piešķirt finansiālu atbalstu komandēto personu ģimenēm.

Historiogrāfijā latviešu skaits Spānijas pilsoņu karā minēts no ap 100 līdz vairāk nekā 200. Visticamāk, ieskaitot ārzemēs dzīvojošos latviešus, karā piedalījās ne vairāk kā 150 Latvijas pilsoņu un latviešu. Brīvprātīgo vidū bija daudz Latvijas ebreju. Gandrīz visi, izņemot vācbaltieti Hariju Tranzē, atbalstīja republikāņus.

Arī PSRS militārpersonu vidū bija latvieši: padomnieki, tostarp Artūrs Sproģis, Augusts Bergholcs, J. Bērziņš, Dāvids Beika, Vilhelms Kumelāns. No PSRS bija arī, piemēram, inženieris Augusts Ratnieks, Spānijas pilsoņu kara Sesenjas (Seseña) kaujā atpazīstamību ieguvušais tanku rotas komandieris Pēteris Tiltiņš (Spānijā – Pols Armāns, arī Pavel Arman), kurš bija dienējis bruņu tehnikas vienībās PSRS, inženieris Voldemārs Vecgailis. Uz Spāniju devās arī atvaļinātais Latvijas pulkvedis Voldemārs Ozols, kuram palīdzēja bijušais Latvijas sūtnis Parīzē sociāldemokrāts Fēlikss Cie­lēns. Cīnīties pret nacionālismu par savu pienākumu uzskatīja daudzi Latvijā nelegālo komunistisko organizāciju biedri, piemēram, Kārlis Rozenbergs (Kūlijs), Ž. Grīva, L. Čerņins, Eduards Upesleja, Boriss Cinis, Jānis Cinis, Fricis Pūce, Laimonis Cielēns, Rūdolfs Šmits un daudzi citi.

Pirmā lielākā brīvprātīgo grupa no Latvijas nonāca Georga Dimitrova vārdā nosauktajā bataljonā (no 1937. gada sākuma 15. Internacionālajā brigādē, no 1937. gada beigām 13. Internacionālajā brigādē, no 1938. gada sākuma 129. Internacionālajā brigādē). Divas citas lielākas latviešu grupas ieguva arī latviskus apzīmējumus: Jāņa Jansona-Brauna vārdā nosauktā arti­lēristu grupa 1. slāvu smagās artilērijas diviziona 3. baterijā un Leona Paegles vārdā nosauktā grupa 13. Internacionālās brigādes 6. slāvu prettanku baterijā. Vairāki latvieši bija arī citās vienībās. Medicīnisko pa­līdzību sniedza ārsti J. Bahrahs, Peisahs Bernštams, A. Šalits, Leiviks Gutkins, Braina Rudina, Mirjama Rudina, Sāra Švalbe. Vairākas sievietes – Frīda Gincburga, Riva Volšonoka un C. Vospe, bija medmāsas. V. Kupcis bija 35. divīzijas farmaceits.

Daļa PSRS padomnieku – J. Bēr­ziņš, D. Beika, V. Kumelāns, Pēteris Pumpurs, A. Sproģis, Jānis Tikins – atstāja Spāniju jau 1937. gadā, Kristaps Salniņš – 1938. gadā. Brīvprātīgie no Spānijas izkļuva arī 1937. un 1938. gadā, piemēram, Daniels Rozenbaums, H. Tranzē, V. Ozols, Jānis Ābols, Juris Alfrēds Salmiņš un Jānis Vol­kovs.

Ne mazāk kā 14 brīvprātīgie no Latvijas, tostarp Mirdzas Ķempes brālis Emīls Ķempe, Dailes teātra aktieris Edgars Jēkabsons, Mihails Švarcs, krita Spānijas pilsoņu kara kaujās. Vairāki latviešu PSRS padomnieki Spānijā gāja bojā staļinisma Lielā terora laikā, tostarp J. Bērziņš, Kirils Jansons, K. Salniņš. V. Ozols kā Spānijas republikāņu armijas štāba aizmugures apmācības ģenerālis 1937. gadā nepamatoti tika apcietināts par spiegošanu un vairākus mēnešus pavadīja cietumā Spānijā. Otrā pasaules kara laikā V. Ozols piedalījās pretošanās kustībā Francijā un pēc kara atgriezās Rīgā.

