V. Komisārs bija viens no pirmajiem baleta pedagogiem, kurš latviešu dejotājus sāka apmācīt profesionālai baleta mākslai.

V. Komisāra tēvam Pēterim un mātei Annai piederēja neliels pārtikas veikaliņš. Tēvs spēlēja vijoli, arī māte bijusi liela mākslas cienītāja. Voldemārs izglītību ieguva Rīgas komercskolā. Pirmā pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās un nokļuva Maskavā. Šeit viņam radās iespēja noskatīties krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) baletu “Gulbju ezers” (Лебединое озеро). Redzētais bija atstājis tik lielu iespaidu uz Voldemāru, ka tika pieņemts lēmums mācīties dejot. Divus gadus viņš centīgi apguva klasiskā baleta pamatus pie krievu baleta pedagoga Mihaila Mordkina (Михаил Михайлович Мордкин, 1916–1918), kurš Maskavā bija nodibinājis savu privāto baleta skolu, lai sagatavotu baletdejotājus paša izveidotai baleta trupai ar nosaukumu Maskavas ceļojošais baleta teātris (Московский передвижной театр балета).

1918. gadā V. Komisārs atgriezās Latvijā un deviņpadsmit gadu vecumā tika angažēts par baleta solistu un baletmeistaru tikko dibinātajai Latvju operai (1918–1919). Latvju operas pirmā izrāde – vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) opera “Skrejošais holandietis” (Der fliegende Holländer, 1918) – notika Rīgas Pilsētas otrajā teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālā teātra ēka), un V. Komisārs iestudēja Norvēģu deju. Turpmāk sekoja  Krievu dejas, Polonēze, Valsis, Mazurka P. Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1918), Menuets itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Rigoletto” (Rigoletto, 1919), Bakhanāle R. Vāgnera “Tanheizers” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg, 1919) un citas.

1919. gada rudenī kopā ar brāli Pēteri Komisāru brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, piedalījās kaujās pret lieliniekiem Latgalē. Piedalījās karadarbībā pret bermontiešiem. 11.11.1919. izlūkgājienā no Rīgas V. Komisārs laiviņā pārcēlās pāri Daugavai un bija viens no kaujas par Lucavsalu dalībniekiem. Par varonību Latvijas Neatkarības kara cīņās V. Komisārs tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un saņēma zemi Jaunsvirlaukas pagasta Kalna Līčos. Pēc šīm kaujām dienēja Armijas virspavēlnieka štāba komandanta rotā. Atvaļināts 31.03.1920.

1920. gadā V. Komisārs pēc dienesta armijā atgriezās Latvijas Nacionālajā operā (LNO) un iestudēja dejas vairākām operu izrādēm. Nozīmīgākie iestudējumi bija Menuets P. Čaikovska “Pīķa dāma” (Пиковая дама, 1920), Spāņu dejas franču komponista Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) “Karmena” (Carmen, 1920), fantastiska Siluetu deja Alfrēda Kalniņa “Baņuta” (1920), Menuets vācu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Dons Žuans” (Don Giovanni ossia Il dissoluto punito, 1921), Raganu skats Jāņa Mediņa “Uguns un nakts” (1921), Bakhanāle franču komponista Šarla Guno (Charles Gounod) “Fausts” (Faust, 1920) un citi.

1921. gada rudenī, sekojot krievu balerīnas Olgas Spesivcevas (Ольга Александровна Спесивцева) piedāvājumam, V. Komisārs devās uz Londonu, kur radās iespēja papildināt zināšanas dejas mākslā pie itāļu baletmeistara Enriko Čeketi (Enrico Cecchetti, 1921–1922). Šeit viņš ticis uzņemts krievu teātra impresārija Sergeja Djagiļeva (Сергeй Пaвлович Дягилев) baleta trupā “Krievu balets” (Les Ballets Russes) kā dejotājs (1921–1922). Lielā fiziskā slodze un Anglijas klimats saasināja tuberkulozi un viņš bija spiests atgriezties Rīgā. No Londonas V. Komisārs atgriezās kopā ar Marijas teātra (Мариинский театр) bijušo baleta pedagogu Nikolaju Sergejevu (Николай Григорьевич Сергеев), kurš parakstīja līgumu ar LNO vadību par klasisko baletu iestudējumiem. Pirmā baleta izrāde, vācu komponista Pētera Ludviga Hertela (Peter Ludwig Hertel) “Veltīgā uzmanība” (La Fille mal gardée) notika 01.12.1922. Šo datumu uzskata par Latvijas baleta dzimšanas dienu.

1923. gadā V. Komisārs devās ārstēties uz Švarcvaldi un Davosu. Ārzemju sanatorijas un kalnu gaiss palīdzēja uzlabot veselību un V. Komisārs atgriezās darbā LNO par baletmeistara palīgu (1925–1928). 1928. gadā V. Komisāra veselība atkal strauji pasliktinās un viņš bija spiests pārtraukt darbu LNO. Savas dzīves pēdējos gadus V. Komisārs pavadīja vientulībā vecāku mājās Zemgalē. Kā mantojumu baletmeistars bija atstājis libretu pirmajam latviešu oriģinālbaletam – J. Mediņa “Mīlas uzvara”, kas piedzīvoja pirmuzvedumu četrus gadus pēc viņa nāves – 09.05.1935.

Kā dejotājs V. Komisārs bija ļoti artistisks un apdāvināts mākslinieks. Spilgtākās raksturlomas ir Marcelīna P. L. Hertela “Veltīgā uzmanība” (1922), Damiss krievu komponista Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Damisa pārbaudījums” (Барышня-служанка, Испытание Дамиса, 1925), Abderahmans A. Glazunova “Raimonda” (Раймонда, 1926), Pjero itāļu komponista Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Arlekināde” (Harlequinade, 1927), solists Arābu dejā P. Čaikovska “Riekstkodis” (Щелкунчик, 1928), Kopēlijs franču komponista Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Kopēlija” (Coppélia ou La Fille aux yeux d'émail, 1928) un citas.

V. Komisārs bija viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem baleta māksliniekiem, pirmais LNO baletmeistars, pirmā latviešu oriģinālbaleta libreta autors. Ļoti apdāvināts, aizrautīgs dejotājs, apveltīts ar pievilcību un iznesību. Ļoti centīgs, strādīgs, iestudējot dejas operu izrādēs. Dejas izcēlās ar izdomu, muzikalitāti un tēlainību horeogrāfijā, taču izpelnījās arī pārmetumus, jo tolaik kā baletmeistars, tā arī trupa bija ļoti jauni, nepieredzējuši, turklāt viņiem pietrūka dziļas un sistemātiskas horeogrāfiskās izglītības. V. Komisārs fanātiski mīlēja baleta mākslu un ticēja tās nākotnei Latvijā.