Jēdzienu “baroks” plašākajā nozīmē mūsdienās lieto, lai apzīmētu laikmetu vēstures periodā no 17. gs. sākuma līdz 18. gs. vidum; šaurākā nozīmē baroks ir arhitektūras un mākslas stils, kas aizsākās Itālijā 16. gs. beigās un izplatījās Eiropā un tās valstu kolonijās 17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē.

Jēdziena izcelsme ir neskaidra: itāļu valodā vārdu barocco lietoja, lai raksturotu neparastas vai greizas idejas; portugāļu barroco – lai apzīmētu nepareizas, neregulāras formas pērli. 18. gs. otrajā pusē, kad arhitektūrā un mākslā uzplauka klasicisms, mākslas kritikā ar vārdu “baroks” sāka apzīmēt dažādas dīvainas, pārspīlētas, pārsmalcinātas, groteskas vai kā citādi vispāratzītiem principiem neatbilstošas parādības, un šādā nievājošā nozīmē jēdziens 17. gs. arhitektūras un mākslas apzīmēšanai tendenciozi tika lietots līdz pat 19. gs. beigām. Negatīvo konotāciju baroka jēdziens zaudēja 1888. gadā, kad mākslas vēstures literatūrā tas pirmoreiz izmantots stila apzīmēšanai. Stila definīcija 20. gs. gaitā tika precizēta atbilstoši mūsdienu lietojumam.

Baroka stila augstākie sasniegumi īstenoti Itālijas baznīcu un Francijas piļu arhitektūrā. Baroka arhitektūra bija pakļauta stingriem nosacījumiem un retorikas likumiem: tās uzdevums bija pārsteigt, aizraut, sajūsmināt plašas sabiedrības masas noteiktas ideoloģijas īstenošanas nolūkos.

Barokam bija raksturīga tendence veidot arhitektūras, glezniecības un tēlniecības sintēzi, nojaukt telpiskās robežas, radīt vienotus dekoratīvus ansambļus. Arhitektūras iedarbība tika pastiprināta, pakļaujot ēkai apkārtējo ainavu, ēkas priekšā veidojot laukumu, pret ēkas centrālās simetrijas asi virzot ielu.

Raksturīgas stila iezīmes ir dinamiskas kompozīcijas, centrālās simetrijas ass akcentējums fasādē un plānā, dramatiski un jutekliski iespaidi, iluzori efekti, formāli kontrasti, intensīvas krāsas, slēpti gaismas avoti, grezni materiāli, rūpīgi modelētas virsmas.

Baroka celtnēm konstruktīvā uzbūve izpaudās arhitektoniskajā kompozīcijā. Klasisko elementu un orderu izvēle bija noteikta atbilstoši dažādām situācijām (piļu fasādēm, baznīcu interjeriem u. tml.), taču formveides risinājums bija brīvs (izliektas, ieliektas, lauzītas dzegas un frontoni, pa pāriem grupētas kolonnas un pilastri un tamlīdzīgi). Fasāžu apdarē tika lietots monohroms vai polihroms apmetums, akmens materiālu apšuvums, akmenī vai stukā (no itāļu stucco ‘apmetums’) veidots bagātīgs plastiskais dekors. Stuks plaši tika izmantots interjeru apdarē, veidojot plastisko dekoru, kā arī marmora virsmas imitāciju. Popularitāti guva monumentāli figurālu kompozīciju griestu gleznojumi, kas radīja dziļuma un telpiskuma iespaidu.

Galvenais arhitektūras jaunrades centrs 16. gs. un arī 17. gs. bija Roma, kur baroks 16. gs. nogalē sāka veidoties, saplūstot vairākiem vēlās renesanses perioda stilistiskajiem paņēmieniem: arhitektūras attīstību 16. gs. gaitā noteica nepārtraukti eksperimenti, taču 16. gs. beigās paradigma mainījās, un jaunā tendence bija radīt sistemātisku pieeju. Baroka stils aizsākās kā manifestācija kontrreformācijas panākumiem – katoļu baznīcas autoritātes atjaunošanai. Stila izveidi noteica reliģiski motīvi, un to mērķis bija izcelt Romas kā katoļu pasaules centra nozīmi.

