Stratēģiskā reālisma autori uzskata, ka mūsdienās pretinieka rīcības ietekmēšana ar militāru draudu palīdzību varētu būt efektīvāka, nekā savu mērķu panākšana, iesaistoties tiešā militārā konfliktā. Stratēģiskais reālisms ir veidojies kopš 20. gs. 50. gadiem, kad dominējošā starptautiskās politikas teorētiskā pieeja bija reālisms. Stratēģiskā reālisma autori, no kuriem pazīstamākais ir Tomass Šellings (Thomas Crombie Schelling), akceptēja reālisma pieejas pamatnostādnes, proti, ka starptautiskās politikas galvenie dalībnieki ir valstis, kuras savstarpēji konkurē starptautiskās anarhijas apstākļos. Tā kā valstu savstarpējās attiecības raksturo sāncensība, tad reizēm tās savu interešu aizsardzībai un ārpolitikas mērķu sasniegšanai var izmantot militāru spēku. Stratēģiskā reālisma pieeja izskaidro, kā valstis var censties panākt savus ārpolitiskos mērķus ar militārā spēka palīdzību, pārsvarā izmantojot militāros līdzekļus nevis pretinieka sakaušanai, bet piespiešanai. Stratēģiskajā reālismā liela nozīme ir pieņēmumam par aktieru rīcības racionalitāti, spēļu teorijām, kā arī dažādiem specifiskiem jēdzieniem, piemēram, draudi, piespiešana, atturēšana, iebiedēšana, eskalācija, spēka diplomātija. Stratēģiskā reālisma rašanās ir uzskatāma par intelektuālu reakciju uz kodolieroču ēras sākumu, kad par lielvaru nozīmīgu mērķi kļuva karu novēršana, nevis uzvarēšana, vienlaikus saglabājoties militārā spēka nozīmei valstu ārpolitikā.

Stratēģiskā reālisma veidošanās notika pēc Otrā pasaules kara, kad starptautisko sistēmu raksturoja konflikts starp Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un abu lielvaru rīcībā bija kodolieroči. Starp abām lielvarām varēja izcelties militārs konflikts, taču pastāvēja arī iespēja, ka pie militāra konflikta starp ASV un PSRS varētu novest arī kāda reģionāla konflikta eskalācija. Tolaik ASV un PSRS izmantoja militāru spēku dažādos pasaules reģionos. Šādos apstākļos bija nepieciešams iegūt uzlabotu izpratni par militāru līdzekļu izmantošanu ārpolitisku mērķu sasniegšanai, palielinot ieguvumus no militārā spēka izmantošanas, ne tikai iesaistoties militāros konfliktos, bet arī cenšoties sasniegt savus mērķus ar draudu palīdzību.

Stratēģiskā reālisma pamatlicējs ir T. Šellings, kura 60. gados publicētie darbi “Stratēģija un konflikts” (The Strategy of Conflict, 1960) un “Ieroči un ietekme” (Arms and Influence, 1966) izskaidroja nepieciešamību un iespējas izmantot militāro spēku kā ietekmes līdzekli mijiedarbībā ar pretiniekiem. Militāru rīcību ir iespējams ne tikai virzīt uz pretinieka sakaušanu, bet arī ar tās palīdzību nosūtīt pretiniekam signālus un piespiest to rīkoties noteiktā veidā. T. Šellings to dēvēja par vardarbības diplomātiju. Ja militārs spēks tiek pielietots kaujas apstākļos, tas parasti rada ievērojamas izmaksas. Ja savukārt militārs spēks tiek izmantots, lai pretiniekam izteiktu draudus un piespiestu viņu rīkoties noteiktā veidā, tas rada mazākas izmaksas un eskalācijas draudus. Arī militārā konfliktā pastāv iespēja ar draudu palīdzību atturēt pretinieku no, piemēram, konflikta eskalācijas vai kādas noteiktas darbības veikšanas.

Stratēģiskais reālisms piedzīvoja strauju attīstību, sākot no 60. gadiem līdz pat Aukstā kara beigām. Saglabājot fokusu uz militārās varas izmantošanu ārpolitikas mērķu sasniegšanai, tika attīstīta virkne specifisku jēdzienu un teoriju. Pētījumu sākuma punkts bija T. Šellinga 60. gados formulētās idejas. Viens no būtiskiem jēdzieniem stratēģiskā reālisma pieejas ietvaros bija “atturēšana”, kura izpētē nozīmīgu ieguldījumu snieguši Glens Snaiders (Glenn Herald Snyder), Džordžs Kvesters (George H. Quester), Aleksandrs Džordžs (Alexander L. George), Ričards Smouks (Richard Smoke) un Roberts Džerviss (Robert Jervis). Liela vērība stratēģiskā reālisma teorijā pievērsta arī kodolstratēģijas jautājumiem, kur nozīmīgs ir Bernarda Brodija (Bernard Brodie), Lorensa Frīdmena (Lawrence Freedman) un R. Džervisa devums. Hermans Kāns (Herman Kahn) ir pievērsies militāro konfliktu eskalācijas tēmai, savukārt Ričards Bettss (Richard Kevin Betts) ir aplūkojis apsteidzošu militāru uzbrukumu uzsākšanas iespējas un nosacījumus. T. Šellings un Mortons Halperins (Morton H. Halperin) ir pētījuši atbruņošanās iespējas un bruņojuma kontroles jautājumus. Starptautiskās politikas militāri stratēģisko aspektu izpētei ir veltīts plašs literatūras klāsts.

