Avīze iznāca Rīgā no 16.12.1988. līdz 07.04.1992., no 06.01.1999. reizi nedēļā latviešu un krievu valodā. 07.10.1988., dienu pirms LTF dibināšanas kongresa, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Rakstnieku savienība un LTF koordinācijas centrs izdeva A4 formāta četru lappušu informācijas lapu ar nosaukumu “Atmoda”, tāpat LTF turpināja izdot informācijas biļetenu ar šādu nosaukumu (1992–1994). No 12.05.1989. krievu izdevumam bija atsevišķa redakcija, no 28.05.1990. līdz 11.1992. tas iznāca ar nosaukumu “Baltijskoe vremja”. Vienreiz mēnesī izdeva Awakening angļu valodā (1989–1992). Laikraksts nāca klajā A3 formātā, sākotnēji uz četrām, vēlāk uz astoņām lappusēm. No 1989. gada vasaras latviešu izdevums bija uz 16 lappusēm. Laikraksts “Atmoda” bija LTF kā masveidīgās organizācijas plašā politiskā spektra daudzveidīgo strāvojumu komunikācijas forums, neatkarības un demokrātijas atjaunošanas kustības intelektuālais virzītājs un izšķiroši nozīmīgs LTF propagandas un aģitācijas izdevums, sevišķi pirmsvēlēšanu laikā. Tā kā avīzes galveno redaktoru iecēla LTF kongress, tas nodrošināja lielāku gan tās ārējo (iepretī padomju iestādēm), gan iekšējo preses brīvību (redakcionālo autonomiju jeb neatkarību no LTF priekšsēdētāja un valdes kā izdevēja priekšstāvjiem un patstāvīgu redakcionālo politiku). Šā principa iedibināšana mūsdienu Latvijas presē lielā mērā bija galvenās redaktores Elitas Veidemanes nopelns, kuru pirmoreiz amatā apstiprināja LTF 2. kongress (1989), tāpat kā Alekseju Grigorjevu par “Baltijskoe vremja” galveno redaktoru. Angļu izdevuma redaktore – Sarma Dindzāne. Saturiski un vizuāli “Atmoda” tika veidots kā tipisks propagandas izdevums ar gariem rakstiem un intervijām par politiskām un vēstures (t. s. balto plankumu) tēmām, dokumentu publikācijām un sēžu atreferējumiem, ziņu pasniegšanā stilistiski nenodalot faktus no autoru un redakcionālā viedokļa. Tomēr tā bija arī informācijas ziņā kvalitatīvāka, brīvdomīgāka, dzīvāka un radošāka nekā līdzšinējie preses izdevumi, arī izklaidē un lasītāju vēstuļu sadaļā. Vienlaikus avīze bija labi strukturēta, pārskatāma, ar modernu dizainu, pirmoreiz Latvijas presē izmantojot datorsalikumu (1989). No paša sākuma “Atmoda” tika veidota kā mediju uzņēmums ar savu kontu bankā un spēcīgu reklāmas daļu, kas tolaik bija jaunums. Tika noorganizēta arī laikraksta pārdošana ielās, izmantojot avīžu zēnus.

Atbilstoši tā laika Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) pieņemtajai kārtībai par avīzes izdošanu bija jālemj centralizēti Maskavā, bet par informācijas biļetenu varēja lemt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) birojā Rīgā, kur jautājumu skatīja vairākkārt un ar lielu pretestību. 1988. gada decembra otrajā pusē lēmumu formāli apstiprināja Ministru padome. “Atmodas” izdevējs – Latvijas Tautas fronte, apakštituls – LTF informācijas biļetens/nedēļas izdevums. Iespieda LKP CK izdevniecības tipogrāfijā (Preses namā Rīgā, Balasta dambī 3), tomēr tikai līdz 02.01.1991., kad Preses namu ar speciālo milicijas vienību OMON (отряд милиции особого назначения) pārņēma LKP Alfrēda Rubika vadībā. Turklāt paralēli tika izdots t. s. Interfrontes informācijas biļetens krievu valodā “Jedinstvo” (1989–1991), ko līdz tam neviena tipogrāfija Latvijā nepieņēma drukāšanai. “Atmoda” bija pakļauta oficiālajai PSRS priekšcenzūrai – t. s. Glavļitam (Galvenā pārvalde valsts noslēpumu glabāšanai presē, kas darbojās Preses nama pēdējā, 22., stāvā vēl līdz 01.08.1990.) ‒, taču, atšķirībā no citiem izdevumiem, 1989. gadā nereti iznāca ar cenzētiem baltiem laukumiem un uzzīmētām cenzūras šķērēm, kas attiecīgajai tēmai pievērsa pastiprinātu lasītāju uzmanību. No 01.1990. to iespieda Lietuvā, spiestuvē “Titnagas”, bet, kad arī tur tipogrāfijas nonāca PSRS spēku kontrolē, – Tartu tipogrāfijā “Kroonpress” Igaunijā, no jūlija vidus atkal Rīgā – Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) tipogrāfijā.