Baroka sākumu iezīmēja Romas pilsētas pārbūves plāns, ko 1585. gadā ierosināja Pāvests Siksts V (Sixtus V) un izstrādāja itāļu arhitekts Domeniko Fontana (Domenico Fontana). Šī vērienīgā pilsētbūvniecības projekta ietvaros tika būvētas jaunas, taisnas avēnijas, ar kurām savstarpēji savienoja svarīgākos Romas dievnamus, tādējādi izceļot to nozīmi. Romas laukumu centros tika novietoti orientieri – ēģiptiešu obeliski. Šādu baroka pilsētbūvniecības ansambļu kontekstā arī publiskās ārtelpas elementi – ielas, laukumi un namu fasādes – ieguva jaunu nozīmi. Sv. Pētera laukums (Piazza San Pietro, 1656–1667) līdzās Sv. Pētera katedrālei (Basilica Sancti Petri) Vatikānā ir ievērojamākais ideoloģijas īstenošanas nolūkos izveidotais baroka laukums, ko projektēja itāļu arhitekts Džovanni Lorenco Bernīni (Gian Lorenzo Bernini).

Itāļu arhitekta Karlo Maderno (Carlo Maderno) arhitektūras projekti – Romas Sv. Zuzannas baznīcas fasāde (Chiesa di Santa Susanna, 1597–1603) un Sv. Pētera katedrāles fasāde un joms (1607) – bija agrā baroka stila paraugi, kas skaidri reprezentēja galvenos baroka arhitektūras principus un noteica turpmāko 17. gs. rietumu arhitektūras attīstību: katrs elements pakārtots vienotības idejai, smagnējs iespaids panākts ar virsmas plastikas kāpinājumu, virzība racionāli organizēta ar mākslinieciskiem un telpiskiem paņēmieniem, lai panāktu emocionālu efektu.

Baroka periodā pārmaiņas notika arhitektūras izglītībā, un turpmāk šīs specialitātes studijas tika iekļautas akadēmijās, piemēram, Romas Sv. Lukas akadēmijā (Accademia di San Luca, 1593) bez gleznotājiem un tēlniekiem no 1634. gada sāka uzņemt arī arhitektus; šīs akadēmijas locekļu vidū bija ietekmīgākie Romas 17. gs. arhitekti: Dž. L. Bernīni, Frančesko Borromīni (Francesco Borromini), Pjetro da Kortona (Pietro da Cortona) un citi. Akadēmijas uzņēmās arī arhitektūras projektu konkursu rīkošanu. Itāļu arhitekti un arhitektūras teorētiķi 17. gs. turpināja balstīties uz renesanses perioda arhitektūras teorijas darbiem; viens no laikmetīgākajiem bija Gvarīno Gvarīni (Guarino Guarini) traktāts divos sējumos “Civilā arhitektūra” (Architettura civile, 1737), taču to publicēja tikai 18. gs.

17. gs. 70. gados, mazinoties katoļu baznīcas politiskajai ietekmei, Roma zaudēja kultūras dominantes pozīciju, un vēlā baroka periodā Parīze bija galvenais arhitektūras jaunrades centrs. Galveno nozīmi arhitektūras izglītībā un teorijā ieguva jaundibinātā Francijas Karaliskā arhitektūras akadēmija (Académie Royale d'Architecture, 1671), kuras mērķis bija izveidot visaptverošu arhitektūras doktrīnu; turpinot renesanses periodā Itālijā aizsākto tradīciju analizēt Senās Romas arhitekta Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) apcerējumu “Par arhitektūru” (De architecture, 30.–15. p. m. ē.), tika izvērtētas vispāratzītās šī teksta interpretācijas un piedāvātas jaunas. Nozīmīgāko 17. gs. arhitektūras teorijas darbu vidū bija franču akadēmiķu sacerējumi: Kloda Pero (Claude Perrault) “Vitrūvija desmit grāmatas par arhitektūru, labotā un jaunā franču tulkojumā” (Les dix livres d'architecture de Vitruve, corrigez et traduits nouvellement en François, 1673) un “Traktāts par piecu orderu kolonnām arhitektūrā” (Ordonnance des cinq especes de colonnes selon la methode des anciens, 1683), Fransuā Blondela (François Blondel) lekciju pieraksti “Kurss arhitektūrā” (Cours d’architecture, 1675–83), Ogistēna Šarla Davilē (Augustin-Charles d'Aviler) lekciju pieraksti “Kurss arhitektūrā, kas ietver Vinjolas orderus” (Cours d’architecture qui comprend les ordres de Vignole, 1691) un citi.

