Literatūrā šīs kaujas bieži netiek nodalītas, lai gan tās ir pretējo pušu armiju militārās operācijas. Janvāra kaujas bija vienas no nozīmīgākajām latviešu strēlnieku pulku cīņām.

Ziemassvētku kauju laikā veiktā Krievijas armijas uzbrukuma atvairīšanai Vācijas armijas austrumu frontes vadība pievilka lielus rezerves spēkus, kurus nolēma izmantot uzbrukuma operācijā, lai labotu neizdevīgi izveidojušos frontes situāciju. Uzbrukuma mērķis bija atjaunot Ziemassvētku kauju laikā zaudētās pozīcijas un, attīstot uzbrukumu gar Lielupes abiem krastiem, ieņemt Ķemeru–Slokas rajonu līdz Asariem. Uzbrukuma sākums, atbilstoši Vācijas armijas 60. korpusa 05./18.01.1917. pavēlei, tika nolikts uz 08./21.01.1917., bet, vairākkārt atliekot, militārā operācija sākās 10./23.01.1917. Kaujas turpinājās līdz 21.01./3.02.1917. un liela nozīme militāro aktivitāšu pārtraukšanā bija lielajam salam, kas sasniedza -20°– -30°C.

Janvāra kauju militāro operāciju, atbilstoši Vācijas armijas Austrumu frontes vadības norādījumiem, realizēja 60. korpuss jeb Jelgavas grupa, kuru komandēja ģenerālis Ginters fon Paprics (Günther fon Pappritz). Ofensīvas veikšanai korpuss tika pastiprināts ar 2. kājnieku (4. grenadieru, 44. kājnieku un 33. fizilieru pulki) un 1. rezerves (1., 3. un 59. rezerves pulki) divīzijām. 2. kājnieku divīzija janvāra sākumā atradās ceļā no austrumu frontes uz rietumu fronti Francijā un tika nosūtīta uz Jelgavu, bet 1. rezerves divīziju pārdislocēja no Jaunjelgavas apkārtnes. No citiem frontes sektoriem pievilka arī mazākas vienības.

1. rezerves divīzijai (komandieris ģenerālleitnants Johanness fon Malahovskis, Johannes von Malachowski) bija jāuzbrūk gar Lielupes kreiso krastu Krievijas armijas 43. korpusa (komandieris ģenerālleitnants Aleksandrs Novikovs, Александр Васильевич Новиков) kreisajā flangā pozīcijās esošajai 110. kājnieku divīzijai (komandieris ģenerālleitnants Mihails Ganenfelds, Михаил Павлович Ганенфельдт) un, sasniedzot jūru, 43. korpusa daļas jāielenc. 2. kājnieku divīzijas (komandieris ģenerālleitnants Rūdolfs Reicers, Rudolf Reiser) uzbrukuma sektoru Lielupes labajā krastā aizsargāja 6. Sibīrijas korpusa (komandieris ģenerālis Fjodors Vasiļjevs, Федор Николаевич Васильев) 38. kājnieku divīzijas daļas, kurā tieši notika komandiera maiņa (no 11./24.01.1917. komandēšanu pārņēma ģenerālmajors Aleksandrs Bukovskis, Александр Петрович Буковский).

Vācijas armijas uzbrukums abos Lielupes krastos sākās 10./23.01.1917. plkst.10.30 pēc 2 ½ stundu ilgas artilērijas sagatavošanas uguns, kurā tika izmantoti arī ķīmiskie lādiņi. Lielākās sekmes izdevās gūt 2. kājnieku divīzijas labajā flangā, kur krievu daļas atkāpās no pozīcijām Tīreļpurva dienvidu daļā. Arī citos uzbrukuma sektoros vācu daļām izdevās pavirzīties uz priekšu, bet Krievijas armijas vienības izrādīja ļoti spēcīgu pretestību, bieži pārgāja pretuzbrukumos kā rezultātā Vācijas armijai noteiktais uzdevums pirmajai uzbrukuma dienai – atgūt Ziemassvētku kaujās zaudētās pozīcijas, netika sasniegts. Tikai 11./24.01.1917. vakarā 1. rezerves divīzijas vienībām daļēji izdevās atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās pozīcijas.

12./25.01.1917. ieplānoto Vācijas armijas uzbrukumu apsteidza Krievijas armijas uzbrukums, kurā papildus frontē esošām vienībām iesaistīja arī 3. Sibīrijas strēlnieku divīzijas daļas un latviešu strēlnieku pulkus. Krievijas armijas uzbrukuma mērķis bija atjaunot 23.01.1917. stāvokli, tomēr uzbrukuma organizēšana bija sasteigta, cieta neveiksmi un noveda pie lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Īpaši lieli zaudējumi bija 3. Kurzemes un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkiem, kuriem bija jāuzbrūk pār atklātu purvu ar nenodrošinātiem flangiem. Nākamajās dienās vācu armijas vienības vairākkārt mēģināja uzbrukt, bet bez nozīmīgām sekmēm.

Pēdējais lielais uzbrukums sākās 17./30.01.1917. rītā, kad pastiprinātā 2. kājnieku divīzija uzsāka uzbrukumu, kura mērķis bija beidzot sasniegt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās pozīcijas Ložmetējkalna rajonā. Frontē esošās Krievijas armijas vienības uzbrukumu neizturēja un sāka atkāpties. Tikai iesaistot visas tuvākās rezerves, uzbrukumu izdevās apturēt un ar pretuzbrukumiem atjaunot stāvokli, kāds bija līdz 30.01.1917. rītam. Pēc šī uzbrukuma Vācijas armijas vadība secināja, ka sekmju gūšana šajā frontes sektorā būs saistīta ar pārāk lieliem zaudējumiem un nolēma to pārtraukt. Līdz 03.02. turpinājās tikai atsevišķi uzbrukumi, kuriem bija lokālu situāciju diktēti uzdevumi.

Vācijas armija Janvāra kaujās neguva plānotās sekmes. Netika sasniegti pat tuvākie ofensīvas mērķi – atgūtas Ziemassvētku kaujās zaudētās pozīcijas. Karavīru kaujas spējas būtiski ietekmēja lielais sals, bet Krievijas armijai pietika resursu vāciešu uzbrukumu atvairīšanai. Krievijas armija Janvāra kaujās cieta salīdzinoši lielākus dzīvā spēka zaudējumus – vairāk nekā 26 000 kritušos, ievainotos, apsaldējušos un bez vēsts pazudušus karavīrus. Procentuāli lielus zaudējumus cieta jau Ziemassvētku kaujās smagi cietušās latviešu strēlnieku vienības, kas zaudēja nepilnus 4 000 karavīrus, jo ar augstu motivāciju iesaistījās Ziemassvētku kauju ieguvumu aizsargāšanā.

Mākslā, literatūrā un kinomākslā Janvāra kaujas sižetiski reti tiek nodalītas no Ziemassvētku kaujām. Kopā ar Ziemassvētku kaujām tās attēlotas Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” (1933–1934) un Aleksandra Čaka varoņpoēmā “Mūžības skartie” (1937); spēlfilmās “Latviešu strēlnieka stāsts” (režisors Pāvels Armands, 1958) un “Dvēseļu putenis” (režisors Dzintars Dreibergs, 2019), kā arī dokumentālās filmās “Strēlnieku zvaigznājs” (režisors Juris Podnieks, 1982) un “Astoņas zvaigznes” (režisors Askolds Saulītis, 2017).