Stratēģiskā reālisma autori uzskata, ka mūsdienās pretinieka rīcības ietekmēšana ar militāru draudu palīdzību varētu būt efektīvāka, nekā savu mērķu panākšana, iesaistoties tiešā militārā konfliktā. Stratēģiskais reālisms ir veidojies kopš 20. gs. 50. gadiem, kad dominējošā starptautiskās politikas teorētiskā pieeja bija reālisms. Stratēģiskā reālisma autori, no kuriem pazīstamākais ir Tomass Šellings (Thomas Crombie Schelling), akceptēja reālisma pieejas pamatnostādnes, proti, ka starptautiskās politikas galvenie dalībnieki ir valstis, kuras savstarpēji konkurē starptautiskās anarhijas apstākļos. Tā kā valstu savstarpējās attiecības raksturo sāncensība, tad reizēm tās savu interešu aizsardzībai un ārpolitikas mērķu sasniegšanai var izmantot militāru spēku. Stratēģiskā reālisma pieeja izskaidro, kā valstis var censties panākt savus ārpolitiskos mērķus ar militārā spēka palīdzību, pārsvarā izmantojot militāros līdzekļus nevis pretinieka sakaušanai, bet piespiešanai. Stratēģiskajā reālismā liela nozīme ir pieņēmumam par aktieru rīcības racionalitāti, spēļu teorijām, kā arī dažādiem specifiskiem jēdzieniem, piemēram, draudi, piespiešana, atturēšana, iebiedēšana, eskalācija, spēka diplomātija. Stratēģiskā reālisma rašanās ir uzskatāma par intelektuālu reakciju uz kodolieroču ēras sākumu, kad par lielvaru nozīmīgu mērķi kļuva karu novēršana, nevis uzvarēšana, vienlaikus saglabājoties militārā spēka nozīmei valstu ārpolitikā.