Baroka periodā kopumā saglabājās spēcīga interese par antīko pasauli un Senās Romas arhitektūras mantojumu. Itāļu un franču arhitekti un mākslinieki darbojās visā Eiropā, sekmējot baroka stila izplatību. Baroka periodā arhitektūrai piemita izteiksmes daudzveidība. Arī dažādos reģionos baroks ieguva stilistiski un formāli atšķirīgas izpausmes: Romas katoļu baznīcas izplatības areālā baroka arhitektūra bija stilistiski tīrāka, aktīvāka, iedarbīgāka; protestantiskās zemēs – apvaldītāka, atturīgāka. Baroka laika arhitektūra dažkārt attīstījās klasicisma virzienā, piemēram, Francijā, Lielbritānijā u. c.; turklāt 17. gs. arhitektūras kontekstā klasicisma tendences neveidoja baroka pretstatu, bet pastāvēja paralēli vai arī tā ietvaros.

Itāļu baroku vispārināti dala trīs periodos: agrais baroks (1580–1630); augstais jeb dižbaroks (1630–1670); vēlais baroks (1670–1750). Dažādās Eiropas zemēs atšķiras periodu hronoloģiskās robežas un stila aizsākuma datējumi: Francijā no 1615. gada, Anglijā no 1666. gada, Centrāleiropā, Ziemeļeiropā un Krievijā no 1680. gada. Visilgāk – līdz pat 19. gs. sākumam – stils aktualitāti saglabāja Latīņamerikas valstīs.

Baroka stila izplatību sekmēja arī misionārisms, ko aktīvi izvērsa teatīnu ordenis (Theatines) un Jēzus sadraudzība (Societas Iesu). Jezuīti darbojās arī Latvijas teritorijā, atstājot ietekmi uz vietējo arhitektūru, piemēram, jezuītu darbības laikā celta Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca (1692) – agrs un izcils baroka stila dievnamu arhitektūras paraugs Latvijā.

Dievnamu jaunbūvju pasūtījumu skaits baroka periodā Eiropā kopumā bija ievērojams. Jēzus biedrības galvenā mītne – Romas Sv. Jēzus Vārda baznīca (Il Gesù, 1568–1584) kļuva par nozīmīgu paraugu 17. gs. dievnamu arhitektūrā, kurā bieži atdarināta ēkas fasādes divstāvu kompozīcijas shēma un arī plānojums, kas risināts kā centriska un bazilikāla plāna sintēze (vienjoma telpa, sānu jomus aizvieto kapelas, dievnama centru vainago kupols). Izmēros lielu baroka stila dievnamu plānojums visbiežāk tika atvasināts no tradicionālā bazilikas tipa dievnama plāna, vienlaikus skaidri akcentējot centru ar kupolu. Mazākiem dievnamiem izplatīti bija centriski (apaļi, oktagonāli, grieķu krusta), ovāli vai citu sarežģītāku formu plānojumi, taču ar akcentētu garenvirziena asi.

Agrākais augstā baroka dievnams un nozīmīgs stila paraugs bija Sv. Lukas akadēmijas pasūtījumā P. da Kortonas projektētā Romas Sv. Lukas un Sv. Martīnas baznīca (Santi Luca e Martina, 1635), kas plānota grieķu krusta formā un centrā vainagota ar kupolu. Baroka neatlaidīgo tieksmi pārveidot apkārtējo vidi atspoguļo P. da Kortonas izstrādātais Romas Sv. Marijas Miera baznīcas (Santa Maria della Pace, 1656) pārbūves projekts: lai izveidotu nelielu priekšlaukumu un panāktu jaunās baroka fasādes iekļaušanos pilsētvidē, tika nojaukti vairāki apkārtējie nami un transformētas kvartālu apbūves līnijas. Izcils stila piemērs ir arī Dž. L. Bernīni projektētā Romas Sv. Andreja baznīca pie Kvirināla (Sant'Andrea al Quirinale, 1658–1661), kas celta Jezuītu noviciātam kā neliela ovāla plāna baznīca – interjerā dekorēta ar daudzkrāsainu marmoru un pārsegta ar zeltītu kupolu.