Jau “Atmodas” latviešu izdevuma pirmā numura metiens sasniedza 60 000 eksemplāru (1988), 165 000 (1989), caurmērā 95 000 (1990) un 100 000 (1991), bet kritās līdz 50 000 (1992). Krievu izdevuma tirāža (arī “Baltijskoe vremja”), ko ar panākumiem izplatīja arī Krievijā un citās PSRS republikās, pieauga no 15 000 līdz 65 000–80 000 eksemplāru. Angļu izdevuma tirāža – 10 000 (1990).

LTF 1. kongresā (1988) par “Atmodas” galveno redaktoru apstiprināja “Lauku Avīzes” žurnālistu Ingu Gailumu, kurš novembra sākumā atteicās sākt darbu. LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns viņa vietā aicināja E. Veidemani, neseno nodaļas vadītāju jauniešiem domātajā dienas laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Viņu pieņēma darbā LTF sekretariātā 15.11.1988. un par “Atmodas” galvenā redaktora vietas izpildītāju 23.11.1988., ko 14.01.1989. apstiprināja redkolēģija. Redkolēģijā līdz 05.1989. bija arī I. Gailums, kad LTF Dome viņu izslēdza no redkolēģijas ar profesionālo pienākumu izpildi nesaistītu iemeslu dēļ. Jau novembrī savstarpēji (starp LKP un LTF) konkurējošo politisko interešu dēļ LTF tika liegta pieeja oficiālajai presei, izņemot “Padomju Jaunatni” un kultūras un izglītības nedēļas laikrakstus “Literatūra un Māksla” un “Skolotāju Avīze”.

Dažus pirmos mēnešus “Atmodu” gatavoja “Padomju Jaunatnes” redakcijas istabā Preses nama 10. stāvā, ko no tās īrēja LTF valde. Pārējie redakcijas darbinieki: galvenā redaktora vietnieks latviešu izdevumam Jānis Krūmiņš, tulki un žurnālisti Tamāra Ringa un Askolds Rodins (faktiski galvenais politiskais padomnieks), tehniskais redaktors Jānis Rožukalns. 01.1989. līdzstrādniekiem pievienojās galvenā redaktora vietnieks krievu izdevumam A. Grigorjevs, komercdirektors Arvils Ašeradens, atbildīgie sekretāri Māris Meisters un Aigars Jirgens, fotokorespondents un fotonodaļas redaktors Ints Kalniņš, Ilmārs Latkovskis un citi. Kad 03.1989. “Atmodas” redakcija ievācās LTF mītnes trīs istabās Vecpilsētas ielā 13/15 pēdējā, ceturtajā, stāvā, noslēdzās tās darbības stabilizācija.

Sākumā “Atmoda” atbilstoši LTF pirmajai programmai visai aptuveni runāja par pakāpeniskiem centieniem pēc suverēnas Latvijas un par demokrātiskiem un ekonomiskiem pārkārtojumiem, bet vēlāk jau pirms LTF vadības (31.05.1989. LTF valdes aicinājums) izvirzīja jautājumu par pilnīgu Latvijas neatkarību, publicējot ne tikai LTF politiskās komitejas vadītāja Ivara Godmaņa rakstus ar LTF nostājas skaidrojumiem, bet arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) un pilsoņu kustības (Pilsoņu kongresa) viedokli. Tādēļ no 13.03.1989. avīzes pasītē (izdošanas datos) parādījās piebilde: ““Atmodā” publicētie materiāli ne vienmēr atspoguļo redakcijas vai LTF vadības viedokli.” Sākotnējais LTF statūtu grozījumu projekts paredzēja, ka galveno redaktoru apstiprina LTF Dome, bet 2. kongress to neatbalstīja, toties pieņēma jauno LTF programmu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. “Atmodas” gada jubilejā tai bija 35 darbinieki (19 žurnālisti).