Vairāk nekā 50 latviešu brīvprātīgo pēc Internacionālo brigāžu atsaukšanas uzturējās Spānijā. Liela daļa no jauna pieteicās aizstāvēt Spānijas Republiku 1939. gada sākumā. Pārgājuši Francijas robežu galvenokārt 02.1939., vairums latviešu nonāca internēto nometnēs. Latvijas sūtniecība Parīzē no bijušajiem brīvprātīgajiem saņēma lūgumus palīdzēt, tomēr daudziem tika atņemta pilsonība vai netika izsniegti dokumenti, jo vairāki lūgumu rakstītāji Spānijas pilsoņu kara laikā nebija izpildījuši obligāto militāro kara dienestu vai viņu atgriešanās Latvijā nebija vēlama. Dažiem – M. Rudinai un A. Šalitam izdevās atgriezties Latvi­jā jau 1939. gadā, bet B. Rudina nokļuva Maskavā, F. Gincburga – Beļģijā (vēlāk ieslodzīta un mirusi nacistu Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē). Bija latvieši, kuri palika dzīvot ārzemēs, piemēram V. Kupcis, Lens Kroms (Len Chrome), H. Domela.

Ar PSRS atbalstu daudzi internēto nometnēs ieslodzītie latvieši 1941. gadā atgriezās padomju okupētajā Latvijā. Bijušos Spānijas cīnītājus 25.06.1941. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš aicināja organizēt strādnieku gvardu bataljonus Rīgas aizstāvēšanai. Daudzi Latvijas brīvprātīgie iesaistījās Otrajā pasaules karā, tostarp Ž. Grīva, J. Beniķis, K. Rozenbergs, H. Permands, Benjamins Kūrs un citi. Otrajā pasaules karā vairāki no latviešu brīvprātīgajiem Spānijā – J. Volkovs, J. Beniķis, B. Kūrs, Voldemārs Brožovskis un citi – krita kaujās.

Īpaši veiksmīga karjera pēc Spānijas pilsoņu kara bija rakstniekam Ž. Grīvam, kurš ar saviem literārajiem darbiem un atmiņām veidoja priekšstatu par latviešiem Spānijā un Spānijas pilsoņu karu. Ž. Grīva kļuva par Latvijas PSR Nopelniem bagāto kultūras darbinieku, Latvijas Komunistiskās partijas CK locekli, arī PSRS un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu. 

Visnozīmīgākais latviešu ieguldījums Spānijas pilsoņu karā bija latviešiem PSRS padomniekiem, it īpaši J. Bērziņam. PSRS padomniekiem bija iespēja ietekmēt kara gaitu un īstenot PSRS politiku Spānijā. Lai gan Internacionālās brigādes varonīgi cīnījās, tās bija skaitliski nelielas, arī latviešu skaits tajās procentuāli bija ļoti mazs.

Liela daļa brīvprātīgo bija Latvijā nelegālo komunistisko partiju biedri, kuriem bija negatīva attieksme kā pret neatkarīgo Latvijas Republiku, tā arī Kārļa Ulmaņa režīmu. Oficiāli Latvija neiejaucās Spānijas pilsoņu karā, tādēļ varas iestāžu attieksme pret brīvprātīgajiem, it īpaši komunistiski noskaņotajiem, bija nelabvēlīga. Tomēr netieši simpātijas oficiālā līmenī bija vērojamas Latvijas presē, piemēram, varas iestādes ļāva H. Tranzē publicēt savu pieredzi karā nacionālistu pusē laikrakstā “Rīts” un grāmatā. Savukārt, okupācijas apstākļos 1941. gada pavasarī latviešu republikāņu puses brīvprātīgie Rīgā tika sagaidīti ar ovācijām un ieņēma zināmu lomu okupācijas režīma veidošanā Latvijas teritorijā.

Padomju okupētajā Latvijā plašu atpazīstamību guva vairāki rakstnieka Ž. Grīvas stāsti par Spāniju un Spānijas pilsoņu karu – stāstu krājums “Viņpus Pirenejiem” (1948), novele “Noktirne“ (1962, uzņemta tāda paša nosaukuma Rīgas kinostudijas spēlfilma, režisors Rostislavs Gorjajevs, 1966) un citi darbi ar Spānijas motīviem. Latvijas brīvprātīgajiem un Spānijas pilsoņu karam veltīti vairāki latviešu dzejnieku dzejoļi, piemēram, M. Ķempes “Kritušajam”, Friča Rokpeļņa “Spānija”, Arvīda Griguļa “Pēdējā tikšanās”.