Inovatīvi plānojumi izteikti sarežģītās ģeometriskās formās bija raksturīgi F. Borromīni projektētajiem dievnamiem, piemēram, Romas Sv. Kārļa baznīcai pie Četrām strūklakām (San Carlo alle Quattro Fontane, 1634–1641) plānojumā sintezētas ovāla un apļu formas, Romas Sv. Ivo baznīcai Sapiencā (Sant'Ivo alla Sapienza, 1642–1644) – trijstūru un apļu formas, tādējādi dievnamu telpu sarežģīto konfigurāciju nosaka dinamisks izliektu un ieliektu līniju ritms; pārmaiņus ieliektas un izliektas virsmas kāpina arī fasāžu plastiskumu; Sapiencas – Romas universitātes (Sapienza – Università di Roma) pasūtījumā celtās Sv. Ivo baznīcas plānojumā un kupola laternas spirālveida smailes risinājumā ietverts arī daudzslāņains simbolisms. Šo paraugu ietekmē attīstījās dievnamu arhitektūra Ziemeļitālijā, kur ieviesti drosmīgi konstruktīvie risinājumi: teatīnu ordeņa mūka un arhitekta G. Gvarīni projektētās Turīnas Sv. Laurencija baznīcas (Chiesa di San Lorenzo, 1668–1687) un Sv. Līķauta kapelas (Cappella della Santissima Sindone, 1667–1690) kupolu karkass eksponēts interjerā, panākot dinamisku iespaidu. F. Borromīni un G. Gvarīni projekti būtiski ietekmēja baroka stila attīstību Austrijā, Vācijas dienvidos, Centrāleiropā, Spānijā, Portugālē un citur.

Eiropas katoļu zemēs itāļu baroks atbalsojās vistiešāk. Līdzīgas izpausmes stils iemantoja Spānijas arhitektūrā, kur vienlaikus vietējo tradīciju ietekmē īpaši tika izcelta virsmu faktūra un apdares dekorativitāte, piemēram, arhitekta Eufrazio Lopesa de Rohas (Eufrasio López de Rojas) projektētās Heanas katedrāles fasādē (Catedral de Jaén, 1667–1688). Grezns dekors bija raksturīgs arī flāmu baroka dievnamiem, piemēram, arhitekta Vilema Hesiusa (Willem Hesius) projektētajam Jezuītu dievnamam – Lēvenas Sv. Mihaēla baznīcai (Sint-Michielskerk, 1650–1666) un citiem. Itāļu baroka paraugi bija nozīmīgi arī Francijā, kur baroks attīstījās klasicisma virzienā; dievnamu arhitektūrā šādas stilistiskās tendences agrākais piemērs bija franču arhitekta Žaka Lemersjē (Jacques Lemercier) projektētā Sorbonas Sv. Ursulas kapela (Chapelle Sainte Ursule de la Sorbonne, 1626–1642) Parīzē, savukārt viens no ievērojamākajiem bija franču arhitekta Žila Arduēna-Mansāra (Jules Hardouin-Mansart) projektētais Invalīdu doms (Dôme des Invalides, 1675) Parīzē. Lielbritānijā baroka stils īslaicīgi kļuva aktuāls pēc 1666. gada un izpaudās atturīgi; arhitekta Kristofera Rena (Sir Christopher Wren) projektētā Londonas Sv. Pāvila katedrāle (Saint Paul's Cathedral, 1675–1711) ir ievērojamākais angļu baroka paraugs dievnamu arhitektūrā.

Vēlā baroka periodā arī Itālijas dievnamu arhitektūra attīstījās klasicisma virzienā un paralēli tam – arī rokoko stila ietekmē: klasicisma tendenci ilustrē arhitekta Alesandro Galileja (Alessandro Galilei) projektētā Romas Sv. Jāņa Laterāna bazilika (San Giovanni in Laterano, 1732–1735), savukārt rokoko ietekmi – arhitekta Džuzepes Sardi (Giuseppe Sardi) Romas Sv. Marijas Magdalēnas baznīca (Chiesa di Santa Maria Maddalena, 1735).