Pēc 04.05.1990. “Atmoda” pārcēlās uz plašākām telpām Basteja bulvārī 16. Jau avīzes 100. numurā (11.10.1990.) kā nākamo “plaša spektra nedēļas avīzi” prezentēja jaunu pielikumu “Atmoda Atpūtai”, kas kļuva regulārs 1991. gadā. Janvāra barikāžu laikā (1991), kad tipogrāfija nebija pieejama, redakcija tomēr laida klajā speciālas skrejlapas barikāžu dalībniekiem. Augustā PSRS valsts apvērsuma dienās (1991) avīzei arvien bija vairāk nekā 30 redakcijas darbinieku.

03.03.1992. finansiālu grūtību dēļ “Atmoda” atkal iznāca tikai uz astoņām lappusēm. Nekļūdama par mūsdienīgu informatīvi analītisku nedēļas izdevumu, tā pakāpeniski pārveidojās populāra rakstura nedēļas laikrakstā “Atmoda Atpūtā” (1992–1996), ko izdeva E. Veidemanes un citu bijušo “Atmodas” darbinieku izveidota SIA “Larss”. Laikraksta “Baltijskoe vremja”, kura galvenais redaktors A. Grigorjevs 10.1992. iesniedza atlūgumu, marginalizēšanos tāpat iezīmēja tālāka LTF atbalsta trūkums savam izdevumam un ievērojamas krievvalodīgo iedzīvotāju daļas vismaz sākotnēja nesamierināmība ar atjaunotās Latvijas demokrātijas konsolidēšanos uz valsts tiesiskās nepārtrauktības pamata. Līdzīgs liktenis bija arī t. s. mazajām atmodām – vairāk nekā 20 LTF vietējiem izdevumiem, kuri lielākoties, izņemot avīzi “Ziemeļlatvija” Valkā, neizturēja konkurenci ar bijušajiem LKP un tautas deputātu padomju monopollaikrakstiem, ko privatizēja to redakciju darbinieki. Viens no “Atmodas” pielikumiem ‒ kristīgi demokrātiskais “Svētdienas Rīts” (1989) ‒ nekavējoties pārtapa LELB izdevumā. Tas turpina iznākt joprojām.

“Atmodas” ievērojamāko darbinieku vidū bija politikas nodaļas vadītāji, komentētāji Andrejs Panteļējevs, Andris Ķesteris un Ervīns Grandavs, tautsaimniecības nodaļas vadītājs Baldūrs Apinis, Selga Amata, sociālo problēmu jeb dzīves nodaļas vadītāja Dace Balode, galvenā māksliniece Dace Bormane, ārzemju informācijas nodaļas vadītājs Valdis Bērziņš, Jekaterina Borščova, korespondente Krievijā un pēdējā “Baltijskoe vremja” galvenā redaktore Tatjana Čaladze, kriminālistikas nodaļas redaktors Jānis Domburs, sporta nodaļas redaktore Inga Gorbunova (Liņavska), Gints Grūbe, Nikolajs Kabanovs, komercdirektors Viesturs Koziols, “Baltijskoe vremja” erotiskā pielikuma “Ješčo” redaktors Vladimirs Lindermans, “Atmodas” videopielikuma veidotājs Māris Mednis, Una Meistere, sabiedriskās domas izpētes nodaļas vadītājs Māris Mellēns, Juris Paiders, Ainars Vladimirovs.

Līdz ar opozicionārās un masveidīgās “Atmodas” legālo iznākšanu Latvijā beidzās Komunistiskās partijas monopols uz plašsaziņas medijiem. Tas nozīmēja idejiski politiskā plurālisma atjaunošanu un bija izšķirošs notikums komunistiskā totalitārisma un autoritārisma sabrukumā. Avīze bija ietekmīgs, lielā mērā patstāvīgs spēks Latvijas neatkarības un demokrātijas atjaunošanā un sabiedrības mobilizēšanā šim mērķim.