Līdz ar Aukstā kara beigām interese par jautājumiem, ar kuriem nodarbojās stratēģiskā reālisma pieejas autori, samazinājās. Tomēr 21. gs. sākumā interese par starptautiskās politikas militāri stratēģiskajiem aspektiem atkal ir sākusi palielināties, kam par iemeslu ir bijis Ķīnas varas pieaugums un Krievijas centieni aizstāvēt savas intereses Ukrainā un citviet pasaulē. Tiek publicēti jauni darbi par kodolieroču nozīmi starptautiskajā politikā, atturēšanu un piespiešanu, tomēr atskaites punkts šīm diskusijām arī mūsdienās ir T. Šellinga 60. gados publicētie darbi.

Stratēģiskā reālisma pieejas ietvaros ir notikušas diskusijas par ļoti dažādiem starpvalstu attiecību militāri stratēģiskajiem jautājumiem, un šajā kontekstā jāatzīmē trīs stratēģiskā reālisma iezīmes. Pirmkārt, lai arī stratēģiskā reālisma autoru darbi ir uzskatāmi par piederīgiem reālisma pieejai, tomēr ne T. Šellings, ne arī citi autori nav centušies veidot atsevišķu reālisma starptautiskās politikas teoriju. Tas ir apgrūtinājis šīs pieejas autonomas teorētiskās identitātes veidošanos. Otrkārt, stratēģisko reālismu raksturo būtiskas atšķirības no klasiskā reālisma un neoreālisma. Stratēģiskais reālisms ir mazāk normatīvs par klasisko reālismu. Savukārt no neoreālisma stratēģiskais reālisms atšķiras ar uzsvaru uz militārā spēka izmantošanu ārpolitikas mērķu sasniegšanai, kamēr neoreālismā fokuss ir uz starptautiskās sistēmas analīzes līmeni. Treškārt, stratēģiskā reālisma autoriem ir raksturīga cieša saikne ar stratēģijas studiju nozari un karu pētniecību, tostarp arī ar militāro vēsturi, turklāt stratēģiskajam reālismam ir nepieciešamas zināšanas par militāro tehnoloģiju attīstību.

Kā nozīmīgāko pretrunu stratēģiskā reālisma ietvaros var minēt pārlieku lielo paļaušanos uz starptautiskās politikas dalībnieku racionalitāti. Stratēģiskā reālisma autoru skatījumā kodolkarš starp ASV un PSRS bija gandrīz neiespējams, jo tas radītu lielus zaudējumus abām valstīm. Līdz ar to ASV un PSRS nevajadzētu baidīties no starptautiskajām krīzēm, jo liktenīgais lēmums par kodolkara uzsākšanu tāpat netiktu pieņemts. Tomēr ir pētījumi, piemēram, Greiema Alisona (Graham Tillett Allison Jr.) un Filipa Zelikova (Philip Zelikow) grāmata par Kubas raķešu krīzi, kuri norāda uz to, ka šajā krīzē kodolkara izcelšanās draudi bija lieli.

Stratēģiskā reālisma pieejā tiek izmantotas gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās metodes, tomēr plaši tiek izmantota arī teorētiskā analīze, lai izprastu, kāda varētu būt valstu uzvedība noteiktās situācijās, piemēram, ar kodolieročiem bruņotu lielvalstu uzvedība savstarpēja militārā konflikta laikā.

Stratēģiskais reālisms ir ticis izmantots, lai uzlabotu priekšstatu par to, kā valstis ar militāru draudu palīdzību var sasniegt tām nozīmīgus ārpolitiskos mērķus. Īpaša uzmanība pievērsta kodolieroču nozīmei starptautiskajā politikā.

Stratēģiskais reālisms ir plaši izplatīta pētnieciskā pieeja, un tās ietvaros aplūkotie jautājumi ir izraisījuši arī lielu plašākas sabiedrības un politisko lēmumu pieņēmēju interesi. Stratēģiskajam reālismam ir raksturīga cieša saikne starp pētniekiem un praktiķiem, proti, starp akadēmiskās un politiskās (un jo īpaši militārās) vides pārstāvjiem.