Baroka periodā laicīgajā arhitektūrā pils bija nozīmīgākais ēku tips. Itāļu pilsētu rezidenču arhitektūrā aktualitāti saglabāja Florences renesanses palaco (itāļu palazzo ‘pils’) tipam raksturīgie plānojuma principi – veidot noslēgtu apjomu un telpas organizēt ap centrālo pagalmu. Jaunu baroka koncepcijai atbilstošu risinājumu ieguva piļu fasādes, kā arī kāpnes un zāles, kas kļuva par nozīmīgākajiem elementiem pilīs rīkotu ritualizētu sociālu pasākumu ietvaros. Viens no spilgtākajiem palaco tipa piemēriem 17. gs. arhitektūrā ir G. Gvarīni projektētā Karinjāno pils (Palazzo Carignano, 1679–1681) Turīnā. Eiropā nozīmīgs itāļu baroka piļu paraugs bija Dž. L. Bernīni projektētā Kidži-Odeskalki pils (Palazzo Chigi-Odescalchi, 1664) Romā, kuras noslēgto trīsstāvu apjomu vainagoja horizontāla dzega, balustrāde un akrotēriji, galvenās fasādes centrā bija izvirzīts rizalīts ar lielā ordera pilastriem. Plānojums H formā, kāds raksturīgs Dž. L. Bernīni Romā projektētajai Barberīni pilij (Palazzo Barberini, 1625–1633), bija izņēmums pilsētvidē būvēto piļu arhitektūrā, bet bija izplatīts ārpilsētu rezidenču arhitektūrā Eiropā 17.–18. gs.

Absolūtisma uzplaukuma laikā, kad Francija ieguva vadošo nozīmi arhitektūras attīstībā, Eiropas piļu projektēšanas principus sāka noteikt franču paraugi. Priekšstatus par sava laika prasībām atbilstošu dzīvesvidi un komforta līmeni veidoja turīgāko buržuā un aristokrātu pilsētas rezidenču – t. s. hoteļu – (franču hôtel ‘pilsētas pils’) arhitektūra, kurā tika īstenoti būtiski 17. gs. jaunievedumi: pagalmi tika veidoti plašāki un gaišāki; kāpnes, gaiteņi un galerijas tika piemērotas ceremoniālām funkcijām; praktiskāki telpu plānojumi ļāva efektīvāk nodalīt privātās dzīves sfēru no saviesīgās. Ievērojams šī tipa piemērs ir franču arhitekta Luija Levo (Louis Le Vau) projektētais Lambēra hotelis (Hôtel Lambert, 1640–1644) Parīzē.

Viena no Eiropā visietekmīgākajām 17. gs. vidus piļu būvēm bija L. Levo projektētā Volevikontas pils (Château de Vaux-le-Vicomte, 1656–1661), kas apvienojumā ar ainavu arhitekta Andrē Lenotra (André Le Nôtre) iekopto franču dārzu un mākslinieka Šarla Lebrēna (Charles Le Brun) greznajiem interjeriem veidoja vienotu dekoratīvu ansambli un kļuva par prototipu Francijas karaļpilij. L. Levo radošā komanda Francijas karaļa Luija XIV (Louis XIV) pasūtījumā 1661. gadā sāka strādāt pie Versaļas pils (Château de Versailles) kompleksa vērienīgā projekta. Versaļu kā ideāltipu turpmāk atdarināja valdnieku un aristokrātu rezidencēs visā Eiropā: Šēnbrunnas pils (Schloss Schönbrunn) un Belveders (Belvedere) Vīnē, Cvingers (Zwinger) Drēzdenē, Aranhuezas pils (Palacio Real de Aranjuez) un Karaļpils Madridē (Palacio Real de Madrid), Blenemas pils (Blenheim Palace) Anglijā, Kazertas pils (Reggia di Caserta) Itālijā, Rundāles pils Latvijā un citur.

Aristokrātu piļu arhitektūra baroka periodā bija atbrīvojusies no militārās aizsardzības funkcijām. Baroka koncepcijai atbilstošā iecere – atvērt arī nocietinājumu mūru ieskautās pilsētas – daudzviet militārās aizsardzības apsvērumu dēļ tomēr nevarēja īstenoties, un baroka periodā pilsētas tika apjoztas ne vien ar mūra bastioniem, bet arī ar zemes vaļņiem. Fortifikāciju būvju attīstībā 17. gs. nozīmīgākās inovācijas radīja franču militārais inženieris Sebastjēns Leprestrs de Vobāns (Sébastien Le Prestre de Vauban).

Baroka stila atdzimšana (Baroque Revival) kā kustība aizsākās 19. gs. beigās, un neobaroks (Neo-Baroque) kā retrospektīvs stilistiskais virziens guva plašu izplatību 19. un 20. gs. mijas arhitektūrā Eiropā un pasaulē.